Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 16. janvāris
Sestdiena
Lida, Lidija
-16.1 °C
apmācies

Slavenā Pjatjoročka Rēzeknē

Slavenā Pjatjoročka

Nākamais stāsts - Adamova

Ir ielas, kuras sevī iemieso vēsturi. Tās ir kā ūdens piliens, kurā, ja vērīgi skatās, var ieraudzīt okeānu. Viena no tādām ielām ir Rēzeknē, tieši pretī Vacajam tirgum. Bukmuižu par Ezerniekiem pārdēvēja 1939. gada decembrī, Bukmuižas ielu Rēzeknē nepaguva.

Visas ielas sākas ar numuru viens. Parasti tā ir pirmā ēka ielas kreisajā pusē. Bukmuižas ielas sākumā bija pašas apmeklētākās un ienesīgākās iestādes – veikali, viesnīcas, krogi. Netālu katoļu baznīca un sinagogas, tirgus laukums ar stacionārām bodītēm un placi atbraucējiem, cietums. Ja kaut kas nozīmīgs tika pārdots vai nopirkts, tad darījumu obligāti vajadzēja apslacīt, proti, sadzert magaričas. Šeit dirnēja ubagi, ķīvējās pļēguri, blandījās vieglas uzvedības sievietes. Epicentrs šai uzdzīvei un socializācijai bija ēka Bukmuižas ielā Nr. 5.

Tā sauktā Pjatjoročka bija četri vienā – ēdamlietu veikals, bufete, iebraucamā sēta un dzīves vieta. Ulmaņlaikos šīs ēkas īpašnieki un telpu izīrētāji mainījās ļoti strauji.

Dzīvot šajā mājā nebija viegli. 1936. gada vasarā Jermolajam Boļšakovam, kurš mita Bukmuižas ielā 5, tika apzagts dzīvoklis. "Nozagtas virsbikses Ls 37 vērtībā un no dzīvokļa priekšnama velosipēds Ls 240 vērtībā. Zādzībā par vainīgo pienākts kāds Kulakovs, kurš zagtās bikses nodevis pārtaisīšanai drēbniekam"1. Glaunas bikses, dārgs ritenis!

Miertiesnesis Nikolajs Korics 1936. gada 7. decembrī atzina par vainīgu un sodīja Proskovju Boļšakovu ar Ls 15 (vai nesamaksāšanas gadījumā ar 5 dienām aresta) par netīrību viņas ēdienu veikalā Rēzeknē, Bukmuižas ielā 5.2 Par nerūpēšanos par tīrību tajos laikos sodīja gana daudzus – tajā pat dienā tas pats miertiesnesis, piemēram, noštrāfēja Jāni Šaginu par pienācīgas tīrības neievērošanu savā traktierī Bukmuižas ielā 10.

Vācietis Nikolajs Korics Rēzeknē bija iemantojis stingra, bet taisnīga kārtībsarga reputāciju. Viņš bija dzimis Daugavpilī, 1939. gada oktobrī kopā ar ģimeni viņam nācās repatriēties3. Ja gribat sīkāk uzzināt par šo Latvijas vēstures epizodi, ir vērts izlasīt Gunara Janovska romānu „Uz neatgriešanos".

Bukmuižas iela tajos laikos bija tāda kā robeža – uzreiz uz leju sākās Amerika. Antonu Varslavānu vairāk zinām kā teātra darbinieku, bet paliekoša vērtība ir arī viņa detalizētajām, spilgtajām atmiņām par Rēzeknes vēsturi. „Šeit stiepās ielas, nezin kādēļ nosauktas par Pirmo un Otro Zaldātu ielu (tagad Bauskas un Kuldīgas ielas), kā arī Janopoles un Ugunsdzēsēju (Čkalova un Tiņanova ielas). Tās apdzīvoja trūcīgie, un, acīmredzot pēc radniecības ar Ņujorkas Hārlemu, šo pilsētas daļu bija nosaukuši par Ameriku. „Amerikā" valdīja neizbrienami dubli, netīrība "4, raksta viņš 1975. gadā.

