Jaunā -- 2021. gada priekšvakarā, laikā, kad „Covid-19” izplatības novēršanai ieviesti stingri ierobežojumi un pasākumi, kad Jauno gadu gribas sagaidīt jautri, tikties ar tuviniekiem un draugiem, avīzes „Latgales Laiks” reportiere jautāja Latgales iedzīvotājiem, kā viņi gatavojas Jaunā gada sagaidīšanai un kā plāno svinēt šos svētkus. Atgādinām, ka par drošības pasākumu neievērošanu draud naudas sods. Un tomēr – arī šogad cilvēkiem ir iespēja svētkus nosvinēt jautri un interesanti.
„Jaunais gads man asociējas ar jautriem svētkiem, eglīti un dāvanām. Mēs izgreznojam mākslīgo egli, arī mājas logus. Daudz ko rotājam ar rotaļlietām un bērna rokdarbiem, kā arī ik gadu eglītē ir pašu rokām darināts dzīvnieks – Jaunā gada simbols. Jaunā gada gaidīšanas „karuselī” visspilgtāk atmiņā paliek brīdis, kad jau ir klāts galds un tiek gaidīta jautra kompānija – labā noskaņojumā un ar jautriem konkursiem. Protams, būtu brīnišķīgi, ja Jaungada naktī ciemos atnāktu Salavecis, -- tas ir satraucošs brīdis jebkurā vecumā. Jo Jaungada naktī vienmēr tiek gaidīts brīnums, un dažkārt tas notiek. Galdā parasti tiek celti ierastie ēdieni – Olivjē salāti, siļķe kažokā, turklāt katru gadu cenšamies dažādot ēdienkarti ar Austrumu kalendāram atbilstošiem salātiem. Svarīgs ir arī Jaungada maltītes noformējums, jo no tā ir atkarīgs arī svētku noskaņojums. Diemžēl šogad mūsu plāni ir sabrukuši, tāpat kā visiem. Jaunais gads būs jāsagaida mājās, bez viesiem, bet, par spīti visam, svētkos vienmēr jāsaglabā labs noskaņojums. Jaungada naktī ikviens pieaugušais atgriežas bērnībā, tic kopš senseniem laikiem zināmiem ticējumiem. Es cenšos izvēlēties arī atbilstošu tērpu – šogad vēlams ģērbties gaišās drēbēs,” pastāstīja Žanna Cvečkovska.
„Gadumijas svētkiem mēs vienmēr izgreznojam eglīti, iekarinām tajā rotājumus – pārsteigumus. Tās var būt konfektes, monētas, mazas dāvaniņas. Mājokli izdaiļojam ar virtenēm un spīguļiem, iededzam sveces – kļūst ļoti mājīgi un pārņem svētku noskaņojums. Jaungads nav iedomājams bez svētku galda. Es katru reizi gatavoju citus ēdienus, vienmēr cenšos pagatavot kaut ko jaunu, jo internetā var atrast visdažādākās receptes. Tie var būt gan liellopu, aitas vai vistu gaļas, gan zivju ēdieni, kuri pagatavoti „pa jaunam”. Turklāt svētku galdā vienmēr ir sarkano ikru sviestmaizes, šampanietis, kuram obligāti pusnaktī ir „jāšauj”. Mēdz teikt -- kā Jauno gadu sagaidīsi, tā visu gadu arī nodzīvosi. Mums tie, pirmām kārtām, ir ģimenes svētki, iespēja pavadīt Veco gadu un visiem kopā sagaidīt vēl vienu Jauno gadu, priecāties par iespēju parunāties ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, vēlēt viņiem visu to labāko un pasniegt „Salaveča dāvanas”. Kad mans dēls bija mazs, viņš nekad negāja gulēt un gaidīja, kad tad atnāks Salavecis un atnesīs viņam dāvanas. Un katru gadu dēls brīnījās, kā gan Salavecis atnes dāvanu tā, ka viņš to neredz, bet dāvana pusnaktī jau ir zem eglītes. Kad dēlam bija pieci gadi, viņš noskatījās populāro filmu „Viens mājās” un pēc tam sāka meistarot „slazdus” Salavecim. Nostiepa diegus istabā, karināja zvaniņus, tāpēc Salavecim nolikt dāvanas zem eglītes nepamanītam kļuva ievērojami sarežģītāk. Dažus gadus mums vēl izdevās nolikt dāvanas, dēlam nemanot, taču reiz es tomēr „iekritu”. Dēls ieraudzīja, kā es novietoju dāvanas, taču, lai gan vēl bija mazs, neatklāja, ka viņš ir redzējis, kas patiesībā nes dāvanas un liek tās zem eglītes. Vēl dažus gadus mēs ticējām tam, ka viņš tic Salavecim, savukārt dēls nesagrāva mūsu ticību tam, jo redzēja, ka mums tas sagādā prieku. Jaunajā gadā visiem vēlu ticēt brīnumiem un sapņot par to, ka sapņi piepildās, būt labestīgākiem un iecietīgākiem pret citiem cilvēkiem. Mīlēt un saudzēt savus tuviniekus. Laimīgu Jauno gadu!” vēl Natālija Kopasova.
