Šogad pirmo reizi tika izsludināts Latgales reģiona autoru prozas tekstu konkurss “Latgolys prozys skaitejumi 2020”. Konkursu organizēja biedrība “LgSC”. Konkursā uzvaras laurus plūca tekstilmāksliniece un rakstniece Annele Slišāne, kura piedalīsies arī starptautiskajā literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2020”. Labākais Latgales prozas autors starptautiskajā festivālā tiks pārstāvēts pirmo reizi.
“Tā ideja nāca no Latvijas rakstnieku savienības,” par Latgales reģiona autori prozas konkursa norisi stāsta konkursa koordinatore Ilze Sperga, “jau 10 gadus norisinājās Kurzemes konkurss, šis būtu vienpadsmitais gads. Un tad rakstnieku savienības pārstāvji iedomājās, ka nav Latgales konkursa, un piedāvāja man, Annai Rancānei un Ivetai Ratinīkai organizēt konkursu, un es piekritu. Sākumā es nobijos, ka būs pavisam maz dalībnieku, bet beigās vajadzēja vairāk nekā divas rokas lai saskaitītu visus dalībniekus. Otrajā jeb fināla kārtā iekļuva trīs autori.”
Ilze Sperga norāda, ka latgaliski rakstošu autoru ir pietiekoši, tomēr ne visi ir gana aktīvi: “Principā jau ir kas raksta, drīz krājums iznāks Sandrai Ūdrei, ir Raibīs, kas raksta. Es brīnos, ka viņi nepiedalījās konkursā. Tomēr bija autori, kuri piedalījās. Man prieks par Anneli Slišāni, kura veidojas par vēl vienu spēcīgu latgaliešu autoru. Viņas valoda ir tik spēcīga, es jūtu kā viņa atveras un veidojas – es domāju, ka tas ir tikai sākums.”
Runājot par mūsdienu latgaliešu literatūru kopumā, Ilzei Spergai rodas divējādas sajūtas: “Reāli literatūra latgaliski nevienam nav vajadzīga. To publicēt Latvijas literārajā kultūras periodikā nav iespējams. Uzreiz tiek prasīts tulkojums latviski, jo redaktors nespēj izlasīt tekstu latgaliski. Līdz ar to rodas iespaids, ka tev kā geto jāveido atsevišķs krājums. Bet zinot to, kāda ir lasīt spēja latgaliski sabiedrībā vispār, tas nesasniegs savu lasītāju.” Tomēr, no otras puses, ceļš ir, jo latgaliešu literatūra ir kvalitatīva, pat profesionālāka nekā citos novados, un aizvien biežāk latgaliskie darbi tiek pamanīti un nominēti dažādiem apbalvojumiem.
Piedalīties konkursā “Latgalys prozys skaitejumi 2020” tika aicināti Latgales reģiona autori. Dalībai konkursā tika iesniegti prozas darbi gan latviešu, gan latgaliešu valodā. Tomēr žūriju visvairāk uzrunāja teksti latgaliešu rakstu valodā. “Tā kā konkursu organizēja biedrība “LgSC”, tas vairāk mudināja piedalīties latgaliski rakstošos.” Stāsta Ilze Sperga, “es ceru, ka līdz au jaunu pieredzi, nākamgad būs turpinājums, un nebūs pandēmijas, kas daudz ko izjauca. Mums bija paredzēts pasākums Lūznavas muižā, kas būtu izskanējis daudz plašāk. Darba procesā mēs atradām risinājumu – uzņemt video. No Valsts Kultūrkapitāla fonda bija paredzēts finansējums pasākuma tiešraidei, bet izdevās vienoties par finansējuma izmantošanu prozas lasījumu video veidošanai, kas ir tāds paliekošs rezultāts. Tuvākajā laikā Latgaliešu kultūras ziņu portālā “Lakuga.lv” būs apskatāmi konkursa dalībnieku video.”
Konkursam iesniegtos prozas darbus vērtēja literatūrzinātniece, Austrumlatvijas Literārās akadēmijas vadītāja Maija Burima, dzejniece Anna Rancāne, literatūrzinātniece Iveta Ratinīka un Laima Kota – bijusī Muktupāvela, kura pašlaik dzīvo Stambulā. Par labāko žūrijas vērtējumā tika atzīta tekstilmāksliniece un rakstniece Annele Slišāne, kura lasīja īsstāstus no savas topošās grāmatas “Tuoraga stuosti” (Biezpiena stāsti).
