Šogad Ziemassvētku laiks paies ārkārtējās situācijas noteiktajos ierobežojumos, lai sargātu un saudzētu cilvēku veselību un dzīvību. Taču patiesībā nekas jau nav mainījies: Ziemassvētki būs! Un lielā mērā no mums pašiem ir atkarīgs, cik daudz siltuma un mīlestības piepildīs mūsu prātus, sirdis un mājas. Pat visskarbākajos laikos, kad māc ikdienas rūpes un raizes, Ziemassvētku vēsts “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” ir radusi atbalsi cilvēku sirdīs: saprast un mīlēt, piedot, palīdzēt un ziedot.
Vien nedaudz atskatoties pagātnē, redzam, cik mainīga savās noskaņās un vērtībās ir pasaule: pārticība un nabadzība uz izdzīvošanas robežas, ārējais spožums un dažāda mēroga konflikti. Pārlapojot pagājušā gadsimta preses materiālus, ieraugām šīs dažādās noskaņas arī Ziemassvētkos. 1941. gada Ziemassvētki bija neparasti. Tie bija kara Ziemassvētki. Kāds tos sagaidīja mājās, kāds karalaukā, kāds ienaidnieka gūstā. Kāds piedzīvoja necerētu izglābšanos un līdzcilvēku mīlestību, kādam bērnam tie bija pirmie un tāpēc visbrīnumainākie svētki.
Jau 1941. gada jūlijā visa Latvijas teritorija nonāca vācu armijas rokās, līdzi nesot kara šausmas, badu un antisanitārus apstākļus. 1941. gada decembrī Daugavpils apriņķī plosījās tīfa epidēmija. Bargajā 1941./1942. gada ziemā bija sevišķi liels upuru skaits, kad mirstība karagūstekņu nometnēs sasniedza trīsdesmit procentus. Karagūstekņu nometņu administrācija sērgu apkaroja, visus ieslodzītos pilnībā izolējot no ārpasaules. Daudzreiz nogalināja visus tās barakas iemītniekus, kurā bija konstatēti vairāki saslimšanas gadījumi.
Tīfa sērgas apkarošanas nolūkos Daugavas Vēstnesis 1941. gada 15. decembrī publicē Daugavpils apriņķa komisāra rīkojumu: “Sakarā ar pastāvošo izsitumu tīfa sērgu esmu spiests Daugavpils apriņķī slēgt skolas un dievnamus. Svinības drīkst rīkot vienīgi visšaurākā ģimenes lokā. Izceļot no Daugavpils apriņķa un iebraukt ir aizliegts, nepieciešamības gadījumā tas var notikt vienīgi ar apgabala komisāra piekrišanu. Es sagaidu no ikviena atsevišķa iedzīvotāja, ka tas paklausīs maniem rīkojumiem un saprātīgi tos atbalstīs”.
Taču arī šajos dramatiskajos un materiāli grūtajos kara apstākļos pilsēta gatavojās Ziemassvētku svinībām un gādāja par svētku noskaņu, parūpējoties arī par tiem, kas cieš trūkumu. Veikalu īpašnieki rotāja skatlogus, bet “katra Daugavpils pilsētas ģimene, kurai ir bērni līdz 10 gadu veci, var saņemt š. g. 22. un 23. decembrī pārtikas preču veikalā nr. 31., Saules ielā 32 un pārtikas preču veikalā nr. 14. A. Pumpura ielā nr. 88, Ziemassvētku svecītes 10 gab. Pie svecīšu saņemšanas jāņem līdzi tēva un mātes pases un jādod paraksts par svecīšu saņemšanu”.
Dienu pirms Ziemassvētkiem, 1941. gada 24. decembrī, notika Daugavpils cietuma iemītnieku atlaišana. Latvijas drošības policijas vārdā viņus uzrunāja Daugavpils nodaļas priekšnieks: “Mēs jūs tagad atlaižam cerībā, ka jūs šinī sodā esiet saskatījuši pēdējo brīdinājumu un gribiet kā derīgi cilvēki atkal ierindoties mūsu sabiedrībā. Cik tālu tas jums būs vajadzīgs, mēs jums palīdzēsim. Bet mēs, savukārt, ar visbargākiem sodiem vērsīsimies pret tiem, kas domā kaut kādā veida turpināt savu valstij naidīgo rīcību.“ Ar Daugavpils drošības policijas nodaļas un darba pārvaldi tika gādāts, ka visi atlaistie nekavējoties iekārtoti darbā un var sākt to pildīt.
Vēlāk, atceroties 1941. gada Ziemassvētkus, avīžu slejās tika rakstīts: “Tie bija klusāki, bez ārēja spožuma, skaļuma un greznuma, jo tie bija kara Ziemassvētki, bet tomēr iekšēji tie bija siltāki un gaišāki. Neredzēja tik daudz svecīšu mirdzuma namu un māju logos, bet svētku gaisma, kas plūda no cilvēku sirdīm pret aukstām un zvaigžņotām Ziemassvētku debesīm, bija daudz gaišāka kā iepriekšējos gados, kad pārpilnībā un bezrūpībā bija it kā aizmirsta Ziemassvētku īstā nozīme un jēga. Ievērojot kara apstākļus, daudziem nebija iespējams tos svētīt kopējā ģimenes saimē, bet klusās svētku stundās viņu sirdis sila tomēr kopējos svētku priekos un domās kavējās viens pie otra.”
