Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 16. janvāris
Sestdiena
Lida, Lidija
-16.3 °C
apmācies

Gaļina Ivanova: „Vairākums pieaugušo slepus tic maģijai”

Pasakainajā gadu mijas laikā cilvēki ilgojas pēc pasakām, labestības, brīnuma, tāpēc avīzes „Latgales Laiks” reportiere aicināja uz sarunu īstu pasaku teicēju – decembrī iznākušā dzejoļu krājuma “Krievu pasakas: sieviešu burvestības” autori Gaļinu Ivanovu -- Krievu kultūras centra projektu vadītāju, Daugavpils Krievu rakstnieku organizācijas biedri, vienu no ikgadējā „Dzejas dienu” almanaha dzejoļu autorēm, grāmatas – albuma “Krievu nams – Daugavpils lepnums” (2019) autori un XIX gadsimta vēsturnieka Alekseja Sapunova rudenī iznākušās grāmatas „Inflanti. Novada, kas pazīstams ar nosaukumu „Poļu Inflanti”, vēsturiskie likteņi” redaktori. G. Ivanova studē Daugavpils Universitātē maģistra studiju programmā "Starpkultūru attiecības".

Gaļina Ivanova raksta dzejoļus kopš bērnības, šī ir otrā viņas dzejas grāmata. Izdevuma redaktore Žanna Romanovska par grāmatu un autori saka: „Gaļinas daiļradei piemīt maģiska savdabība – tā aizrauj tik ļoti, ka nav iespējams atrauties no grāmatas lasīšanas. Valdzina oriģināli ierastā sižeta pavērsieni, dzīva un izteiksmīga valoda, drosmīga fantāzija, spilgti tēli, precīza izteiksme, maigs un saudzīgs humors un viegla ironija. Savukārt es, lasot šos vēstījumus kā redaktore, pieķēru sevi pie domas, ka tās gluži nav pasakas. Šos meiteņu stāstus „pārceļot” mūsdienu dzīvē – bez senkrievu vides un tipiskajiem vārdiem, izrādīsies, ka mums līdzās dzīvo naivas jaunkundzes, pragmatiskas pamātes, viltīgas „čūsku vecenes”, nepakļāvīgas cara meitas, skumjas princeses, pārgalvīgas raganas…”

-- Jūsu pirmā dzejoļu grāmata „Datorbrīvdienas” tika uzrakstīta bērniem un laista klajā 2018. gadā. Kāda vecuma lasītājiem būs interesanti lasīt jūsu jauno grāmatu?

-- Lai gan nosaukumā lasām „sieviešu burvestības”, mēs noteicām vecuma kategoriju 12+, jo grāmatā nav nekā tāda, kas varētu mulsināt jaunos prātus. Oriģinālās krievu pasakas mēdz būt daudz nežēlīgākas. Mēs priecātos, ja bērni šajā vecumā vismaz zinātu krievu pasaku varones – tas vien jau būtu gana daudz. Jo daudzas no šīm varonēm neatceras pat visi pieaugušie. Un vai tad pasakas domātas tikai bērniem? Un, runājot par pieaugušajiem, varu apgalvot, -- vairākums no viņiem slepus tic maģijai!

Es nevēlos, lai saturs un ilustrācijas pilnībā tiktu piesaistītas krievu pasakām. Šajā grāmatā tomēr ir runa par ko citu – šie notikumi varēja atgadīties arī mūsu laikos. Vai tad mūsdienās mātēm neatņem bērnus? Vai arī nav pamāšu vai kāda cita, kas vēlas īstenot savu gribu, pabīdot malā svešos? Vai nav neuzticības un viltīgu raganu, kuras vēlas atņemt vīru? Šeit tādu ir daudz, jo viņu ir daudz pasakās. Un vai tad mūsdienās dzīvē mēs nesastopamies ar tamlīdzīgām īpašībām un emocijām? Cerība, mīlestība, uzticība, naivums, līdzcietība, ticība sapnim, aizvainojums, skaudība, izmisums, apņēmība… Katrai varonei ir sava taisnība, savs redzējums, sava realitāte.

