„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+8.4 °C
apmācies

Kad nav pārliecības par rītdienu

Ilūkstes novada Subatē dzīve ritēja savu gaitu gadiem ierastajā ritmā, ar iedzīvotāju personīgajiem plāniem un problēmām, taču šogad pierasto kārtību izmainīja „Covid-19” pandēmija. Tāpat kā visur mūspusē, visapkārt valdīja kārtība, tīrība un klusums. Taču, kā izrādījās, tas nebūt nevairo cilvēku dvēseles mieru.

Kā var, tā dzīvo

Daži iedzīvotāji gan sejas aizsargmaskās, gan bez tām steidzās uz pārtikas veikalu, savukārt citi devās uz Kultūras namu, lai abonētu avīzi „Latgales Laiks”, savukārt sētnieki un „simtlatnieki” švīkstināja slotas, slaukot asfalta celiņus.

„Latgales Laika” reportieris pirmo ievēroja vīrieti darba apģērbā – tas bija Georgijs Barisņikovs, pēc skata nosvērts un komunikabls cilvēks.

Georgijam ir 62 gadi, viņš dzīvo Subatē kopš septiņu gadu vecuma, pašlaik ir otrās grupas invalīds, tāpēc saņem nelielu pabalstu. Taču šī summa ir tik niecīga, ka G. Barisņikovs teic, --  vispirms tā ir jāapskata, lai atcerētos, tad jāpatur rokās un ātri jāiztērē. Tāpēc invalīds ir spiests piepelnīties, strādājot dažādus darbus, – zāģējot, skaldot un kraujot grēdās malku, uzkopjot teritoriju, labojot žogus un šķūņus, veicot zemes darbus, vārdu sakot, darot visu, kas nepieciešams pasūtītājam vai vecāka gadagājuma cilvēkam.

Savulaik Georgijs strādāja Subatē, piegriešanas cehā fabrikā, taču pēc štatu samazināšanas atrast pastāvīgu darbu bija problemātiski, un tā tas ir arī šobaltdien.

G. Barisņikovs dzīvo viens, bijusī dzīvesbiedre jau ir aizgājusi no dzīves. Tāpēc Georgijs daudz ko iemācījies darīt pats – gatavot ēdienu, mazgāt drēbes, uzturēt kārtībā savu mājokli. Varbūt, vajadzētu draudzeni, ar kuru dalīt ikdienas rūpes? Dzirdot šo jautājumu Georgijs, vien nosmaida: „Kam gan es esmu vajadzīgs, ja man kabatā nav ne graša, tik vējš vien svilpo? Turklāt arī invalīds ar progresējošu slimību. Mūsdienu sievietes, kurām rūp tikai materiālā labklājība, tādi kā es neinteresē. Tāpēc man savs mūžs būs kaut kā jānovelk līdz beigām vienatnē.” Taču Georgiju visvairāk biedē pavisam kas cits – nav pārliecības par rītdienu un nākotne bez perspektīvas. Tagad Georgijs steidzas, jo laikus jāpaveic kārtējais darbs. Viņu gaida.

Vēlas stabilitāti un drošības sajūtu

Enerģiskajai Anitai Geidai, kura dzīvo laukos dažus kilometrus no Subates, ir pavisam citas rūpes. Viņai nav laika garlaikoties, jo kopā ar dzīvesbiedru Valdi, kopā dzīvojot nu jau divdesmit gadus, viņi kopj gana lielu saimniecību, kurā ir četras slaucamas govis un divas teles, pāris cūkas, suņi un bariņš kaķu. Un visi šie kustoņi, neatkarīgi no tā, kāds saimniekiem no viņiem ir labums, ir jāpabaro un jāaprūpē.

Anita atbrauca uz Subati, lai abonētu iecienīto laikrakstu „Latgales Laiks”, kuru viņa jau kopš avīzes pirmās iznākšanas dienas izlasa no pirmās līdz pēdējai lappusei: „Visvairāk man patīk raksti par savu mazpilsētu Subati un tās iedzīvotājiem. Subatieši ir pelnījuši, lai par viņiem raksta. Mani interesē arī garšīgu ēdienu un dažādu ziemas krājumu, tostarp ievārījumu, receptes. Ir arī citas interesantas rubrikas.”

Savu saimniecību kopj galvenokārt Anita, jo dzīvesbiedrs pārsvarā piepelnās dažādos darbos. Dzīvesbiedriem ir divi bērni. Kad pirms diviem gadu Anita un Valdis nolēma apprecēties, abiem bija bērni no iepriekšējās laulības: Anitai – dēls, bet Valdim – meita. Visus šos gadus bērni netika šķiroti pēc principa „mans” un „tavs”, tika audzināti vienādi, un tagad bērni par to ir pateicīgi saviem vecākiem.

Anita ir apmierināta ar savu dzīvi, jo tajā viss ir labi: „Sēžot klēpī saliktām rokām, neko nesasniegsi. Tagad nav tie laiki, lai gaidītu debesmannu vai lūgtu palīdzību Visaugstākajam. Jāstrādā pašiem, jāizrāda iniciatīva un centība, jo zem guloša akmens ūdens netek.” Taču Anitu dara bažīgu nenoteiktība un valsts politikas nekonsekvence, kura pašlaik nespēj garantēt cilvēkiem stabilitāti un drošības sajūtu un pārliecību par rītdienu. Tāpēc Anita teic, ka nākas dzīvot vienai dienai.”

Kā atrast dzīvesbiedri?

Aija Zarāne dzīvo Jēkabpilī, bet uz Subati brauc ciemos pie savas  mātes Maijas. Kādreiz Aija šeit mācījās skolā, taču vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka nācās pamest savas bērnības pilsētu: „Mani vilina šurp ne tikai mīlestība un pieķeršanās dzimtajām vietām, vēlēšanās apciemot māmiņu, bet arī šīs jaukās mazpilsētas īpašais dzīves ritējums. Šeit mīt jauki, labestīgi un viesmīlīgi ļaudis, ir klusums un ļoti skaista daba. Manā Jēkabpilī ir citādi.”

Savukārt parkā divi vīri par kaut ko aizrautīgi diskutēja. Izrādījās, ka viņi ir seni paziņas – labi draugi Rihards Samsons un Jānis Masulis. Rihards dzīvo Subatē, bet četrdesmit gadus vecais Jānis – piecpadsmit kilometrus no pilsētiņas. Tur viņam ir saimniecība – sešas govis, cūkas un sivēni, kā arī zeme un mežs: „Man būtu grēks žēloties par savu dzīvi. Strādāju… Taču ir cita problēma. Tagad var dzīvot, bet kā būs rīt, nespēj pateikt neviens. Pasaulē ir saspringta situācija, arī Latvijā ne viss rit gludi. Ļoti daudz nabadzīgu cilvēku.” Jānim pagaidām nav dzīvesbiedres, arī Rihards ir vecpuisis, dzīvo kopā ar tēvu, bez pastāvīga darba, tāpēc iztiek ar gadījuma darbiem. Dažkārt pēc sava drauga lūguma palīdz viņam saimniecības darbos.

Rihards bilst, ka viņš necieš badu un nesalst, taču abi vīrieši atzīst, ka viņiem ļoti trūkst sieviešu uzmanības: „Kur lai mūsu mazpilsētā atrod tādu draudzeni, ar kuru gribētos būt kopā visu mūžu? Labas meitenes aizbraukušas uz ārzemēm, bet sliktas mums nav vajadzīgas. Taču viss vēl nav zaudēts – cerēsim un gaidīsim. Varbūt paveiksies…”