Tagadējais Ilūkstes iedzīvotājs, kādreizējais Daugavpils rajona kolhoza „Zemgale” priekšsēdētāja vietnieks, nu jau pensionārs Romalds Užulis, izanalizējot pagājušos laikus, tagad uzskata, ka daudzas pašreizējās problēmas radās nepareizas privatizācijas rezultātā. Ja tā būtu veikta gudrāk, tagad mēs dzīvotu pavisam citādi, piemēram, kā dažās bagātajās Eiropas valstīs.
Dzīvot un strādāt var
Mūsu saruna ar šo interesanto cilvēku, kura viedoklī un padomos ir vērtīgi ieklausīties, notika avīzes „Latgales Laiks” abonēšanas kampaņas laikā, kad mēs devāmies uz Ilūkstes novada Pilskalnes pagastu, kura iedzīvotāji ļoti aktīvi abonēja iecienīto preses izdevumu, atzīstot, ka dienas, kad iznāk laikraksts, gaida kā svētkus. Un jo īpaši tagad, kad ir ierobežota komunikācija un masu pasākumu rīkošana.
Savukārt PSRS laiku, kuriem daudzi tagad velta ne tos labākos vārdus, kolektīvās saimniecības „Zemgale” bijušais vadītājs kā neviens cits var salīdzināt, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mūsu valstī bija pareizi, un kas – nepareizi.
Savulaik Romaldam Užulim Pilskalnes pagastā bija viensēta un aptuveni 100 hektāri zemes. Taču saimniecību nopostīja ugunsgrēks un Užuļu ģimene devās uz Ilūksti, bet zemes īpašums Pilskalnē tā arī palika.
Pašlaik pensionārs iznomā aptuveni 80 hektārus, sava biznesa vajadzībām lauku uzņēmējs atstājis vien trīs ar pusi hektārus. Šajā platībā Romalds audzē kartupeļus un citas lauksaimniecības kultūras, kuras noteiktās nedēļas dienās realizē Daugavpilī – Križos, kā arī Ilūkstē. Zemnieka audzētā kvalitatīvā un garšīgā produkcija ir pieprasīta, tāpēc nes peļņu, pateicoties kurai, kā atzīst Romalds, var dzīvot, turklāt gluži labi. Taču, lai tā būtu, ir jāstrādā.
Zemes iznomāšana arī nes ienākumus, maksa par vienu hektāru ir aptuveni 60 eiro – tā ir tīra peļņa, jo nodokļus un citus izdevumus sedz paši nomnieki. Cena ir atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp zemes platību kvalitātes, atrašanās vietas, kā arī nomnieku finansiālajām iespējām.
Kāpēc bija jānokauj vista?
Kolhozu laikos Romalds sākumā bija mehanizators, pēc tam -- iecirkņa brigadieris, vēlāk tika iecelts saimniecības vadītāja vietnieka amatā. Pieredzējušais speciālists un vadītājs saka: „Tagad ir gan pozitīvais, gan negatīvais, daudz arī dažādu problēmu. Dažādos laikos dažādas pieejas ekonomikai, piemēram, lauksaimniecības nozarei. Taču viennozīmīgi var teikt, ka deviņdesmitajos gados mēs nepareizi veicām privatizāciju. Protams, tagad to vairs nevar atcelt un no jauna pārskatīt rezultātus. Mēs varam vien analizēt, kritizēt un nožēlot.”
Romalds Užulis uzskata, ka privatizēt vajadzēja tikai nerentablas saimniecības, dažādas struktūras un objektus, kuri nenesa valstij peļņu. Savukārt stabilas saimniecības, kuras attīstījās un pildīja valsts kasi, vajadzēja atbalstīt gan finansiāli, gan ieviešot atbilstošus likumus. Kā piemēru Romalds min savu bijušo kolhozu, kuru kopā ar tā priekšsēdētāju vadīja daudzus gadus: „Mūsu saimniecība nesa 1 miljonu rubļu tīras peļņas gadā. Šādus kolhozus vajadzēja nevis likvidēt, bet reorganizēt, izveidojot citu struktūru un izmantojot citus saimniekošanas veidus un metodes. Kāpēc bija jānokauj vista, kura dēja zelta olas?” Romalds minēja pašu pirmo kolhozu alus darītavu „Tērvete”, kura, pateicoties savas produkcijas kvalitātei, savulaik pat sāka konkurēt ar valsts rūpnīcām un, pateicoties jaunām tehnoloģijām, vadības iniciatīvai un darbinieku apzinīgumam, kā arī valsts atbalstam, darbojas arī tagad.
Nav labākas zemes
Un kas mums ir tagad? Romalds Užulis uzskata, ka nekā laba nav. Pašlaik pēc inerces lauku uzņēmēji turpina strādāt, bet daži tik tikko savelk kopā galus. Firmas un komercuzņēmumi, kuri tika nodibināti pēc paju sabiedrību sabrukuma, kad to tagadējie vadītāji paspēja par pajām iegādāties tehniku un ražošanas līdzekļus, bet pēcāk ar to palīdzību attīstīt lauku biznesu, spēja izdzīvot. „Bet ko gan var iesākt cilvēks, kurš tagad nolems veidot zemnieku saimniecību, bet viņam nav nekā – ne tehnikas, ne naudas? Kredīti jāatmaksā ar procentiem, bet kā lai to izdara, ja nav attīstības. Tādējādi veidojas apburtais loks,” saka Romalds.
Viņš pats savulaik, kad izjuka paju sabiedrības, paspēja nodibināt kooperatīvo biedrību „Klēts”, kura ilgu laiku audzēja un realizēja šķirnes graudaugu kultūras un āboliņu. Turklāt šī firma veiksmīgi darbojas arī tagad.
„Pašlaik valsts varas darbībā nav caurspīdīguma. Jēgas nebūs tik ilgi, kamēr Saeimā būs desmitiem dažādu partiju pārstāvji, kur katrai ir savi mērķi, savs valsts attīstības redzējums, neizmērojamas ambīcijas un vēlēšanās par katru cenu iegūt vairākumu un, visbeidzot, visparastākā varaskāre. Bet kā risināt problēmas – par to priekšstats ir vien nedaudziem. Pie mums ir daudz politiķu, kuri neatbild par saviem solījumiem, taču gandrīz nav augsti kvalificētu un profesionālu savas jomas speciālistu,” saka Romalds Užulis, kurš atzīst, ka viņam dzīvē visa kā ir gana, taču sāp sirds par dzimto zemi. Romaldam ir māja ar atbilstošu infrastruktūru, pensija, automašīna, uzticīga sieva Irmīna -- dzīvesbiedri nesen nosvinēja zelta kāzas. Romaldam ir savs bizness, kas dod iespēju pašapliecināties un veiksmīgi īstenot savus plānus.
Savulaik Romalds izbraukāja gandrīz visu Eiropu un secināja, ka nekur citur nav tik labas un skaistas zemes kā dzimtais novads un nekas nav labāks par paša rokām celtu mājīgu namu. Un stiprā ģimene ir viņa lielākais balsts ikvienā dzīves situācijā.
