Laikā, kad strauji pieaug ar “Covid-19” inficēto skaits, publiskajā telpā aizvien biežāk lasāmi dažādi pieredzes stāsti. Ar savu “Covid-19” pieredzes stāstu avīzei „Latgales Laiks” dalījās literāte Meldra Gailāne, kura pastāstīja par savu „Pandēmijas dienasgrāmatu” un ceļu uz atveseļošanos.
Meldra Gailāne ir piecu bērnu mamma Rēzeknes novadā. Viņas ikdiena ir cieši saistīta ar grāmatām un literatūru – viņa strādā par bibliotekāri Rēzeknē. Meldras vārds pazīstams arī literatūras lauciņā. Viņas dzeja latviešu un latgaliešu rakstu valodā tiek regulāri publicēta kultūras medijos un dažādos dzejas almanahos un kopkrājumos. Paralēli dzejai literāte raksta pasakas bērniem.
Līdzīgi kā daudziem citiem, arī Meldras Gailānes ikdienu aizvadītajā gadā krasi mainīja “Covid-19” vīruss. Meldra atklāj, ka pirmās ziņas medijos par “Covid-19” izplatību pagājušā gada sākumā viņai neizraisīja īpašas emocijas. „Nē, tās mani nesatrauca, jo – Ķīna, tas taču ir tik tālu,” atceras Meldra, „nebija pat domas, ka tas vīruss varētu atceļot arī pie mums.”
Līdz ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu un attālināto mācību ieviešanu skolās Meldrai nācās mainīt savu ierasto ikdienu. „Pavasarī ziņa, ka valstī ir ārkārtējā situācija un līdz ar to bērni neiet uz skolu, mani sasniedza autobusā, braucot uz mājām. Pirmā doma – vai tiešām sācies karš? Protams, šoks, neziņa par to, kas notiek.”
Jau pirmās ārkārtējās situācijas laikā, marta sākumā, Meldra Gailāne savā interneta sociālās vietnes Facebook.com profilā publicēja savu „Pandēmijas dienasgrāmatu”. Tajā Meldra dalās ar savu un bērnu ikdienu un pārdomām.
Savā pirmajā „Pandēmijas dienasgrāmatas” publikācijā 12. martā Meldra raksta: „Bērnu bibliotēkā rit ierastā darba diena – pieņemam un izsniedzam grāmatas, bērni dzīvojas pie datoriem un spēlē spēles. Smiekli, čalas. Nekas neliecina, ka jau vakarā, braucot mājās, saņemšu jaunākā dēla skolotājas zvanu ar ziņu – rīt skolā nav jābūt, jo valstī ir izsludināts ārkārtējais stāvoklis… Kamēr tieku līdz mājām, paspēju izdomāt visādus scenārijus, ieskaitot – karš, vai, sācies?... Mājās atnāk ziņa no jaunākās meitas pulciņu skolotājām, ka – ir sācies brīvlaiks, arī pulciņu nodarbības visas atceltas… Sazināties ar lielo dēlu skolotājām neizdodas, kas manī vieš ne tikai trauksmi, bet arī mērenu paniku. Nesaprotu nākamās dienas režīmu. Bet līdz gulētiešanas laikam noskaidrojas, ka bērni paliek mājās un nodarbības nekur nenotiek.
Naktī spēcīgs vējš. Rīta pusē uz pāris stundām pazūd arī elektrība. Sajūta biedējoša…”
Tālākajās publikācijās savijas neziņa un satraukums. 14. martā Meldra raksta: „Palasu ziņas par koronavīrusu. Pagaidām tas šķiet kaut kas tāls un ne līdz galam saprotams. Pie mums tas noteikti neatnāks!” 16. marts – „Eju uz autobusu. Ciema centrs gandrīz tukšs. Sajūta kā pēc apokalipses… Ceru, ka autobuss kursēs... Darbā saspringums. Cenšamies jokot par situāciju, bet neziņa, kas būs tālāk, ir gluži vai taustāma. Kārtojam fondus. Viena kolēģe ir pašizolācijā. Tas biedē, jo „kroņvīruss” apziņā nokļūst tuvāk nekā iepriekšējās dienās.
Nodrošinos ar grāmatu krājumiem “nebaltām dienām”.” 19. marts – „Autobusā nostiepta norobežojošā lenta pirmajiem soliem… Baidos kāpt iekšā… Iedomājos, ka mājās ir beidzies paracetamols. Mazums, kas? Aptiekā tā nav, vēlāk atvedīšot. Nopērku roku dezinfekcijas šķīdumu un sūkājamās tabletes kaklam. Tas kroņa vīruss sākoties ar kakla sāpēm… Vēlāk nopērku arī paracetamolu… Daudz…”
Pirmais Meldras Gailānes „Pandēmijas dienasgrāmatas” posms noslēdzas 20. aprīlī. Šajā laika posmā, līdzīgi kā citus skolēnu vecākus, satrauc attālinātās mācības. Sākumā gan Meldra raksta, ka nav nemaz tik traki, jo bērni palīdz cits citam un tiek galā paši. Tomēr jau trešajā attālinātās mācīšanās dienā Meldra raksta, ka apsver ideju par mājiņu dziļa meža vidū. Otrajā nedēļā satraukumu vieš ziņa, ka attālinātais mācību process tiks pagarināts.
Nākamā publikācija Meldras Gailānes „Pandēmijas dienasgrāmatā” seko 26. novembrī: “Tas brīdis, kad, atverot analīžu rezultātus, saproti, ka nu ir traki... Puikas uzliek maskas, un mazā meita, visai sajūsmināta, pārvācas dzīvoties pie brāļiem uz blakus istabu... Smadzenes drudžaini mēģina saprast iespējamos scenārijus...”
