„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.9 °C
apmācies

Tevis dēļ Dievs kļuva cilvēks

Tevis dēļ Dievs kļuva cilvēks

Ir tāds sens nostāsts par zemkopi, kurš aršanas laikā zemē atrada vecu monētu. Uz tās bija redzami tikai divi vārdi: „Dievs ir…”, pārējā uzraksta daļa bija izdzēsta. Kāds izglītots grieķis pēc ilgākam pārdomām sacīja: „Dievs ir skaistums.” Kāds romietis teica: „Dievs ir likums.” Dievbijīgs jūds paskatījās uz monētu un teica, ka viņš droši būtu tur rakstījis: „Dievs ir svēts.” Savukārt kristietis, ilgi nedomājot, teica: „Dievs ir mīlestība”, jo kristietībā tas ir vispilnīgākais Dieva apzīmējums. Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: „Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1 Jņ 4,16)

Kristus dzimšanas svētki ir laiks, kas mūs aicina atnākt uz dievnamu, nostāties Betlēmes silītes vai tabernākula priekšā un teikt: „Žēlsirdīgais Tēvs, es Tev pateicos par šo lielāko dāvanu visā cilvēces vēsturē – Tavu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no Debesīm un tapis cilvēks, lai šādi mēs iepazītu Tavu bezgalīgo mīlestību. Es pieņemu šo lielo dāvanu un vēlos tajā dalīties ar citiem.” Apcerot Jēzus dzimšanas notikumu, mēs atklāsim, ka par cilvēku tapušais Dievs mūs tik ļoti mīl, ka vienojas ar mums, lai arī mēs būti vienoti ar Viņu. Izcilais viduslaiku teologs svētais Anzelms no Kenterberijas (1033-1109) bieži uzdeva sev jautājumu: „Kādēļ Dievs kļuva cilvēks?” Patiesībā šo pašu jautājumu uzdod sev ikviens, kas vēlas iedziļināties Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumā. Atbildi uz to mums sniedz Ziemassvētku liturģija.

„Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums” (Jņ 1,14) ...

... lai mums atklātu cilvēka patieso vērtību un cieņu

Pirmie cilvēki Ādams un Ieva tika radīti pēc Dieva tēla un līdzības, taču grēks izjauca sākotnējo harmoniju un sagrāva kārtību. No tā laika cilvēks ir sevī sadalīts. Kristū, jaunajā Ādamā, kurš ir „neredzamā Dieva attēls” (Kol 1,15), Dievs atjaunoja to, kas tika iznīcināts pirmajā Ādamā. Tātad, lai uzzinātu, kas ir cilvēks un kādam tam vajadzētu būt, mums jāvēršas pie Kristus, kurā tika atrisināta ciešanu un nāves mīkla.

Tikai pateicoties Kristum, mēs zinām, kas ir Dievs un kas ir cilvēks. Kristus ir atskaites punkts! Viņš ir patiesas cilvēcības mērs! Tieši par šo patiesību bieži atgādināja svētais pāvsts Jānis Pāvils II. Uzrunājot sapulcējušos tautu Uzvaras laukumā Varšavā, viņš sacīja: „Cilvēku līdz galam nevar saprast bez Kristus, bet drīzāk – cilvēks nevar pats sevi līdz galam saprast bez Kristus. Nevar saprast, kas viņš ir, kāda ir viņa patiesā cieņa, kāds ir viņa aicinājums un galējā sūtība” (Varšava, 02.06.1979).

Būdams Dievs un cilvēks, Kristus vienlaikus mums atklāj cilvēka būtību un īsto seju. Konstitūcijā Gaudium et spes ir sacīts: „Kristus, jaunais Ādams, atklādams Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, cilvēkam pilnībā atklāja to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums” (n. 22). Dievs Kristū mums parādīja, kāds ir patiess un pilnīgs cilvēks, kurš dzīvo nevis sevis, bet citu dēļ, rūpēdamies par sava tuvākā patieso labumu. Ja pats Dievs to nebūtu izdarījis, tad vēl līdz pat šai dienai mēs līdzīgi kā savulaik Diogens dienas laikā ar lukturi meklētu taisnīgu cilvēku – tādu, kurš ir cienīgs saukties par cilvēku. Tādējādi mums ir divas iespējas: vai nu mēs sevi pieņemam kā Dieva radību, vai arī nevaram saprast ne sevi, ne arī to, kāpēc dzīvojam un kāpēc mirstam.