„Jaunais gads man asociējas ar kalendāra maiņu, kad pie sienas jāpiekarina jaunais kalendārs, vēl ir jāradinās datumā rakstīt jauno gada skaitli. Manā bērnībā mūsu ģimenē vairāk tika svinēti Ziemassvētki, savukārt Jaunais gads bija savdabīgs to turpinājums. Eglīti rotājām pirms Ziemassvētkiem, turklāt obligāti „dzīvo”, no sava meža. Kādu laiku es rotāju skaistu priedīti, jo tai nebirst skujas. Gluži kā relikvija no padomju laikiem vēl ir saglabājusies sarkana elektriskā zvaigzne, kuru šogad, pēc ilga pārtraukuma, uzliktu egles galotnē. No svētku gardumiem visvairāk atmiņā palikuši mandarīni un Olivjē salāti. Bērnības atmiņās palicis arī gadījums, kad šampanietis „izšāva” tik stipri, ka nošļakstīja visus griestus. Beidzamajos gados Jaungada sagaidīšana saistās ar pateicības lūgšanu Dievam par nodzīvoto laiku, iepriekšējo gadu sagaidīju Aglonas bazilikā. Mēs, katoļi, 1. janvārī svinam Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētkus. Draudzēs notiek dievkalpojumi, tāpēc Jaungada nakti nevaram pavadīt nomodā, jo nākamajā dienā jābūt „formā”. Šogad plānoju sagaidīt Jauno gadu kopā ar savu draudzi dievnamā un lūgties. Dažkārt, jau pēc svētkiem, noskatos citu valstu vadītāju apsveikumus, lai salīdzinātu. Šogad plānoju pusnaktī zvanīt baznīcas zvanus, iezvanot jaunu Dieva laiku. Vārdu sakot – ar nepacietību gaidu Jauno gadu cerībā, ka visi vīrusi izzudīs un mēs varēsim atgriezties normālā dzīvē,” saka Vitālijs Filipenoks.
„Jaunajā gadā notiek brīnumi – es tā domāju. Noteikti jābūt eglītei. Man patīk „dzīva” eglīte, taču beidzamajā laikā rotāju mākslīgo. Agrāk mani bērni paši darināja virtenes un sniegpārsliņas. Egle bija liela un skaista, un tās zaros bija daudz konfekšu. Visu māju, pat logus, greznoja pašu rokām veidotās sniegpārsliņas. Manā dzīvē Jaunajā gadā vienmēr notiek brīnumi, piepildās vēlēšanās. Tas, kurš tic brīnumam un to gaida, to noteikti piedzīvos. Atceros, kā bērnībā Jaunajā gadā māmiņa uzdāvināja divus kāmīšus, -- es biju ļoti priecīga, bet, kad mācījos pirmajā klasē, Jaungadā māmiņa man uzdāvināja lielu lelli, par kuru es sapņoju. Svētku noskaņojumu rada ne tikai rotājumi vai mielasts, bet arī dvēseles noskaņa, svētku gaidīšana, pat ilgstoša gatavošanās jau ir svētku sākums. Protams, šogad ārkārtējā situācijā Jaungada sagaidīšana nebūs tik skaļa jā iepriekšējos gados, taču svētku noskaņojums ir jau tagad. Esmu ievērojusi, ka cilvēki gaida svētkus, gatavojas tiem, tātad tie, par spīti visam, būs jauki!” sala Jeļena Krajeva.
