Bioloģiskās zemnieku saimniecības „Veras” īpašnieks Ivans Artimovičs (Daugavpils novada Demenes pagasts) uzskatāms par Latvijas lauksaimniecības biznesa pionieri, jo šajā nozarē strādā jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Taču tas nenozīmē, ka zemnieks iet pa iemītu taciņu un viņam nav problēmu. Drīzāk jau ir pretēji.
Lauku darbi iepazīti bērnībā
Demenes pagastā dzimušais Ivans, kurš labi zina maizes rieciena un piena krūzes vērtību, par savu dzīvi laukos saka: „Visus lauku darbus – art, pļaut, zāģēt un skaldīt malku, vārdu sakot, darīt visu to, kas laukos nepieciešams, es protu kopš bērnības. Pat slaukt govi iemācījos sešu gadu vecumā, lai gan to prata reti kurš lauku puika.” Savukārt jaunekļa gados Ivans jau strādāja pie elevatora, pelnot naudu ģimenei un sev, lai iegādātos tehniku – velosipēdu, mopēdu un skolas piederumus.
Ivans audzis daudzbērnu ģimenē. Māte Solomeja strādāja saimniecībā pat teļkopi, bet tēvs Mečislavs – fermā.
Toreizējā sovhozā „Demene” Ivans strādāja par traktoristu un šoferi, vēlāk pārgāja darbā uz Daugavpili. 1994. gadā viņš nolēma audzēt aitas un pārdot tās gaļai, taču ar laiku saprata, ka lielas partijas aitas gaļas ir grūti realizēt, jo garšas īpašību dēļ to iegādājās tikai šīs produkcijas cienītāji, arī ar šašlikiem neko daudz nevarēja nopelnīt, savukārt vilna un ādas bija pagalam mazvērtīga prece. Tāpēc Ivans nolēma mest mieru aitkopībai un pievērsties gaļas liellopu audzēšanai. Viņš pārdeva aptuveni simts aitas, daļu realizēja gaļā, bet par saņemto naudu iegādājās govis – sākumā septiņas, pēcāk – vēl divdesmit vienu. Tas notika 2012. gadā.
Pašlaik saimniecībā „Veras” ir 43 pieauguši liellopi (trīs elites šķirnes), kā arī jaunlopi. „Šiem mājlopiem nepieciešama specifiska kopšana. Tas nav nedz tradicionālais piena govju ganāmpulks, kāds ir daudziem Latvijas zemniekiem, nedz bullīši, kurus nopērc, izaudzē, pārdod un saņem naudu. Gaļas šķirnes govju ganāmpulks ir ne tikai stingri jākontrolē, bet arī jāatjauno. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā sākotnēji varētu šķist,” stāsta Ivans.
Viņš paskaidroja, ka, piemēram, pašreizējā govju ganāmpulkā ir vaislas bullis un tas tiek galā ar saviem pienākumiem. Taču, lai apsēklotu vienpadsmit teles, to nedrīkst izmantot, jo tad šķirne sāks zaudēt sava savas īpašības, un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Tāpēc pašlaik ir runa par otra vaislinieka iegādi, kuru Ivans ar pūlēm atrada vienā no Latvijas firmām. Īpašniece solīja to atvest uz saimniecību „Veras” līdz jaunajam gadam.
Ivans rūpējas par savu govju ganāmpulku un uztur to priekšzīmīgā kārtībā, par ko 2016. gadā četru citu laureātu pulkā viņš saņēma Daugavpils novada galveno balvu „Gada cilvēks” nominācijā “Lauksaimniecība” un prēmiju – braucienu uz Poliju.
Ar dzimtā pagasta vadību zemnieks vienmēr uztur labas un savstarpēji izdevīgas attiecības: „Viņi palīdz man, bet es, savukārt, cenšos neatteikt, ja pie manis vēršas ar lūgumu, tostarp sniegt arī sponsorpalīdzību.”