... lai mūs pestītu, samierinot ar Dievu

Lūkasa Evaņģēlija otrajā nodaļā trīs reizes ir teikts par silē gulošu bērniņu. „Un šī būs jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu bērnu” (Lk 2,12). Ar šīs zīmes starpniecību Dievs māca kaut ko ļoti svarīgu. Šī zīme spēj mūs uzrunāt pat spēcīgāk nekā vārdi. Gadsimtu gaitā Baznīca saprata, cik svarīga ir šī zīme. Šodien Betlēmes silītes relikvijas mēs varam skatīt Romā, Svētās Marijas Madžori bazilikā.

Ko tad īsti simbolizē šī silīte? Baznīcas tēvi uzskatīja, ka tā simbolizē mūsu grēku. Kā vērsis un ēzelis atgriežas pie siles, tāpat arī mēs atgriežamies pie grēka. Tā notiek ikviena cilvēka dzīvē – atkal un atkal mēs grēkojam, jo domājam, ka grēks piepildīs iekšējo tukšumu, remdēs garīgo izsalkumu, kļūs par barību. Taču diezgan ātri saprotam, ka šī barība mūs saindē, rada ciešanas un beigās nogalina. Katrs no mums labi zina, kādi ir tie grēki, pie kuriem mēs no jauna atgriežamies. Taču labā vēsts ir tā, ka tad, kad mēs atgriežamies pie saviem grēkiem, tur mūs jau gaida Kristus. Pirmā vieta, kurā Viņš vēlējās piedzimt bija stallis, un Viņš gribēja būt guldīts silē. Lūk, tas ir šīs nakts pats lielākais brīnums! Mums šķiet, ka Dievam pati svarīgākā vieta ir svētnīca jeb svētvieta, ka Viņš tikai tur grib mājot. Taču Viņš no paša sākuma gribēja dzīvot cilvēka grēka pašā vidū, jo Viņš atnāca aicināt atgriezties no grēkiem nevis taisnīgos un svētos, bet gan tos, kuri ir ļoti grēcīgi: pie tiem Viņš atnāca, lai viņus no grēkiem atbrīvotu.

Ziemassvētki nes daudz prieka un šim priekam ir dziļš pamatojums, jo Kristus pieskaras mūsu problēmu pašai saknei: vietai mūsos, kurā, kā mums šķiet, Dievs pat ieskatīties nevarētu, tur Viņš grib būt klātesošs un šo mūsu pasauli, šo mūsu sili, pārveidot par savas klātbūtnes mājokli, par svētnīcu. Svētais Gregors Lielais ir sacījis: „Līdz Kristum grēks bija cietums, bet ar Kristus atnākšanu tas kļūst par ceļu.” Kad Kristus ienāk manā dzīvē, Viņš dāvā pestīšanu, Viņš piedod grēkus, un es atklāju, cik ļoti Viņš man ir nepieciešams. Viņš un tikai Viņš dod to, bez kā es nevaru būt laimīgs. Tā ir pati labākā vēsts Kristus dzimšanas svētkos!

... lai mēs varētu kļūt par Dieva bērniem

Te būtu vērts atcerēties dziļus un patiesus vārdus, kurus nezināms autors ieliek Jēzus mutē: „Es piedzimu nabadzībā, lai tu par lielāko bagātību atzītu Mani pašu. Es piedzimu stallī, lai tu iemācītos cienīt katru vietu. Es piedzimu kā vārgs mazulis, lai tu nešaubītos par Manu mīlestību. Es piedzimu naktī, lai tu pārliecinātos, ka es varu ienest gaismu jebkurā dzīves tumsā. Es piedzimu cilvēka veidolā, lai tu nekad nekaunētos pats no sevis. Es piedzimu kā cilvēks, lai tu varētu kļūt par Dieva bērnu.”

Jēzus ir „jaunais cilvēks”, kurš atpestīto cilvēci aicina uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. Iemiesošanās un atpestīšanas noslēpumā notiek mūsu dievišķošana jeb iekļaušana Kristū un uzņemšana Trīsvienīgās dzīves kopībā. Baznīcas tēvi ļoti uzsvēra šo Iemiesošanās noslēpuma soterioloģisko dimensiju: tikai tādēļ, ka Dieva Dēls ir patiesi kļuvis cilvēks, cilvēks var Viņā un caur Viņu patiesi kļūt par Dieva bērnu. Jēzus ir pati lielākā un pati vērtīgākā dāvana, kādu Tēvs deva cilvēkiem, un tāpēc mūsu sirdis piepildās ar prieku un pateicību. Kristus dzimšana nes gaismu ikvienam cilvēkam, jo atklāj Dieva mīlestību un ļauj piedzīvot Jēzus klātbūtni.