„Kad biju bērns, mani tuvinieki Jaunajā gadā radīja pasakainu gaisotni. Es ticēju Salavecim, mēs iedomājāmies vēlēšanās, vizinājāmies ragaviņās un pikojāmies. Esmu izaudzis, taču tradīcija radīt svētkus visai ģimenei ir palikusi. Mēs joprojām kopā izgreznojam eglīti, liekam dāvanas lielā maisā un gaidām, kad pulkstens sitīs divpadsmit. Mainījies vien tas, ka Salaveča lomā tagad esmu es. Man šis ir laiks, kad apkopoju aizvadītā gada rezultātus, izdaru secinājumus un tikai tad kaļu jaunā gada plānus. Jauna tradīcija mūsu ģimenē ir karaoke, tagad Jaungadā mēs dziedam visi kopā, kaimiņus, protams, es neapskaužu (smejas). Šis gads bija sarežģīts visiem, taču mums ir jārod garīgais līdzsvars, jābūt stipriem un nelokāmiem. Visus avīzes lasītājus sveicu Jaunajā gadā, lai tas ienes siltumu jūsu mājās!” iespaidos par svētkiem dalījās Aleksejs Blaževičs.
„Jaunais gads asociējas ar rotaļlietām – tas ir tradicionāli, mēs tās saudzējam – tāpat kā svētku sajūtu. Pirmām kārtām, tā ir tradīcija, un svētki sākas divas dienas pirms 31. decembra, kad mājās tiek izgreznota eglīte. Mājokli īpaši nerotājam, lai nemazinātu iespaidu, ko rada meža skaistule, zem kuras „uzrodas” dāvanas. Es atceros, kā kopā ar tēvu, paņēmuši cirvi, pa dziļu sniegu devāmies uz mežu pēc eglītes. Es sēdēju ragaviņās, bet tētis vilka mani turp un tad -- atpakaļ, bet jau kopā ar eglīti, es to pieturēju un lepojos, ka palīdzēju to izvēlēties, bet pēc tam kopā ar māmiņu rotāju. Visspilgtākie iespaidi saglabājušies par īsta Salaveča apciemojumu, kurš pasniedza dāvanas, toreiz puteņoja un bija tumšs. Atceros, ka toreiz es biju ļoti pārsteigts, jo šaubījos, ka Salavecis ir, bet izrādījās, ka tomēr ir! Kad paaugos, sapratu, ka tā itin kā nav, taču dažreiz tas tomēr ir. Vēl atceros, kā Lokomotīvju remonta rūpnīcā un skolās bija svētku eglītes, kopā ar vecākiem braucām uz šiem pasākumiem, tur dāvināja konfekšu tūtas, apsveikumu kartiņas un dāvanas, mēs gājām rotaļās, runājāmies. Tagad es pats pēc pasūtījuma gatavoju tuviniekiem dāvanas no koka. Kāds būs sava ģimene, daļu svētku tradīciju turpinās tā. Jā, svētku galds parasti bija skaists un bagātīgs, vienmēr bija paredzētas pāris „liekas” vietas negaidītiem ciemiņiem, jo agrāk cilvēki gāja ciemos bez ielūguma, arī mēs apciemojām kaimiņus, runājāmies. Tagad viss ir mainījies un kļuvis garlaicīgāk. Tradicionālā pīle ar āboliem, aukstā gaļa, cepumi. Agrāk gatavojām mājas desas. Arī konjaks, šampanietis un vīns galdā kādreiz bija tradīcija. Kurš gan cits, ja ne mēs paši, sarūpēsim svētkus saviem tuviniekiem, lai viņiem pēcāk būtu, ko atcerēties?” saka Mihails Tkaličs.