Ceru, ka šīs pasakas radīs atbalsi lasītāju sirdīs. Vien vēlos pateikt, ka tā ir autores versija – es nebūt neapgalvoju, ka tieši tā ir bijis.

-- Kad jūs sākāt rakstīt dzejoļus?

-- Dzejoļus rakstu kopš bērnības, skolā pat saņēmu goda rakstus par patriotiskiem dzejoļiem un dziesmām, dzeju publicēja jauniešu žurnālā, es darbojos daiļlasīšanas studijā, kur deklamēju arī savus dzejoļus, uzvarēju arī konkursos. Dzejoju arī institūtā, turklāt ļoti daudz. Maniem kursa biedriem patika, pasniedzējiem gan nerādīju.

-- Kā aizsākās pasakas dzejā, kurš ir jūsu jaunākais dzejolis?

-- Kad 2015. gadā sāku strādāt Krievu kultūras centrā, milzīgu iespaidu uz mani atstāja Pjotra Hudobčenoka kolekcija – aptuveni 25 pasaku varoņu skulptūras. Tās tapa pasaku sētai 2010. gadā projekta ietvaros. Jo īpaši – Vara kalna saimniece malahīta kleitā – tā bija tik brīnišķīga, un… tik skumja. Es nodomāju -- kāpēc viņa ir tik noskumusi, un radās dzejolis. Pēc tam uzrakstīju dzejoli „Sniegbaltīte”, tam sekoja citi. Pēdējais krājuma dzejolis „Daiļā Jeļena” tapa pavisam nesen – pagājušā gada septembrī.

-- Kā top pasakas dzejā?

-- Krievu tautas pasakās ir papilnam ideju, bet sižetu daudzveidība ļauj modelēt notikumus un tēlus, radīt, turpinot vēstījumu virzienā, kurā aizved fantāzija. Krievu pasakās ir ļoti interesantas nestandarta varones, tāpēc arī rakstīt ir interesanti. Taču varones mazrunīgas. Turklāt krievu pasakās sievietes ir vai nu trofeja/balva, vai apkalpojošais personāls. Dzejolis „Daiļā Jeļena” ir visgarākais. Pasakā varone klusē: Daiļo Jeļenu nozog – viņa klusē, ved nezināmā virzienā – viņa klusē, svešs cilvēks tur pie sevis – viņa klusē, redzot dažādas šausmas, kas notiek visapkārt, – viņa klusē, kad par Daiļo Jeļenu pārvēršas zirgs un vilks – viņa klusē, atkal kaut kur ved – viņa klusē. Kāpēc viņa klusē? Lai to paskaidrotu, man arī sanāca divreiz vairāk rindu. Šarlam Pero ir „Pelnrušķīte”, savukārt krievu pasakās – Černuška. Man tas bija atklājums, jo es šādu pasaku no bērnības laikiem neatcerējos. Princesei Nesmejanai nebija pat vārda, un tā arī bija, ka agrāk sievietes sauca vīra vārdā (Ivana sieva, Vasīlija sieva). Princese nekad nesmaidīja, nesmējās, itin kā viņas sirdij nekas nesagādātu prieku. Kāpēc? Kad es gatavojos rakstīt šo pasaku, nodomāju, ka mana varone būs gluži kā Grēta Tūnberga – viņa nepriecājas, jo visapkārt viss ir slikti, meži tiek izvirsti, žēl dzīvnieku… Bet sanāca pavisam kas cits, radās citi vārdi. Tā gadās – es izdomāju sižetu, bet rezultāts ir citāds. Es nemeklēju vārdus, parasti tie paši ļoti vienkārši un viegli gulst uz papīra. Lai uzrakstītu visus dzejoļus, man pietika dažu stundu. Tikai par Marju Marevnu es domāju ļoti ilgi, prātā nāca baigas domas un tēli: ugunis, auļojoši zirgi, sieviešu kliedzieni… Atliku rakstīšanu, ilgi nevarēju sākt darbu pie šī dzejoļa. Pēc tam radās rindas, kuras bija jāpieraksta. Turklāt pašas pirmās rindas dzejolī ir pēdējās. Un, kad dzejolis jau bija gandrīz gatavs, nebija pirmo rindu…