Plašāku atpazīstamību Annele Slišāne guva ar savu Latvijas simtgadei veltīto projektu “100 deči Latvijai”. Tā ietvaros Annele no dažādiem materiāliem noauda 100 deķus, kas tika izstādīti dažādās Latvijas kultūrvietās, kā arī izdota grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kurā apkopoti ne tikai austo deķu attēli, bet arī Anneles stāsti.
Taujāta, kāpēc no tekstilmākslas pievērsusies rakstniecībai un biezpiena stāstiem, Annele Slišāne atbild: “Mēs visi dzīvē pārveidojamies un ar mani arī notikuši tādi brīnumaini notikumi. Tad, kad jāstāsta vairāk par saviem darbiem un nepietiek ar vienu teikumu un vienu stāstu, tad sāku aprakstīt savus darbus, gan arī notikumus pasaulē, dzirdēto, redzēto un satikto. Biezpienu es paņēmu kā metamorfozi – kā substanci, kas pārveidojas no saskābuša piena par vērtīgu produktu. To attiecināju arī uz dzīvi, domājot par pārvēršanos un izaugšanu. Vienalga, caur kādām grūtībām, caur sāpēm, nesaprašanos, cilvēks izaug.”
Līdzīgi kā grāmatā “100 deči Latvijai” arī topošajā krājumā “Tuoraga stuosti” lasītājam būs iespēja izdzīvot autores piedzīvojumus un pārdzīvojumus. “Tās ir atmiņas, man kādreiz uzticēti stāsti, dzirdēti stāsti, dažādi stāsti no dzīves, kuriem līdzi pārdzīvots tik daudz, ka tie jau šķiet kā savi,” atklāj Annele Slišāne, “tas skelets “Tuoraga stuostim” jau bija, vairāki stāsti galvā vijās jau vairākus gadus. Šogad nobriedu, uzrakstīju projektu, ko atbalstīja Latgales reģiona attīstības aģentūra, un tad sāku likt visus stāstus kopā tā pa īstam. Deči austi klāt netiks, bet grāmatā iekļaušu savas melnbaltās grafikas.” Anneles Slišānes stāstu krājums “Tuoraga stuosti” dienasgaismu ieraudzīs jau nākamā gada sākumā.
Rakstniece uzsver, ka konkurss “Latgolys prozys skaitejumi 2020” bija gaidīts un latgaliešu literatūras dzīvē svarīgs notikums: “Man bija liels prieks, ka “LgSC” organizēja šo konkursu. Literatūrai un prozai tas ir nozīmīgs pasākums visā Latvijā. Arī Latgalē ir daudz cilvēku, kuri raksta un tas ir nozīmīgs atspēriena punkts arī viņiem. Tā ir sacenšanās, reizē arī satikšanās valodā un latgaliešu valodas popularizēšana.”
Jāpiebilst, ka Anneles Slišānes tēvs Ontons Slišāns arī bija rakstnieks, kurš izdevis vairākus dzejas krājumus un iedvesmojis savu ģimeni turpināt iesākto darbu latgaliešu kultūras saglabāšanā un popularizēšanā. “Nezinu, vai tas tiešām ir saistīts ar manu tēvu, bet savus darbus es vērtēju ļoti kritiski. Iespējams, tas ir tāpēc, ka blakus ir bijusi augstāka latiņa,” saka Annele.
Annele piekrīt, kā pēdējo gadu laikā latgaliešu literatūra savā veidā kļuvusi vairāk feministiska, jo aizvien vairāk raksta sievietes, un raksta par sievietēm: “Jā, pēdējos divos gados tā tiešām ir. Bet tas novērojams arī latviešu literatūrā kopumā, jo populāra ir Ligija Purinaša, Inga Ābele, Gundega Repše, Andra Manfelde un Jana Egle no Kurzemes. Raksta daudz sieviešu, un raksta kvalitatīvu un emocionālu literatūru. Rakstnieces savos darbos ir patiesas un lasītājs jūt attieksmi un tās emocijas. Tāda ir pasaule – sievietes sevi realizē, stāstot par sev svarīgām problēmām pasaulē.”
