Adventa liturģiskā krāsa ir violeta. Tai ir simboliska nozīme – radīt noskaņu, kas aicina pievērsties dziļākām pārdomām. Šī krāsa mums bieži saistās ar Lielā gavēņa gandarīšanu, taču Adventa violetajai krāsai ir nedaudz cits raksturs. Adventa violetā krāsa simbolizē nevis gandarīšanu un skumjas, bet gan cerību un gaidīšanu, jo šī gaidīšana, kaut arī ilgu un pārdomu piepildīta, tomēr ir pilna dievišķās gaismas un patiesā prieka. Tāpēc nevajadzētu teikt, ka Advents, tāpat kā Lielais gavēnis, ir gandarīšanas laiks. Adventam ir cita noskaņa – tas ir priecīgas un mīlestības pilnas gaidīšanas un cerības laiks. Senie romieši tieši tā izdzīvoja adventus – viņiem vissvarīgākās personas atnākšanu. Tā saistījās ar prieku un entuziasmu. Bet kā mēs gaidām To, kurš nāk pie mums? Viņš nav viens no šīszemes valdniekiem, bet pats Dievs, karaļu Karalis – Dievs, kurš tik ļoti mūs mīl.
Lai mēs varētu labi izmantot Adventa laiku, svarīga ir iekšējā nostāja attiecībā pret Kristu, kurš nāk pie mums. Prieks, dedzība, mīlestība, kalpošana, lūgšana un palikšana nomodā ļauj mums patiesi sastapties ar Kungu un līdzcilvēkiem. Dievs vienmēr ir uzticīgs saviem apsolījumiem, savai žēlastībai, dāvanām, atnākšanai. Viņš pastāvīgi nāk pie mums, taču vai mēs tuvojamies Viņam, vai nostājamies visā patiesībā Viņa priekšā?
Adventa laika pirmais nosacījums ir kristīgais prieks un dedzība. Šis prieks ir saistīts ar Lieldienu prieku – tādu prieku, kas pastāv vienmēr, pat ciešanu vidū. Šajās dienās Baznīca mūs aicina raudzīties uz Jaunavas Marijas personu un sekot viņas piemēram. Cik daudz viņa bija izcietusi savā dzīvē, bet tomēr, nesot Jēzu savā klēpī un gaidot Viņa dzimšanu, Marija sacīja: „Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā” (Lk 1,46). Šī prieka iemesls ir tas, ka Dievs ir tuvu – tik tuvu, ka Viņš kļuva par vienu no mums. Tātad prieks ir zīme Viņa klātbūtnei un darbībai mūsos. Gaidīšanas prieks pārpildīja Marijas sirdi, par spīti grūtībām un problēmām, kādas viņa piedzīvoja. Šis prieks viņā saistījās ar mīlestību, uzticēšanos un mieru. Taču, viņas gadījumā, šis prieks izpaudās līdzdarbībā. Ko tas nozīmē? Marija ar visu sirdi atbildēja uz to, ko no viņas sagaidīja Dievs. Viņa zināja, ka dievišķām lietām jākalpo ar visu sirds degsmi – ar visiem talantiem un visām spējām. Dievs taču ir kā mīlestības uguns. Kad Viņš nāk pie cilvēka, tad piepilda viņu visu un sagaida no viņa brīvprātīgu ticības atbildi un gatavību līdzdarboties.
Mūsu Adventa pārdomās pajautāsim sev: ar cik lielu uzmanību es klausos Dieva vārdu, ar kādu dedzību pieņemu un izpildu to, ko Dievs no manis prasa? Vai Kristu un Viņa gribu es meklēju no visas sirds un, izejot Viņam pretī, jautāju: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?” Vai arī esmu vienaldzīgs, remdens un apātijas pilns? Padomāsim par to, jo bieži mēs meklējam Kungu, taču ne līdz galam. Mēs gribam Viņu sastapt, bet kaut kur dvēseles dziļumos baidāmies, ka Viņa atnākšana kaut ko mums atņems, ka, sastopoties ar Viņu, mums būs jāatstāj tas, kas mums ir izdevīgs un vajadzīgs. Taču Jēzus saka: „Nebīsties, skaties dziļāk un tālāk! Meklē Mani ar visu sirdi, bet Es tevi vadīšu un tavs gars priecāsies Manī.”
Adventa laika nākamais nosacījums ir nesavtīga mīlestība un kalpošana. Uz sastapšanos ar Kungu mēs gatavojamies kā uz sastapšanos ar visdārgāko Personu. Tikai tāda sagatavošanās un tāda gaidīšana ir paša Dieva cienīga. Tomēr, lai mūs neskumdina fakts, ka tādu kvēlu mīlestību uz Kungu mēs izdzīvojam ne pārāk bieži.
