Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 18. jūnijs
Piektdiena
Alberts, Madis
+18.1 °C
skaidrs laiks

Georgijs Sorokins: labi strādāt var pie jebkuras varas

Ilggadējais Daugavpils pievadķēžu rūpniecības un AS “Ditton pievadķēžu rūpnīca” vadošais darbinieks Georgijs Sorokins ir viens no četriem Daugavpils iedzīvotājiem, kam šogad piešķirts pašvaldības apbalvojums “Mūža ieguldījums”. Lai noskaidrotu, kāds ir bijis viņa ceļš līdz šim vienam no augstākajiem pašvaldības apbalvojumiem, “Latgales Laiks” aicināja Georgiju Sorokinu uz sarunu.

* Kā viss sākās?


-- Mana mamma ir dzimusi Nīderkūnos, bet tēvs Dūkštā Lietuvā, abi bija vecticībnieki. Kopā ar četriem bērniem pie mana vectēva uz Daugavpili no Grodņas apgabala Lidas, kas līdz 1940. gadam ietilpa Polijas sastāvā, mamma atbrauca 1945. gadā. Vecākajai māsai tobrīd bija 20, bet man -- seši gadi, vidējai masai un brālim – vienpadsmit un astoņi gadi. Neskatoties uz smago pēckara laiku, māte, kurai bija tikai četru klašu izglītība, centās, lai viņas bērni iegūtu labu izglītību. Rezultātā mēs abi ar brāli absolvējām dzelzceļnieku tehnikumu, bet māsa – Daugavpils pedagoģisko institūtu.

Mācības tehnikumā izvēlējos, jo tur maksāja stipendiju, un es sapratu, ka pēc tā absolvēšanas 19 gados man jau būs profesija un es jau kaut ko mācēšu darīt.

Pēc tehnikuma absolvēšanas 1957. gadā gribēju braukt strādāt tālāk no mājām -- uz Habarovsku, kur tika būvēta Baikāla--Amūras maģistrāle. Taču saņēmu atteikumu un nācās doties darbā uz Ziemeļu dzelzceļu, kura centrs bija Jaroslavļā Krievijā. Tad sekoja trīs gadu dienests Padomju armijā. Pēc dienesta atgriezos Daugavpilī, jo turpināt strādāt un dzīvot nelielajā Daņilovas pilsētiņā negribējās. Man bija pavisam cita mentalitāte un es biju pieradis pie cita dzīvesveida. Savukārt vienīgais ar kultūras dzīvi nosacīti saistītais pasākums tajā pilsētiņā bija deju vakars placī, kas nereti beidzās ar pamatīgu izkaušanos. Turklāt kautiņi tur netika uzskatīti par kaut ko īpašu. Tāds Daņilovā bija ierastais jauniešu dzīves stils.

* Kā nokļuvāt Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā?


-- Tolaik pilsētā bija visai sarežģīti atrast darbu un, lai nopelnītu naudu iztikai, naktīs nācās pat kraut dzelzceļa vagonus. Pēc dažādās darba vietās pavadītiem vairākiem mēnešiem 1961. gada 1. jūnijā atradu ļoti netīru un slikti apmaksātu darbu toreizējās motoveloķēžu rūpnīcas instrumentālajā cehā. Tā kā man bija tehnikuma izglītība, drīzumā tika piedāvāts slīpētāja, bet pēc tam – arī normētāja amats. Vēlāk sekoja darbs meistara amatā. Sapratu, ka ir jāmācās un iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā Metālapstrādes fakultātē. Sākumā mācījos vakara maiņā, pēc tam neklātienē, bet, sapratis, ka dziļākas zināšanas var iegūt, studējot klātienē, pēdējos divus kursus mācījos Rīgā. Lai nopelnītu naudu dzīvei galvaspilsētā, iekārtojos darbā vagonbūves rūpnīcā, sākumā -- par krāsotāju, bet pēc tam strādāju par tehnologu.


Tādējādi var teikt, ka divus gadus es biju bagāts students, jo saņēmu paaugstinātu stipendiju no rūpnīcas un uz pilnu slodzi strādāju par tehnologu. Rīgā patika kultūras dzīve, brīvdienās bieži apmeklēju teātri, pirmo reizi „pa tiešo” ieraudzīju toreiz populāro aktieri Inokentiju Smoktunovski. Atbraucis mājās, bieži slēpoju. Arī augstskolas absolvēšanu nolēmu nosvinēt savdabīgi -- devos mēnesi garā pārgājienā ar slēpēm pa Karpatu kalniem.