Darbs darba dēļ
Jaunlopi ir aptuveni sešus mēnešus veci bullīši un teles svarā no 250 līdz 300 kg. Tie ir ātrāk jārealizē gaļai, citādi zemniekam būs problēmas. Līdz koronavīrusa epidēmijai Ivans centās tos pārdot izsolē, kura parasti notiek Neretā. Ir bijis dažāds teļu skaits – no 8 līdz 20, bet šogad -- 36. Skaits šķiet gana iespaidīgs, taču zemnieks atzīst, ka tas ir „darbs darba dēļ”, citiem vārdiem sakot – darbs, kurš nes minimālu peļņu, kad, atskaitot visus svarīgākos izdevumus, atliek vien alga sev par savu paša darbu. Ivans min piemēru: „Agrāk dzīvsvara kilograms maksāja 3 latus 20 santīmus, bet tagad – 2 eiro 20 centus. Man tā ir milzīga starpība! Savu produkciju atdodu gandrīz par velti.” Pašlaik zemnieks to sūta uz Čehiju un Vāciju.
Bet, varbūt Ivans izliekas par nabagu, jo visu pārdoto teļu kopējo svaru sareizinot ar 2,20 eiro, sanāk gana liela summa. Taču saimniekam ir sava aritmētika: „Ir viegli skaitīt svešu naudu… Bet cik tagad viss maksā? Visi pakalpojumi, materiāli un tehnikas (jo īpaši importa) apkalpošana maksā nesamērīgi dārgi – šīs cenas nav salīdzināmas ar ienākumiem.” Kā piemēru zemnieks min, ka viena releja nomaiņu „aizjūras” traktoram izmaksājusi 500 eiro plus vēl divas diennaktis dīkstāves, turklāt pašā karstākajā darba laikā. Tādējādi sanāk, ka par traktora rezerves daļu viņš atdevis labi nobarotu bullīti.
Savukārt situāciju kopumā zemnieks vērtē pesimistiski, -- pagaidām viņš saņem subsīdijas savai bioloģiskajai saimniecībai, var „savilkt galus kopā”, taču bez Eiropas Savienības naudas viņa „govju biznesa” kļūs nerentabls un cietīs zaudējumus.
Saglabā meža bagātības
Ivanam pieder aptuveni trīssimt hektāri zemes. Viņš skaidro – lai gan kopējā platība ir liela, lauksaimniecībā tiek izmantota viens trešdaļa zemes, pārējo teritoriju aizņem mežs un purvs. Sava ganāmpulka barošanai Ivana sēj auzas un citus graudaugus, kā arī augus zaļās masas iegūšanai. Tīrumu un ganāmpulka kopšanai ir visa nepieciešamā tehnika, tostarp četri traktori.
Ar mežu Ivans apietas ļoti saudzīgi, kā īstam saimniekam pieklājas, domājot nevis par acumirklīgu izdevīgumu, bet gan perspektīvu. Zemnieks īpaši lepojas ar to, ka 2000. gadā saņēma avīzes „Latgales Laiks” bezmaksas gada abonementu: „Tolaik es iestādīju priedītes 20 hektāru platībā. Šīs manas pūles novērtēja arī Latgales mežniecība. Es uzvarēju vienā no nominācijām (meža bagātību saglabāšana), un „Latgales Laika” redakcija man piešķīra šo balvu. Lai zāģētu kokus, daudz prāta nevajag, taču mežs ir jāatjauno, lai nozāģēto koku vietā augtu jauni.” Visus šos gadus Ivans Artimovičs koku stādīšanu uzskata par goda lietu.
Šķietami vienveidīgo un vienkāršo dzīvi laukos Ivans padara aizraujošāku, komunicējot ar tuviem un mīļiem cilvēkiem – savām divām meitām. Vecākā meita Olga dzīvo un strādā Rīgā, audzina meitu Luīzi, savukārt jaunākajai atvasei Annai ir divi dēli – Adrians un Tomass.
Šis garīgais un emocionālais atbalsts Ivanam ir ļoti svarīgs arī tāpēc, ka viņa dzīvesbiedre Terēze, ar kuru kopā nodzīvoti 32 gadi, nesen aizgāja mūžībā.
Četrus gadus vecais mazdēls Adrians grib būt zemnieks, interesējas par lopiem, tehniku un to, ko saimniecībā dara vectēvs. Luīze aizraujas ar dejām, bet Tomass, iespējams, dienās būs hokejists. Nesen viņš, ciemojoties pie vectēva, azartiski slidoja pa ledu, kuru viņam sagatavoja Ivans.
Ivans dzīvo pieticīga izskata guļbaļķu mājā un būvēt jaunu un iespaidīgu mājokli neplāno. Vecā māja viņam ir ļoti mīļa, jo tā celta pirms vairāk nekā simts gadiem, tajā dzīvojuši Ivana vecāki, brāļi, māsas.
