Jau ierasti decembrī Ziemassvētku gaidās iemirdzas ielas un 21. gs. cilvēkam svētki sākas lielveikalos. Taču arī mums, kas pieraduši pie tehnikas revolūcijas un racionālas domāšanas, svētkos ir svarīgs ne tikai ārējais spožums un dārgas dāvanas, bet arī Ziemassvētku vēstījums.
Ziemassvētku svinēšanā ir savijušies pagānu Saulgrieži (21./22. decembris) un kristiešu Betlēmes notikumi – Jēzus Kristus piedzimšana (24./25. decembris) un tie ir grūti nošķirami. Lai arī tās ir atšķirīgas tradīcijas, šis maģiskais brīdis simboliski un precīzi formulēts izskan latviešu tautasdziesmā: “Klusat jauni, klusat veci, Dievs ienāca istabā.”
Kopš seniem laikiem bija ierasts, ka pirms Ziemassvētkiem katrā mājā ierodas baznīckungs un atstāj svētīto maizīti – kaladas jeb oblātes. Tā ir Dievmaizīte – plāna svētīta neraudzēta kviešu maizīte Ziemassvētkos, ar Kristus dzimšanas leģendas skatiem. Dievmaizītes jeb kaladas simbolizē pašu Jēzu Kristu. Tās ir mīlestības un saticības simbols.
“Kalada” ir ne vien garīdznieku izdalīta dievmaizīte, bet arī dāvana, ko svētkos pasniedz ubagiem un bērniem, jo vairākas vārdnīcas norāda, ka “kaladas” ir pagānu laika svētki. Lietuviešu “kalēda” ir žēlastības dāvana, krievu – “koljada” – Ziemassvētku gājiens ar dziesmām, baltkrievu “koljada” – zemnieku labprātīga nodeva garīdzniekiem. Vēl arī valodnieki min, ka krievu “koljada” un poļu “koleda” radušies no latīņu “Calendae”, kas nozīmē – ik mēneša pirmā diena.
Latgalē Kūču vakars (skat. „Latgales Laika” 04. 12. 2020. numur) sākās ar “kaladām”, kas nozīmē – mīlestības dāvanu. Tas bija ļoti svinīgs brīdis ar savu rituālo kārtību.
Vispirms uzklāja sienu uz galda, tad baltu linu galdautu.
Tad uzlika kaladas, pēc tam pārējos ēdienus.
Kad pirmā zvaigzne parādījās pie debesīm, sākās Ziemassvētku svētvakars ar lūgšanu.
Saimnieks ņēma un lauza dievmaizīti jeb kaladu tik daudz daļās, cik ģimenē ir locekļu. Tālāk, sniedzot viens otram, viņi lūdza cits citam piedošanu un vēlēja laimi.
Droši vien daudzi no mums teiks: tradīcijas – tas ir vecmodīgi, un 21. gadsimtā cilvēka ikdienā tās vairs neiederas. Taču būsim godīgi -- apzināti vai neapzināti no senatnes nākušās paražas svētkos ienes neparastu svinīgumu un pat neiedziļinoties, mēs jūtam dziļu pietāti. To sajūtu ir grūti notvert: vai tās ir atmiņas vai mīļums, kas nāk no bērnības un uzrunā mūs.