Pēc mācībām, atgriežoties rūpnīcā, man piedāvāja ceha priekšnieka vietnieka amatu. Biju atbildīgs teju par visu -- lai netecētu jumts, lai nebūtu caurvēju, lai visas iekārtas darbotos, lai pietiktu instrumentu, lai būtu mazāk brāķa. Pēc tam sekoja darbs uzņēmuma galvenā mehāniķa vietnieka amatā. Sapratis, ka nākamais amats būs galvenais mehāniķis, padziļināti iepazinos ar visu tehniķu darbu. Pēc gada kļuvu par galveno mehāniķi un nostrādāju šajā amatā desmit gadus, pēc tam desmit gadus biju rūpnīcas galvenais inženieris, bet vēl desmit gadus -- tās direktors.


* Jūsu garajā darba karjerā droši vien ir bijis arī neviens vien amizants atgadījums?

-- Atceros kā 1991. gadā uzņēmumā tika gaidīts ierodamies rūpniecības  un enerģētikas ministrs Aivars Millers. Tobrīd Latvija jau bija atguvusi neatkarību, bet uzņēmuma ēkas priekšā uz postamenta joprojām stāvēja Ļeņina bronzas krūšutēls.

Piezvanīju vienam no saviem padotajiem un palūdzu viņu naktī ap pulksten diviem trijiem aizbraukt uz rūpnīcu un noņem no postamenta Ļeņina krūšutēlu. Viņš piekrita izpildīt manu lūgumu.

Nākamās dienas rītā, nemiera tirdīts, agri pamodos un nolēmu aizbraukt uz rūpnīcu agrāk nekā ierasts, lai pārbaudītu, kā padotais ir izpildījis manu uzdevumu. Skatos, viss kārtībā, Ļeņina krūšutēla uz podesta nav. Eju uz uzņēmuma valdi, atveru durvis un sev par lielu pārsteigumu redzu, ka Ļeņina krūšutēls ir nolikts pašā zāles vidū. Labi, ka tas bronzas krūšutēls nebija pārāk smags un es to pārvietoju uz garderobes kaktu.

Tagad tas varbūt izklausās smieklīgi, bet tobrīd, ticiet man, smiekli nebija ne prātā.

* Kādi brīži karjerā ir bijuši visgrūtākie?

-- Pēc garas sarunas ar ministru līdzšinējais uzņēmuma direktors Aleksandrs Karevs iznāca no kabineta un paziņoja, ka viņš vairs nav uzņēmuma vadītājs. Neviens no desmit uzrunātajiem pretendentiem nepiekrita kļūt par uzņēmuma direktoru, jo līgumi bija lauzti, pasūtījumu nebija un nebija skaidrības, kā nodrošināt uzņēmuma darbību, 3000 cilvēku ar darbu un algu.


Tobrīd arī Krievijā apstājās uzņēmumi, kas iepirka Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas produkciju. Apstājās arī mūsu pašu uzņēmums “Sarkanā zvaigzne”, uzņēmums Šauļos Lietuvā, uzņēmumi Ļvovā un Harkovā Ukrainā. Šajā sarežģītajā laikā uzņēmuma vadība tika uzticēta man. Tas bija smags, taču arī interesants laiks, jo daudz ko izdevās sasniegt.


Valsts tobrīd neinteresējās par uzņēmumiem. Lai nepieļautu uzņēmuma apstāšanos un nodrošinātu to ar pasūtījumiem, devāmies uz Krieviju, tikāmies ar dažādu uzņēmumu vadītājiem, slēdzām līgumus par ķēžu piegādi, panācām arī, ka valdība atļāva mums iepirkt Krievijā izejvielas -- metālu. Paralēli sākām aktīvi sadarboties arī ar Vācijas uzņēmumiem. Rezultātā uzņēmuma darbību izdevās stabilizēt.


Vēl viens smags posms darba karjerā bija 1986. gadā, kad nepieļāvām, ka uzņēmumā tiek izvietotas novecojušas iekārtas, ar kurām tika ražota produkcija arī militārajām vajadzībām. Togad nācās daudz braukāt komandējumos un operatīvi pieņemt lēmumus. Togad komandējumos vien pavadīju 125 dienas.

* Kā noritēja uzņēmuma privatizācija?


-- Sākoties privatizācijai, nācās atbrīvoties no visām blakus struktūrām, kas uzņēmumam nenesa peļņu. Ņemot vērā neveiksmīgo “DauER” un Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcas privatizācijas pieredzi, kad uzņēmumi nonāca ārvalstu pilsoņu rokās un bankrotēja, iestājāmies par to, lai par Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas īpašniekiem kļūtu Latvijas iedzīvotāji.

Notika sarunas ar dažādiem uzņēmējiem, tai skaitā bēdīgi slavenās “Pārdaugavas” pārstāvjiem.

Rezultātā mūs privatizēja Baltijas Tranzītu banka. Uzņēmumam paveicās, ka par tā pirmajiem īpašniekiem nekļuva tā saucamie “jaunie krievi”, kas uzreiz gribēja kļūt par bagātiem kapitālistiem. Daudzmaz izdevās saglabāt arī strādājošo skaitu.

Kad bankai nomainījās īpašnieki, tā sāka atbrīvoties no sev neraksturīgiem īpašumiem un uzņēmums nonāca tā pašreizējo īpašnieku rokās. Diemžēl laika gaitā uzņēmums ir zaudējis daudzus augsti kvalificētus darbiniekus, tā saucamo “cilvēku kapitālu” -- inženierus, tehnologus, atslēdzniekus, virpotājus, frēzētājus utt. Līdz ar to samazinājusies arī tā konkurētspēja.

* Par ko ir lielākais gandarījums?

-- Nu jau 60 gadus esmu saistīts ar vienu uzņēmumu. Četrdesmit gadus esmu tajā aktīvi strādājis, bet pēdējos 20 gadus pildījis padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. No viszemāk apmaksātā un netīrākā darba veicēja esmu izaudzis līdz vislabāk apmaksātajam uzņēmuma vadītāja amatam. Šajā laikā izdevās ievērojami celt arī uzņēmuma un cilvēkpotenciālu un par to man liels prieks.


Savulaik esmu saņēmis gan Latvijas PSR Ministru padomes prēmiju. Dažādus apbalvojumus esmu saņēmis arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Labi un godīgi strādāt cilvēks var pie jebkuras varas.


* Ko jums nozīmē apbalvojums „Mūža ieguldījums”?


-- Kad saņēmu apbalvojumu „Mūža ieguldījums” un naudas prēmiju, uzaicināju ciemos tuvus cilvēkus, radus, draugus, jaunākās paaudzes pārstāvjus, parādīju viņiem savus apbalvojumus, kas saņemti gan padomju, gan neatkarīgās Latvijas laikā un pateicu, ka galvenais mērķis nav patērēšana, bet gan labi padarīts darbs. Šodien daudzi to ir aizmirsuši.

Kad vēl biju mazs, mamma mani modināja agri no rīta un lika izkārt valsts karogu. Tā viņa mācīja mani mīlēt valsti, kurā es dzīvoju. Es uzskatu, ja tu nemīli valsti, kurā tu dzīvo, tad brauc projām.

Domē, aplūkojot Goda daugavpiliešu galeriju, mani pārsteidz tas, ka viņu vidū ir sportisti, skolotāji un ārsti, bet gandrīz nav ražotāju -- cilvēku, kas pelnījuši pilsētai naudu. Uzskatu, ka Daugavpilī ir cilvēki, kas ir daudz vairāk pelnījuši būt šajā goda daugavpiliešu galerijā nekā daži no tur esošajiem.

Tāpat nav īsti saprotams, kurš no apbalvojumiem -- „Goda daugavpilietis” vai „Mūža ieguldījums” ir vērtīgāks. „Goda daugavpilietis” skan lepnāk, bet izmaksājamā naudas prēmija ir augstāka par „Mūža ieguldījumu”.


P.S. Kopš 1997. gada Georgijs Sorokins ir arī pastāvīgais laikraksta “Latgales Laika” lasītājs.

“Manā izpratnē “Latgales Laiks” ir viens no vismazāk politizētajiem, objektīvākajiem un daudzpusīgākajiem Daugavpils medijiem,” tā Sorokins.

Autora foto un foto no Georgija Sorokina personīgā arhīva