Cara un brīvvalsts t. s. partiju laikos Bukmuižas ielu sauca par Janopoles ielu, padomju gados par Valērija Čkalova (stāsts par vinovodočnū iz Čkalovskuos būs citu reiz!). Ir vēl šobrīd cilvēki, kuri atceras Čkalovskū rajončiku, bet nekad dzīvē es neesmu saticis cilvēku, kurš, runājot par Rēzeknes ģeogrāfiju, būtu tā sadzīviski lietojis apzīmējumu Amerika.

Bukmuižas iela ietilpa šajā Amerikā, bija tās augšējā robeža. Lejas robeža bija Pleikšņu iela, tas ir, tagadējā Andreja Upīša iela5. Un, lūk, Amerikas iedzīvotāji cienīja un mīlēja savas republikas respektablāko ielu. Un kā nu bez graķīša Pjatjoročkā!

Nav brīnums, ka te iegriezās arī pats Eduards – nopirkt Krakovas desu vai lēnītēm pasūkt miestiņu. Cik te iet, divas minūtes! Eduards Vēvers 30. gadu otrajā pusē bija Rēzeknes cietuma priekšnieks6. Tajos laikos cietums bija ar augstu sienu tirgus pusē, tādu kā laukumiņu baznīcas pusē, sastāvēja no vairākiem korpusiem un vairākiem stāviem – te sēdēja i baltinavieši, i andrupenieši.

Arī no Pjatjoročkas daudzi ātri tika nokonvojēti pāri 15. maija (tagad – Latgales) ielai. Ja paveicās, varēja dabūt kameru otrajā stāvā un blenzt uz tirgu. Uz baznīcas augstajiem torņiem. Vai delveriem un modīgajām skolotājām, kuras virināja 1. latviešu pamatskolas durvis (tagad – Katoļu vidusskola; piemiņas plāksnei Vladislavam Rubulim pie šīm durvīm būtu bijusi pati īstākā vieta!).

Piektdien, 1938. gada 15. jūlijā ap 6000 cilvēku sapulcējās uz Pēterdienas kirmašu. Rēzeknes vecpilsēta čumēja un mudžēja. Pēc vecā stila Pētera diena ir 12. jūlijā, gadatirgus parasti bija tuvākajā nākamajā piektdienā. Jo sestdien bija sabats un ebreju bodes nestrādāja, bet svētdiena bija tāda pieklusināta diena kristiešiem.

Uz šo vērienīgo pasākumu ieradās arī Īvušku sādžas iedzīvotājs, 27. gadus vecais Kuprians Abajevs. Satika paziņas, iedzēra, sastrīdējās. Un Bukmuižas ielā 5 Boļšakova veikala-tējnīcas pagalmā vakarā tika nodurts. Ar vairākiem naža dūrieniem sirds rajonā, it kā 1 lata dēļ. "Notikuma vietā sapulcējās ap 2 000 cilvēku"7.

Nažu vicināšana, spieķu kratīšana un džindžalu griešana Pjatjoročkā bija gana ikdienišķa lieta. Un ne tikai.

„Rēzeknes policijai ienākušas ziņas, ka Lietavieša ēdienu veikalā Bukmuižas ielā 5 tirgojoties ar ieročiem. Veikalā policija pārsteigusi vairākas personas. 19 g. v. Facina Semjonova .. nodevusi kārtības sargiem nopirkto revolveri un 24 patronas. S. paskaidrojusi, ka ēdienu veikalā pie viņas pienācis kāds svešs vīrietis un pasniedzis kaimiņa .. rakstītu zīmīti, kurā tas lūdzis samaksāt svešajam 41 ls un saņemt revolveri ar patronām. Ierocis piederējis 36 g. v. Aloizam Struckim, kas to glabājis slepeni. Struckis jau sodīts ar 1 g. 10 mēn. pārmācības namā par naudas piesavināšanu. Semjonova, gribēdama palīdzēt savam kaimiņam, pati nokļuvusi nepatikšanās"8.

Tad dažādu svešu varu karavīri pārpludināja Rēzeknes ielas. Kara šausmas nebija vienīgās, tām nāca klāt i citas ķibeles. 1941.-1942. gadu mijā Rēzeknē un tās apkaimē sāka plosīties tīfa epidēmija.

