Vīna nu vysstrategiskuokūs, vyskoncentrātuokūs vītu vysā Latgolā! 200 metri plota zemis strēmeleite storp divim lelym azarim – Jazinka (237 ha) i Cārmyna (222 ha). Niu mozeiteņa upe storp jim puortak, a agruok varēja byut kanals. Voi ari obeji azari kūpā te saplyuda. Storpyn iudinim izalūka zemis ceļš, te sūpluok kolns, iz kura treis vīnā (kai vacī latgalīši saceitu – kulā): piļskolns, kopi, bazneica.
Kū vuordi zeimoj? Feimaņus (vīnā vacā kartē – Freimani) agruok sauce par Vīmynu. A pi Ragelim ir azars – Cārmyns. Nazynu, bet byutu interesanti dazynuot, kū tys myns (na izskaņa yns, a salikteņa daļa myns1, jo vin m te nav najauša sakryteiba) nūzeimej. Pa stygu var staiguot, a ka meit, meideit? Myna, myna i saguoja izmeideita vīta? Laukums tierguošonai, lelceļš, pīstuotne pi azara?
Nazynu, kai geografi definej upis, kurys puortak nu vīna azara iz cytu, bet, pa jūs pruotam, Cārmyna azars2 ir suokums Dīnvydlatgolys golvonajai upei – Dubnai. Te, azara dīnvydrītumūs, vītā, kur iudinī pretim ir moza saleņa, a iz zemis Akmenīcys dzeraune, Dubna (cyti te soka – Dūbna) ari suocās. Cyti otkon skaita, ka Dubna iztak nu Sivera.
Igora Pliča izdūtajuos Alberta Losāna „Ceļojumu piezīmēs” raksteits, ka 1955. goda 9. septembrī beja korsta dīna – ap 25 grādi plusa. Alberts ar lisapedu brauc nu Preiļu iz Sauliskolnu, vokorā atpakaļ. „Pēc kāda kilometra aiz Lielā Gaušļa piebraucu pie Cārmaņa ezera. Un tur nu man uz kādu laiku bija jāaizmirst steiga. Tur ar visu steigu gribot negribot bija jāpajūsmo. Tik skaista ezera vēl nebiju redzējis. Augsti, gan nelieliem mežiņiem, gan tīrumiem klāti krasti. Daudzi šauri, gari, līkumoti līči, kas kaut kur aiz daudzajām pussalām pazuda tālē. Likās, ka nupat ezers izbeidzās, bet, lūk, aiz nākošā pakalna tas atkal parādījās, lai atkal aiz cita pakalna pazustu skatam.”3
Vacī celi. Jau i nu Alberta Losāna ceļuojumu laikim braucamī celi ir cīši pasamainejuši, a kū runuot vēļ par senejuokim laikim! Tod, kod vysi brauce ar zyrgim, uotrums nabeja taids, kab nūskrīt nu ceļa i nūsleikt azarā voi īmaukt kūkā i rosasist. Iudinī varēja nūsamauduot i zyrgu padzirdēt, pi kūka rysaku ci klepereiti dasīt, a pošam ānā (kai vacī latgalīši saceitu – zasinī) atsapyust. Vacī celi cīšan leikumaini i pagrīzīņūs sleipi, īt dzeraunem i pat pogolmim pa vydu. Automobiļu laikmatā svareigī celi ir iztaisnuoti i izleidzynuoti, leidzeigi melioracejis sakuortuotom upeitem. Nu, i leidz ar mašynom lelceļa laupeituoji kai škira propūla.
Vīns nu svoreiguokūs storpkoru perioda ceļu guoja nu Rageļu iz Auleju i tod iz Konstantinovu i tuoļuok iz Dagdu. Byušona itamā vītā deve Ragelim daudzys preferencis – te beja būdis i darbneicys, regulari nūtyka torgi i kirmaši. „Apgabals bieži apdzīvots un Raģeļi noder par tirdzniecības centru kādiem 20 ciemiem ar caurmērā 12 saimniecībām katrā,”4 tai raksteits gazetā „Kopdarbība” 1922. godā.
30. godu beigūs Rageļu sādžā beja div seikpreču tierguotovys, vīns iedīņu veikals.5
Es ar lisapedu nabraukoju, šofera tīseibu maņ nav. Izteiku ar sabīdryskū transportu i sovom kuojom. Puors reizis asmu guojs ceļu nu Aulejis da Gruoveru. Maņ pateik atrast kuojin puorīšonys nu vīna autobusim koč minimali boguota asfalta ceļa da taida minimali boguota cyta. Deļ pīvaduma, izkuopt nūstuošonā Vuordaukā iz Daugovpiļs–Rēzekne šosejis i kuojom aizīt iz Peliečim, kuri jau pi Preiļu ceļa.
Parosti riekinoju, ka maņ īšona nu Aulejis leidz Kruoslovys–Aglyunys lelceļam prosa div stuņdis. Īmu nasteidzeigi (kai vacī latgalīši saceitu – bez strāpuošonys), verūtīs apleik i daudz dūmojūt. Tuos lobuokuos idejis i feinuokī dzejūli da mane ir atguojuši, braucūt maņ autobusā (vēļ lobuok viļcīnī!) ci īmūt kuojom nu punkta A iz kaidu B.