Apustulis Jānis pamāca kristiešus: „Nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību” (1 Jņ 3,18). Šī patiesā mīlestība, ar kādu mums jāgaida uz Kunga atnākšanu, nereti tiek izteikta ļoti konkrētās un ikdienišķās lietās, kalpojot līdzcilvēkiem. Ja tu mīli, tad kalposi; bet ja kalpo, tas nozīmē, ka tu mīli. Te atkal mums jāraugās uz Mariju. Viņa gaidīja Kunga atnākšanu ar lielu mīlestību – tas nozīmē vienkāršā ikdienas dzīvē, pazemīgi darbojoties, ar paļāvību panesot visas grūtības. Marijas mīlestība ir ļoti konkrēta un praktiska. Gaidot Jēzus dzimšanu, viņa nenogura kalpošanā. Uzzinājusi, ka viņa ir vajadzīga māsīcai Elizabetei, Marija nedomāja par saviem plāniem, bija steigšus dodas ceļā, kalnos, uz pilsētu Jūdas novadā, lai viņai palīdzētu un kalpotu. Nācaretē viņa veltīja sevi ģimenes dzīves darbiem. Tuvojoties bērna dzimšanai, viņa kopā ar Jāzepu piedzīvoja lielu nemieru un sirdssāpes, jo tieši tad, kad viss saskaņā ar cilvēcisko domāšanas veidu lika meklēt mieru, labvēlīgus apstākļus, mājas siltumu, viņi kā svešinieki devās tālā ceļojumā. Betlēmē viņiem nebija vietas mājvietā, viņi piedzīvoja atmešanu un pazemojumus no cilvēku puses. Viņi piedzīvoja gan vilšanos, gan bailes, gan draudus. Taču Marija nesa sevī Dzīvību un zināja, ka tuvojas bērna dzimšanas laiks. Pievērsīsim uzmanību tam, ka, gaidot Dieva Dēla nākšanu šajā pasaulē, Jāzeps un Marija nebija atbrīvoti no ikdienišķām rūpēm. Viņi nodarbojās ar laicīgām lietām un saskārās ar grūtām, pat sāpīgām situācijām. Notikumi, kas sekoja cits citam, atņēma viņiem daudz laika, taču neatdalīja viņus no Dieva. Ikdienišķo grūtību vidū Jāzeps un Marija ne uz mirkli nenovērsa savu uzmanību no Dieva. Viņi nesatricināmi cerēja un pilnīgi uzticējās Dievam. Tieši tajā mums vajadzētu sekot viņu piemēram. Mēdz sacīt: tas, kurš iesāk dienu ar jautājumu: „Ko man darīt, lai es šodien būtu laimīgs?”, vakarā dodas gulēt noskumis. Savukārt tas, kurš rūpēsies par citu laimi, var būt drošs, ka ātri atradīs arī savējo. Dzīvei tikai tad ir nozīme, ja tā tiek dāvāta, ja mēs dzīvojam otra dēļ. Kā sacīja svētais Francisks no Asīzes: „Dodot, mēs saņemam!”
Adventa laika nākamais nosacījums ir lūgšana un palikšana nomodā. Laba sagatavošanās svētkiem nenotiek atrautībā no dzīves realitātes, bet izdzīvojot ikdienu ar apziņu, ka Kungs pastāvīgi nāk pie mums un ir mūsu vidū. Viņš ienāk mūsu ikdienā, mūsu dzīves vienkāršībā. Viņš ir klātesošs arī mūsu sāpēs, rūpēs un vilšanās brīžos. Tomēr, lai sastaptos ar Viņu mūsu ikdienā, mums to būtu jāizdzīvo tāpat kā Marija – sirds klusumā, gatavībā pildīt Dieva gribu un pilnīgi uzticoties. Adventa laiks ir īpaša iespēja to īstenot dzīvē. Būtu labi tā sakārtot visus pienākumus pirms svētkiem, lai Adventā būtu vairāk laika Svēto Rakstu lasīšanai, lūgšanai, Svētajai Misei, grēksūdzei.
Rūpējoties par mūsu „Nācareti” (mūsu māju, ģimeni, kopienu), neļausimies kārdinājumam ļaut laicīgajām rūpēm un izklaidēm ņemt virsroku mūsu dzīvēs un atraut no Adventa laika būtības. Lai šīs ikdienišķās rūpes un mūsu aktivitātes ir mīlestības, gaidīšanas, klusuma un modrības pilnas! Darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, būdami vienotībā ar Kristus Māti.
Lai Vissvētākā Jaunava Marija mūs pavada šajā Adventa ceļā un visos mūsu dzīves ceļos! Lai viņa izlūdz mums patiesas ilgas pēc Kunga, kurš nāk un reizē ir klātesošs mūsu vidū! Lai šī gada Advents ir īsta Nācaretes skola, kurā mēs iemācītos būt pastāvīgā dialogā ar Dievu un līdzcilvēkiem!