Man, atšķirībā no objektīvās žurnālistikas, ir iespēja būt savas varones pusē. Un es viņu pieņemu ar visiem tās trūkumiem. Pat tad, ja tā ir pamāte vai Babajaga, es vienalga atradīšu attaisnojumu viņas rīcībai, jo ikvienai rīcībai vienmēr ir jābūt ne tikai motīvam, bet arī iemeslam. No nekā nekas nesanāk. Šeit ir analoģija ar mūsdienām. Ikviens vēstījums ir rakstīts pirmajā personā „es”, jo tā ir vienkāršāk stāstīt, ir iespēja atklāt varones tēlu lasītājam labāk, nekā raugoties no malas. Protams, es noskaņojos katram tēlam (bez tā vienkārši nav iespējams), atcerējos visu, kas bijis bērnībā, -- multfilmas, ilustrācijas, informācijas drumstalas, internetā pārlasīju krievu tautas pasaku savācēja un izdevēja Aleksandra Afanasjeva darbus.

Esmu pārliecināta, ka lasītājas pamanīs sava rakstura iezīmes vai arī to, ka viņu dzīve ir līdzīga kaut vai vienam no pasaku vēstījumiem. Ceru, ka vīrieši, kuri lasīs šīs pasakas, mazdrusciņ labāk sāks saprast savu brīnišķīgo, taču tik pretrunīgo sieviešu rīcības motīvus. Bet, ja tā nenotiks, tad labprāt apskatīs brīnišķīgās ilustrācijas, kuras zīmējusi jaunā un talantīgā webmāksliniece Aļona Kondratoviča.

-- Vai ir ieplānota grāmatas prezentācija?

-- Man piedāvāja tiešsaistes prezentāciju, taču es atteicos. Tādējādi es nevarētu pateikties komandai, kura man palīdzēja šīs grāmatas tapšanā, pasniegt ziedus un grāmatu. Nebūs atgriezeniskās saites, bet tā ir ļoti svarīga. Dzejas maratonā es lasīju dzejoli „Sniegbaltīte”. Pēc tam pie manis nāca cilvēki, arī kāda seniore, kura teica: „Šis dzejolis ir par mani, man pat skudriņas skrēja pa muguru.” Var tad šādu atsauksmi var aizstāt kas cits? Pēcāk pienāca vīrietis un līdzcietīgi apjautāja, kurš man nodarījis pāri. Tas rada tādas emocijas, kuru dēļ gribas radīt arī turpmāk. Savukārt, kad lasīju dzejoli par Čaklrocīti Marju (atraitni, kura palikusi ar mazu bērnu), redzēju, kā sievietes norauš pa asarai… Tāpēc gribas „dzīvu” komunikāciju, un mēs pagaidīsim, līdz būs šāda iespēja.

Grāmatu veido vesela komanda. Es esmu ļoti pateicīga “Latgales Media centrs” vadītājai Žannai Romanovskai par pastāvīgu atbalstu – viņa interesējas, sniedz padomus, palīdz. Paldies māksliniecei Aļonai, par datornoformējumu – Irinai Cibai.

Esmu pateicīga Baltkrievu kultūras centra darbiniecēm, kuras pirmās apsveica mani un no sirds priecājās, ka šī grāmata ir ieraudzījusi dienas gaismu. Un, protams, liels paldies Krievu kultūras centra darbiniekiem.

Grāmata iznākusi 100 eksemplāru tirāžā – tas ir tieši tik, cik Daugavpils dome spēja piešķirt finansējumu organizācijas „Latgales Media centrs” projektam.

-- Vai ir kādi nākotnes plāni?

-- Iespējams, gatavošu krājumu. Dzejoļu jau ir daudz, šajos gados tie iekļauti dažādos almanahos. Taču ne 2021. gadā, jo grāmatu jau tāpat ir daudz, un jātiek galā ar jau izdoto prezentāciju. Man ir, ar ko strādāt, droši vien tas tomēr būs dažādu ciklu krājums (ceļojumi, viesstrādnieki, kaut kas maigs un lirisks, pragmatisks un „iz dzīves” no tā saucamās sociālās lirikas). Taču tas viss būs vēlāk, jo pašlaik prioritāte ir maģistra darba aizstāvēšana.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.