Runājot par slimības gaitu, Meldra atklāj, ka sākumā paaugstināta temperatūra bijusi vienam no dēliem. „Četras dienas temperatūra bija visai augsta,” atceras Meldra, „vēl viņam traki sāpēja galva. Tā kā bērns mācās attālināti un pamatā dzīvo mājās, iziet tikai ārā ar draugiem, man pat prātā neienāca doma, ka viņam varētu būt “Covid-19”. Dēlam temperatūra nokritās, viņš sāka justies normāli, bet pēc dažām dienām man paaugstinājās temperatūra. Darbā. Protams, uzreiz sazinājos ar savu ģimenes ārsti, tiku norīkota uz “Covid-19” testu, kas parādīja pozitīvu rezultātu. No sākuma biju mājās, temperatūra nekritās, bet ar katru dienu paaugstinājās, tad ārste norīkoja uz slimnīcu. Slimnīcā sabiju, kā man šķita, veselu mūžību, bet reāli laikam dienas desmit.”
Slimības laikā Meldra tiešām jutās slikti – paaugstināta temperatūra, galvassāpes, sāpošs kakls, karstuma viļņi, drebuļi, roku tirpšana, nogurums, aizlikts degums, klepus, sāpošas acis, sirds pārsitieni, vēdera sāpes, muguras sāpes. Simptomi mijušies ar pārdzīvojumiem un domām, kurus draugus, paziņas, kolēģus, iespējams, aplipinājusi. Viss atveseļošanās process Meldrai ilga mēnesi.
Arī šajā laikā savā Facebook.com profilā Meldra stāstīja par savu slimības gaitu, turpinot rakstīt savu „Pandēmijas dienasgrāmatu”. 30. novembris – „No rīta, sazvanoties ar ārsti, bez šaubīšanās -- norīkojums uz slimnīcu. (..) Slimnīcā atmosfēra kā pandēmijas filmās... Bet māsiņas ir laipnas. Ārsts jauns un smuks. Nodaļa gan ir pārpildīta... Slimnieki ierodas arī no visas Latgales, ne tikai Rēzeknes puses.” Meldra atzīst, ka arī bērniem šī bijusi jauna pieredze, jo laikā, kad Meldra atradās Rēzeknes slimnīcā, bērnu aprūpi pārņēma sociālais dienests.
Jautāta, vai savas slimošanas laikā saskārusies ar negatīvu sabiedrības attieksmi, Meldra atbild: “Nē, neko negatīvu nejutu. Tieši otrādi, nedomāju, ka saņemšu tik lielu atbalstu. Jo, iesākot rakstīt „Pandēmijas dienasgrāmatu”, atsaucās daudzi cilvēki, par kuriem pat nebūtu iedomājusies, ka viņiem es rūpu. Tuvākie parūpējās par pārtiku. Bieži sazinājās, lai es nekristu izmisumā. Vienīgi pēc tam, kad iznācu no slimnīcas un faktiski jau oficiāli nebiju infekcioza, jutu, ka uz ielas, mani satiekot, daži cilvēki no izvairās, pāriet ielas otrā pusē. Bet tas ir pilnīgi normāli. Mēs visi mazliet baidāmies no nezināmā.”
Neskatoties uz nopietno situāciju un ierobežojumiem, ko nesuši centieni ierobežot “Covid-19” izplatību, valdības lēmumi Meldrai raisījuši neizpratni: „Manuprāt, daži valdības lēmumi ir neloģiski. Piemēram, sezonas preču – cimdu, zeķu, ziemas apģērbu, apavu aizliegums tirgot klātienē. Tas, ka lielveikalos ir dažas preču grupas, kuras nevar nopirkt, lai gan tās tur ir. Manuprāt, labi, slēdzam būvniecības veikalus, nepārtikas veikalus, bet tad atstājam iespēju nepieciešamās preces nopirkt lielveikalos, kur arī tās ir pieejamas. Neredzu lielu starpību, vai es vienā veikalā nopērku maizi un zeķes, vai tikai maizi, bet zeķes izmisīgi meklēju internetā un eju tās saņemt uz citu veikalu. Nenoteiktība tad, ja tiek paziņots, ka lēmumi tiks pieņemti vēlāk. Un tā -- katru nedēļu. Ir ļoti grūti dzīvot nemitīgā spriedzē, protams, ka tā kādā brīdī cilvēkiem izlaužas uz āru. Arī par pašu ārstēšanas procesu man ir radies dikti daudz jautājumu, uz kuriem pagaidām loģiskas atbildes neesmu atradusi.”
Runājot par savas pieredzes atspoguļošanu, regulāri publicējot ierakstus savā „Pandēmijas dienasgrāmatā”, Meldra atklāj, ka viņu mudinājusi neziņa. “Tas ir kaut kas jauns, un nevienam nav pieredzes, kas tas ir. Kā arī interese par to, kā viss attīstīsies tālāk,” par motivāciju publikācijām sociālajos tīklos saka Meldra Gailāne. Arī pašlaik Meldra turpina rakstīt savu „Pandēmijas dienasgrāmatu”, kurā vēl aizvien turpina stāstīt par savu fizisko veselību, pieskaroties arī emocionālajam fonam un sadzīves aspektiem. Savukārt, runājot par citu literātu aktivitāti, Meldra saka: “Pagaidām vairāk esmu ievērojusi dzejoļus par pandēmijas tēmu un radošo profesiju pārstāvju pandēmijas dienasgrāmatas. Bet domāju, ka taps arī romāni.”