Protams, ir daudz vieglāk dziedāt Ziemassvētku dziesmas, nekā pieņemt Dieva vārdu un ierādīt Viņam pirmo vietu itin visā. Dzīvas attiecības ar Dievu, kas balstās pilnīgā paļāvībā uz Viņu, sakārto visas citas mūsu attiecības. Ziemassvētkos mēs varam saprast Dievu tikai ar sirdi. Vienīgi tas, kurš patiesi mīl, šajā naktī sapratīs Dievu, sapratīs, kādēļ Dieva Dēls nevēlējās piedzimt greznā pilī vai ar zeltu rotātā svētnīcā, bet gan stallī, kur tika guldīts silē.

... lai Dievu mēs varētu sastapt otrā cilvēkā – brālī, māsā, tuvākajā

Savā laikā pāvests Jānis Pāvils II bieži runāja par mīlestības civilizāciju, Benedikts XVI par dialoga kultūru, savukārt pāvests Francisks runā par brālības un tikšanās kultūras nozīmi. Daži mūsdienu teologi to sauc par sastapšanās sakramentu vai brāļa sakramentu, kur uzsvars tiek likts uz savstarpējām mīlestības attiecībām. Sakramentos mēs sastopamies ar Tēvu caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. Brālis, tuvākais, otrs cilvēks, ir Dieva klātbūtnes redzamā zīme. Līdz Kristum cilvēki dzīvoja pēc principa: Homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam ir vilks), savukārt Jēzus paveica revolūciju, kuru mēs varētu salīdzināt ar Kopernika apvērsumu zinātnē, jo tagad kristieši var dzīvot pēc principa: Homo homini Christus est (cilvēks cilvēkam ir Kristus). Jēzus, iemiesotais Dieva Dēls, identificē sevi ar vismazākajiem brāļiem: „Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt 25,40). Iemiesojoties Dieva Dēls ir noteiktā veidā sevi saistījis ar ikvienu cilvēku. Pateicoties tam, mēs varam Kristu sastapt cilvēkā, varam Viņam kalpot un Viņu mīlēt cilvēkā. Tā mums ir liela iespēja un arī liels risks. Tagad mēs varam labāk saprast svētā Augustīna sacīto: Timeo Deum transeuntem! (Es baidos, lai Dievs nepaietu garām!) Ar trīsām sirdī rūpēsimies par to, lai Dievs nepaietu mums garām, nepamanīts otrā cilvēkā.

Betlēmes silīte, savā apbrīnojamā vienkāršībā, mums atgādina, ka dzīvē svarīgāka par lietām ir mūsu attiecību kvalitāte. Baznīcas sociālās mācības galvenais princips ir tas, ka cilvēka personai vienmēr jābūt mērķim, nevis līdzeklim. Pajautāsim sev: Kāda ir attiecību kvalitāte mūsu ģimenē? Vai mums ir laiks, ko varam dāvāt cits citam? Vai mēs savā ģimenē sarunājamies? Vai varbūt mēs esam tie, kuri sēž pie galda ar telefonu rokās un čato ar virtuāliem draugiem? Šādos gadījumos pie kopīgā galda valda kapa klusums. Mūsdienās daudzu ģimeņu locekļi maz vai vispār nemaz nekomunicējas savā starpā.

Dārgie lasītāji, īpaši šajā apjukuma laikā, kad piedzīvojam koronavīrusa pandēmijas dramatismu, ieraudzīsim, ka mums līdzās ir tik daudz cilvēku, kuriem ļoti vajadzīgs mūsu atbalsts un palīdzība. Šodien ir īpaši nepieciešams atjaunot komunikāciju ģimenē – starp vecākiem un bērniem, vecvecākiem, kā arī starp brāļiem un māsām. Izkopsim sevī spēju veltīt citiem laiku, dalīties, ieklausīties, izprast. Tas ir svarīgs uzdevums, kas jāsāk jau šodien. Neaizmirsīsim, ka laiks, ko mēs veltām citiem, nekad nav zaudēts laiks!

Novēlu visiem šajos svētkos un arī Jaunajā 2021. gadā saglabāt Kristus dāvāto mieru, prieku, mīlestību un dāvāt to citiem! Nāciet, iesim pie Kristus, lai atklātu patiesas dzīves un mīlestības skaistumu!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests