„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 8. maijs
Trešdiena
Staņislava, Staņislavs, Stefānija
-0.5 °C
skaidrs laiks

Civilizācijas labumu vietā – svaigs gaiss

Ilūkstes novada Šēderes pagasta Pašulienes ciemā par bibliotekāri strādā Aurika Jelinska, kura, izņemot savus tiešos darba pienākumus, konsultē iedzīvotājus visdažādākajos jautājumos un palīdz viņiem tos atrisināt. Turklāt Aurikai piemīt talanti, viņa ir prasmīga pedagoģe. Taču šim radošajam fenomenam ir pretsvars – ciemā nav aktīvas sociālās un kultūras dzīves. Un tas ir slikti.

Nezaudē cilvēcisko stāju

Pagājušā gada nogalē dienā, kad avīzes „Latgales Laiks” abonēšanas kampaņas laikā Pašulienes ciemu apmeklēja laikraksta redakcijas darbinieki, saruna ar iedzīvotājiem risinājās pie vienas no piecstāvu mājām, kurā atrodas bibliotēka. Cilvēki pastāstīja, ka ciemā ir seši šādi nami ar centrālo apkuri, taču viens no tiem stāv tukšs. Iedzīvotāji paskaidroja, ka, lai ietaupītu līdzekļus, šīs mājas īrniekus izmitināja citos dzīvokļos.

Pašulienes ciema ļaudis pavēstīja, ka agrāk šeit bija daudzmaz ciešama sociālā vide, bet ar laiku tika likvidēts bērnudārzs, medpunkts un klubs, par kafejnīcu atliek vien sapņot, bet autobuss no ciema uz Ilūksti kursē reti, un šejieniešiem iedzīvotājiem tas rada lielas neērtības: „Braukt ar autobusu var tikai tie, kam ir nauda. Ja tās nav, uz Ilūksti jāiet kājām 6—7 kilometrus. Ātrā solī ejot, ceļā paiet gandrīz stunda. Tiktāl nu esam nodzīvojušies… Un tas ir XXI gadsimtā!”

Taču Pašulienes iedzīvotāji atzīst, ka viņiem ir pārpārēm svaiga gaisa, apdullinoša klusuma un miera rudenī un ziemā, agrā pavasarī – plaukstošas dabas skaistuma, dārza rūpju, bet rudens pusē – sēņu un ogu.

Tomēr askētiskās dzīves un minimālisma apstākļos tauta nav zaudējusi cilvēciskumu – patīkami pārsteidza komunikācijas kultūra, atklātība, sirsnība un optimisms.

Cilvēki saprot, ka bez minētajiem civilizācijas labumiem viņi palikuši ne jau kāda ļaunas iegribas dēļ, bet gan tāpēc, ka dzimtajā zemē, novadā un pagastā ir problēmas, kuras iespēju robežās tomēr tiek risinātas.

Viena par visiem

Tādējādi pagasta bibliotēka iedzīvotājiem kļuvusi par savdabīgu komunikācijas un izglītošanās vietu, kur viņi var saņemt šīs iestādes saimnieces Aurikas Jelinskas palīdzību. Par laimi, daudzos Daugavpils un Ilūkstes novada pagastos vēl ir šādi cilvēki: „Ciema iedzīvotājiem esmu ne vien bibliotekāre, bet vienlaikus arī sociālā darbiniece, tulkotāja, juriste un daudzu citu profesiju pārstāve, kuru palīdzība dažkārt nepieciešama cilvēkiem.” Aurika paskaidroja, ka daži iedzīvotāji savas nekompetences dēļ nespēj atrisināt dažādus sadzīviskus jautājumus, īpaši tos, kuri saistīti ar dokumentu noformēšanu un interneta lietošanu. Piemēram, izlasot zāļu lietošanas instrukciju, Aurika var paskaidrot, kā to pareizi lietot, ja nu cilvēkam ir aizmirsušās ģimenes ārsta rekomendācijas. Tas pats sakāms arī par komunālo pakalpojumu rēķinu apmaksu. „Iedzīvotāji saņem visādus papīrus no dažādām struktūrām un instancēm – tagad tos sūta kaudzēm. Pamēģini tikt skaidrībā! Vecāka gadagājuma ļaudīm tas ir ļoti sarežģīti,” saka Aurika.

Tomēr, neskatoties uz dzīves sarežģītību, cilvēki joprojām lasa grāmatas. Aurika pastāsta, ka bibliotēkas pakalpojumus pastāvīgi izmanto vairāk nekā simts cilvēki. Iedzīvotājus visvairāk interesē vēsturiskā, biogrāfiskā literatūra un publicistika, kā arī sieviešu un detektīvromāni. Pašulienē lasa arī periodiskos izdevumus – avīzes un žurnālus. Jāpiebilst, ka klasika pašlaik, diemžēl, nav īpaši pieprasīta.

Slikti arī tas, ka bērni bibliotēka ir reti viesi, jo dod priekšroku virtuālajā vidē pieejamajai informācijai. Aurika uzskata, ka zināšanu ieguvē tā ir ļoti vienpusīga pieeja. Skolēni ņem tikai tās grāmatas, kuras mācību priekšmetos ir obligātā literatūra. „Skolotāji ir spiesti ar nožēlu konstatēt, ka mūsdienās bērnu sarunvaloda ir ļoti nabadzīga – galvenokārt tiek lietots slengs, žargons. Jaunieši neprot izteikt savas domas, tāpat viņi nespēj objektīvi novērtēt dažādus notikumus. Un tas nevienu neuztrauc. Bet vai tā ir tikai viņu vaina? Bērni taču ir mūsu nākotne,” savu sašutumu pauž bibliotekāre.

Katram sava nodarbe

Aurika Jelinska dzīvo mājās ar skaistu nosaukumu „Ziedoņi” (Sventes pagasts).

Izņemot darbu bibliotēkā, mākslas maģistre Aurika strādā Daugavpils Universitātē, kur pasniedz zīmēšanu. Viņa pati skaisti zīmē, nodarbojas ar zīda apgleznošanu un demonstrē savus darbus dažādās mākslas izstādēs, tostarp Daugavpils Centrālajā bibliotēkā, kurās piedalījusies arī Aurikas meita Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studente Annemarija. Viņa mantojusi talantu no mātes, lieliski zīmē un nodarbojas ar grafisko dizainu. RTU maģistrantūrā studē arī Aurikas dēls Armands.

Vārdu sakot, visi šīs ģimenes locekļi atbilstoši savām interesēm un spējām atraduši sirdij tuvu nodarbošanos. „Zem guloša akmens ūdens netek. Bērni, skatoties uz citiem vienaudžiem, varētu sēdēt klēpī saliktām rokām, taču vecāku uzdevums ir palīdzēt viņiem ievirzīt savu enerģiju, radošo potenciālu un spējas pareizajā gultnē. Tad viņi kļūs par pašpietiekamiem un izglītotiem cilvēkiem,” ir pārliecināta Aurika Jelinska.