Rageļu kolns. Te Vacī i Jaunī kopi. Vacajūs stuov ci guļ akmini ar īskruopeitim rokstim, ir ari latgalīšu volūdā. Cylvāku pagloboj, a viersā taida kai birka, kai anotaceja. Tys akmiņs ir na tikai deļ radinīkim, školys bīdrim voi sābrim, bet var byut ari par pietejumu objektu socialantropologim ci volūdnīkim. Dīnvydlatgolys kopu lingvistiskuo puse jau daudzus godus interesej Pūlejis ZA pietnīku Robertu Zavišu i Čehejis ZA leidzstruodnīku Miroslavu Jankovjaku.6
Vīnu nu vacuokūs kopu pīminekļu latgaliski redzieju Vydsmuižys draudzis Saunys Vulānu kopūs. Zamaškā grušveideigs akmiņs, iz kura viersā ažūreigs metala krysts ar zamaškā daskryuvātu pluoksneiti, iz kurys taids teksts: „MARTA – MATEJSANU – NU SAUNYS – GUDLEWSKU – NU DAȽA – ANDRYWA PASTATEYTS 5 senteb. 1884.” Drukys aizlīguma tymsuokais laiks, a kopūs uzroksti latgaliski! Taidus var redzēt ari cytuos vītuos, deļ pīvaduma, ari tymūs pat Rageļu Vacajūs. Verūtīs piec materiala i tehnikys, te kopu pīminekli ruodīs dyžan vaci.
A da kopim te dzeivuoja cylvāki. Rageļu piļskolns varēja seņūs laikūs kontolēt itū spraugu storp azarim. Nazkur leidzeigs ir Žaunerānu (Žalnerčiku) piļskolns pi Mozuo i Leluo Gaušļa, Blaževiču piļskolns pi Rušyuna reitu krosta, Brāslavys piļskolns pi proīšonys storp Sivera i Ārdava azarim. Bazneica iz vaca piļskolna, deļ pīvaduma, ir ari Vacslobodā. A kopi iz piļskolna ir Vacračinā.
Bazneica Rageļu kolnā ir nu 1780. goda.7 Beja nu kūka, ar skaidu jumtu i pa div lūgim kotrūs suonūs. 1936. godā te ar ekskursantim ir Mārtiņš Grigorovičs. „Gar kalna malām saredzamas terasu atliekas, melnzeme un trauku lauskas.”8 Prāvests Jezups Ļaksa pastuosta par bazneicu. Apsaver jī ari vacū zvanineicu. Cik var sprīst, tod storpkaru periodā tyka izbyuvāts ari zvonu tūrņs pošā bazneicā.
Kara laikā vaceņkuo kūka bazneica nūdaga. Vysvaira roksta, ka tys nūtyka 1941. godā. Bet 1942. goda 24. martā Izgleiteibys i kulturys generaldirektors Jānis Celms apstyprynoj „Rīkojumu par aizsargājamiem pieminekļiem”, kur ar Nr. 1510 ir Rageļu piļskolns, bet ar Nr. 1508 – Rageļu katuoļu kūka kapliča.9 Var byut, ka činavnīki i kū ta sajauce (kai vacī latgalīši saceitu – sapletēja).
Vacuos bazneicys kolna viersā kopu vydā, taitod, vairs nav, bet izagluobe puorsdesmit metru zamuok asūšuo naspiejnīku patversme aba bagadzeļne. Iz tīni i puorīt bazneica – kaidu laiku zam vīna jumta ir i oltors, i oklūs i klybūs gultys. Tod iz sātys reitu pusis pastateja tūrneiti ar krystu viersā, izcierta vēļ vīnys durovys.
Bagadzeļne ar laiku palyka par eistu bazneicu. Padūmu godūs sīnys aplyka ar ceglim, īškā sataiseja remontu.
Taišni ituo metamorfožu stuosta deļ Rageļu bazneica ir vīna nu munu vysmeiluokūs Latgolys bazneicu. Ļudvikovā pi Ižyuna azara bazneica puorbrauce iz bejušuos muižys kungu sātu. Ir bazneicys, kas īreikuotys bejušajuos dzelzceļa stacejuos (p., Daugovpiļs nūvodā). Bet ituos – Rageļu bazneicys – stuosts kulā ar vysu, kas jai apleik, mani cīši fascinej. Nalīk mīrā munu apzini, raisa iztieli. Cik te bīza, daudzsluoņaina, simbolpylna viesture!
1939. goda pavasarī, Meža dīnu laikā, pi Rageļu bazneicys īstateiti 90 bierzeni i 60 cyti kūceni, a pushektars pi kopim apsāts ar prīžu sāklom.10 Maņ ir juška, ka kaids nu itūs kūku ir izdzeivovs i aug te i niu. Verās iz autobusu pīturu, pogrobu pyrma bazneicys, myglu, kura bīži viņ pasaceļ nu azara i vuolim apsadz ari ceļu.
1 Ir versija, ka tā sauca podnieka ar kāju datbināmu ripu.
2 Cārmina ezera dienvidu galā 40 m plata zemes strēmelīte to nošķir no Lejs ezera. Ir tur arī caurteka.
3 Losāns A. Ceļojumu piezīmes – Preiļi:[B.izd.], 2020., 63.lpp.
4 Ko domā un dara.. // „Kopdarbība", 21.10.1922.
5 Daugavpils apriņķa Aulejas pagasts // „Lauku Avīze", 29.10.1993.
6 Vilcāne V. Miroslavs Jankovjaks Latgolys boltkrīvus i pūļus pietej jau 15 godu garumā (https://www.lakuga.lv/2019/12/30/miroslavs-jankovjaks-latgolys-boltkrivus-i-pulus-pietej-15-godu-garuma/) (skat. 24.12.2020)
7 Cakuls J. Latvijas Romas katoļu draudzes – [B.v.]: Rīgas metropolijas kūrija, 1997., 355. lpp.
8 Grigorovičs M. Kalnu un ezeru zemē // „Straume", 1936., Nr. 24.
9 Rīkojums par aizsargājamiem pieminekļiem // „Rīkojumu Vēstnesis", 03.04.1942.
10 Meža dienas Grāveros // „Latgales Vēstnesis”, 17.05.1939.
