Daugavpils novada Maļinovas pagasta Maļinovas ciemā par bibliotekāri strādā jauna sieviete, kuras intereses neaprobežojas tikai ar profesionālajiem pienākumiem. Viņa nodarbojas ar ainavu dizainu, veidot rotājumus, aizraujas ar dekoratīvi lietišķo mākslu un kulināriju, ada un pat dzied korī. Un tā ir vien neliela viņas daudzo talantu daļa.
Vieta, kur sevi pilnībā realizēt
Maļinovas pagasta bibliotēkas vadītāja Elvīra Kokina šajā amatā strādā vairāk nekā septiņus gadus. Tā kā Elvīra savulaik apguvusi mediķes profesiju, pirms tam viņa strādājusi par medmāsu, kā arī trīspadsmit gadus veltījusi darbam tirdzniecībā. Kad Elvīrai piedāvāja bibliotekāres darbu, viņa nolēma, ka tieši šajā vietā spēs sevi pilnībā realizēt.
Pašlaik uz bibliotēku pēc grāmatām, palasīt žurnālus un avīzes vai arī, lai sameklētu kādu citu informāciju, periodiski nāk aptuveni 200 lasītāji. Tas ir daudz, ņemot vērā, ka pagasta iedzīvotāju skaits, atšķirībā no agrākajiem laikiem, nevis pieaug, bet objektīvu iemeslu dēļ samazinās. „Pašlaik koronavīrusa epidēmijas laikā uz bibliotēku nāk mazāk lasītāju, taču, par spīti visam, cilvēki grib lasīt. Un tas ir ļoti labi. Visvairāk pieprasīta ir biogrāfiska literatūra, grāmatas par vēsturi un citi izdevumi. Diemžēl pie mums ir maz jauniešu, galvenokārt nāk vecākās paaudzes cilvēki,” stāsta Elvīra.
Turklāt E. Kokina konsultē vietējos iedzīvotājus visdažādākajos jautājumos, pirmām kārtām, piemēram, kā nosūtīt elektronisko vēstuli vai komunālo maksājumu datus dažādām saimnieciskām struktūrām, iestādēm vai veikt bankas operācijas. Cilvēkiem tas ir ļoti svarīgs pakalpojums, jo ne jau visi prot strādāt ar datoru.
Sarunā noskaidrojas, ka Elvīra ne tikai godprātīgi un veiksmīgi popularizē savu kultūrizglītojošo iestādi, bet ir arī meistare ar zelta rokām – nodarbojas ar floristiku, mezglošanu, dimanta mozaīku, ainavu dizainu, ada un tamborē, izšuj ar pērlītēm u.c. Atliek vien pabrīnīties, kā viņai tam visam pietiek laika un pacietības: „Cik vien sevi atceros, jau kopš mazotnes mani mācīja adīt vecmāmiņa. Jāatzīmē, viņa izmantoja dažādu adīšanas tehniku. Turklāt vecmamma man nodeva savas zināšanas un pieredzi kulinārijā dažādu ēdienu pagatavošanā. Tas viss man lieti noderēja dzīvē. Vienmēr atceros vecmāmiņu ar labu vārdu, paldies viņai.”
Bibliotekāre bilst, ka pašlaik, interneta laikmetā un, par nelaimi, koronavīrusa epidēmijas laikā, kad daudzi mācās attālināti un ir spiesti ierobežot komunikāciju un masu pasākumu apmeklēšanu, radusies lieliska iespēja daudz ko iemācīties, izmantojot bezgalīgās iespējas tīmeklī.
Mīļākā nodarbošanās -- rotāšana
Bibliotēku rotā Elvīras veidotā kompozīcija ar Adventes vainagu. Uz grīdas – nesen no meža atnestās sūnas un čiekuri, kārbiņā glabājas kaltēti kastaņi un citas dabas veltes – materiāli, kuri tiek izmantoti dažādu dekoru un rotājumu izgatavošanā. Prasmīgās rokās visam tiek rasts pielietojums.
Savukārt pie ieejas pagasta pārvaldes ēkā uzstādītas interesantas Ziemassvētku konstrukcijas, kuras izveidotas no priežu un lazdu zariem. „Mana mīļākā nodarbošanās ir rotāšana, un nav svarīgi, ko un kur to darīt, jo, ļaujot vaļu iztēlei un fantāzijai, jebkuru, pat visnepievilcīgāko vietu, var pārvērst paradīzē,” saka meistare.
Nesen Elvīra rīkoja meistarklases, kurās mācīja seniorus veidot Adventes vainagus, kā arī pastāstīja, kā no zālēm un puķēm pīt Līgo svētku vainagus.
Tieši bibliotekārei reiz ienāca prātā doma organizēt sēņu – gan ēdamo, gan indīgo, dažādu meža augu – sūnu, ķērpju, piepju, arī dīvainu formu koku zaru vai sakņu fotogrāfiju konkursu. Par savu ideju Elvīra pastāstīja sociālajos tīklos. Konkursa galvenais nosacījums bija skaita un oriģināla fotogrāfija. Maļinovas pagasta lasītāji un iedzīvotāji nekavējoties atbalstīja Elvīras priekšlikumu: „Dienas laikā savā datorā un telefonā es saņēmu trīsdesmit un pat vairāk sēņu fotogrāfiju. Patiesībā es nebiju gaidījusi tik lielu cilvēku atsaucību un interesi. Es izdrukāju fotogrāfijas un noformēju stendus. Tika noteikti labākie fotogrāfi.” Izņemot vēlēšanos būt labāko konkursa dalībnieku pulkā, piedaloties pasākumā, dabas mīļotāji guva arī praktisku labumu. Tagad, atnākot uz bibliotēku, apmeklētāji pēc fotogrāfijām pēta, kuras sēnes drīkst likt grozā un kurām labāk mest līkumu.
Tepat bibliotēkā skatāma arī savdabīgās un talantīgās Maļinovas mākslinieces Ļubovas Plataces gleznu izstāde. Turklāt Ļ. Platace sāka gleznot, kad viņai jau bija vairāk nekā septiņdesmit gadi, -- tas ir unikāls fakts, Ginesa rekordu grāmatas cienīgs fakts. Ļubova Platace pārsteidz cilvēkus ar savu meistarību un prasmi ne tikai saskatīt dzimtā novada skaistumu, bet arī spēju paust savas jūtas krāsās uz audekla.
Maļinovas pagasta Kultūras namā darbojas vokālais ansamblis „Ivuški”, kurā, izņemot astoņas pašdarbības mākslinieces (arī cienījamā vecumā – gandrīz astoņdesmit gados), dzied arī Elvīra: „Mēs braucam uzstāties uz Biķernieku pagastu, bet viņu sieviešu vokālais kolektīvs ciemojas pie mums. Piedalāmies arī Dzejas dienām un dziesmu svētkiem veltītos pasākumos. Mūsu ansambļa programmā ir latviešu un krievu tautas dziesmas, mūsdienu repertuārs, kā arī citi mākslinieciski priekšnesumi.”
Jāpagūst viss
Ziema Elvīrai Kokinai ir klusuma un pārdomu laiks, atceroties arī pagājušo vasaru, kad Elvīrai patīk aktīvi atpūsties, dodoties braucienos pa dzimto novadu. Piemēram, nesen bibliotekāre pabija Aglonā, Līksnas un Ambeļu parkā, pie Rāznas ezera un Makoņkalnā.
Elvīra stāsta, ka arī Maļinovas pagastā viensētā Vasiļovā, kur viņa dzīvo kopā ar ģimeni – vīru Aivaru, meitu Ilzi un dēlu Ēriku, valda kārtība un skatu priecē skaistā ainava. Tās dizainu izvēlas saimniece, viņai palīdz vīrs, bērni un vīramāte Albīne, kura ir jau cienījamā vecumā un dzīvo vienā mājā ar sava dēla ģimeni. Idejas piedāvā vedekla, bet pārējie šīs draudzīgās un radošās ģimenes locekļi kopā ar Elvīru tās īsteno: „Māja, kurā dzīvo, jābūt mājīgai un skaistai. Tad gribas tajā ienākt, dzīvot un atpūsties.” Jāpiebilst, ka meita Ilze, sekojot savas māmiņas piemēram, arī skaisti ada.
Izņemot daudzās puķes un apstādījumus, saimniecei sagādā prieku deviņi minči, sunītis un vistas. Kokinu ģimenei nav lielas saimniecības ar simtiem hektāru zemes, desmitiem mājlopu utt., jo viņi uzskata, ka vienīgā dzīve ir jāizdzīvo un jāizbauda šodien un tagad. Pēc daudz kā dzenoties, var palaist garām galveno. Interesanta un ievērības cienīga nostāja. Diezin vai atrastos daudz tādu cilvēku, kuri, tāpat kā Kokini, spētu tā mainīt savas dzīves prioritātes un justies laimīgi un pašpietiekami.