Daugavpils jeb Latgales gebītskomisārs nopietni ķērās pie šīs kvorobas apkarošanas. „Lai novērstu sērgas izplatīšanos, ir noliegta iebraukšana un izbraukšana Rēzeknes apriņķī no pārējiem apgabaliem, sakarā ar ko galvenie ceļi noslēgti ar šķērskokiem un policijas sardzēm un apgabala robežu pāreja atļauta tikai ar speciālām Daugavpils apgabala prezidenta atļaujām. Noliegta arī naktsmītnes došana caurbraucējiem un vispār svešām personām. Tāpat arī publikas satiksme visās iestādēs līdz minimumam ierobežojama. Iedzīvotājiem norādāms nesapulcēties vienkopus, bet dzīvot katram savās mājās. Vietās, kur pastāv saslimšanas briesmas, pašvaldību amatpersonām jāizliek attiecīgi paziņojumi vācu, latviešu un vajadzības gadījumā arī poļu valodās. Ieeja un uzturēšanās minētās vietās noliegta, par saslimšanas gadījumiem nekavējoties ziņojams apriņķa ārstam telefoniski"9. Pie šī paziņojuma minēts, kā rīkoties šķūtniekiem, arī tas, ka viņiem tiek nodrošinātas naktsmītnes Bukmuižas ielā 5.

Kas notika Bukmuižas ielā 5 divus iepriekšējos gadus? Precīzu ziņu nav, bet diezin vai šī ēka bija izolēta saliņa un palika ārpus nacionalizācijām, deportācijām un holokausta. Šis mikrorajons pamatīgi cieta 1944. gada aprīlī-jūlijā – to var redzēt fotogrāfijās, kur visādas krāsmatas un gruveši, bet aizmugurē neskarta baznīca.

Karš beidzās... Tirgū iedzīvojās spekulanti un kabatzagļi, visapkārt dziedāja un ubagoja kara invalīdi. Tagadējās autoostas vietā bija volejbola laukums, blakus kopmītnes, bet pretī tirgum – vidusskola. Tur dzīvoja, tur mācījās mans tētis Nikodems un viņa jaunākais brālis Valentīns.

Bet Rēzeknes cietums tika slēgts 50. gadu beigās – ēka tika pārbūvēta, bijušajās kamerās tika ierīkotas Rūpniecības kombināta metālapstrādes darbnīcas.

Sākās centralizācija un optimizācija, tik mazi cietumi vairs nebija vajadzīgi.

1 Rēzekne // „Latgales Vēstnesis", 30.06.1936.
2 Rēzeknes 2. iec. miertiesnesis // „Valdības Vēstnesis", 15.12.1936.
3 Rēzekni atstās vācu tautības ārsti un tirgotāji // „Rīts", 17.10.1939.
4 Varslavāns A. Cīņā pret „sarkano gaili”. Rēzeknes ugunsdrošības apsardzei – 100 gadu // „Znamja Truda", 21.06.1975.
5 Jo vairāk uz leju, jo lielāka Amerika! Tieši tag. Andreja Upīša iela un tās apkaime bija tā īstā vēsturiskā Rēzeknes Amerika. Šeit dzīvoja daudz nabadzīgu ebreju, viņi 19. gs. beigās sāka masveidā emigrēt uz ASV. Iespējams, ka tieši tādēļ tajā laikā šai vietai pielipa šāda iesauka.
6 Kad 1924. gada rudenī no Daugavpils cietuma izbēga uz nāvi notiesātie japončiki, šī cietuma priekšnieks Fricis Zariņš pazeminājuma kārtā tika pārcelts par Rēzeknes cietuma priekšnieku.
7 Izrēķināšanās Rēzeknes gadatirgū // „Jaunākās Ziņas", 16.07.1938.
8 Ēdienu veikala tirgojas ar ieročiem // „Jaunākās Ziņas", 16.04.1940.
9 Visu Rēzeknes apriņķa pagastu un pilsētu vecākiem // „Rēzeknes Ziņas", 17.01.1942.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.