Pēc ķīniešu kalendāra 2021. gads noritēs Metāliskā Vērša zīmē -- tas simbolizē mērķu sasniegšanu, darbspējas un labklājību un sāksies 12. februārī. Austrumu horoskops vēsta, ka vērsis – tas ir spēks, pārliecība, drosme un apņēmība. Bet kādi tad vērši ir patiesībā? To vislabāk zina mūsu zemnieki, kuriem kopj šos dzīvniekus.
Vērši ir jāmīl
Kolhozu laikos vērša statuss govju ganāmpulkā nebija apšaubāms, dzīvnieks tika īpaši lolots un kopts. Un tas nav nekas pārsteidzošs, jo visā ganāmpulkā bija viens vai divi šie skaistuļi. Vēršus labi baroja, rūpīgi sekoja to veselības stāvoklim un, lai savaldītu gandrīz tonnu smagos negantos ragaiņus, tiem nāsīs ievēra gredzenu ar ķēdi, kuru aptina ap ragiem, lai dzīvnieku būtu vieglāk savaldīt, ja tas sadomā ārdīties. Taču, neskatoties uz to, bija gadījumi, kad vērši traumēja un pat nogalināja cilvēkus.
Daugavpils novada Kalkūnes pagasta saimniecības „Zemdegas” īpašnieks Vladimirs Gorkins zina, kā apieties ar vēršiem. Viņa saimniecībā šie dzīvnieki ir bijuši dažādā skaitā, vislielākais no tiem – desmit. V. Gorkins nespecializējas vēršu audzēšanā, tie bija, ja tā var teikt, piena ražošanas „blakusprodukts” – slaucamo govju teļi. Vladimirs atzīst, ka, iespējams, audzētu buļļus, taču pašlaik trūkst zemes platību barības sagatavošanai.
V. Gorkins pastāstīja, ka vēršiem ir dažāds raksturs: „Vai tad cilvēkiem ir citādi? Ir labsirdīgi un mierīgi vērši, kuri neizrāda pret saviem kopējiem nekādas agresijas pazīmes, daži ir pat visīstākie flegmatiķi, bet gadās arī ļoti neganti – tādus varētu sūtīt pat uz koridu. Pastāvīgi gaida izdevīgu brīdi, lai iebelztu ar ragu vai iespertu.” Tiesa, Vladimirs ne reizi nav kritis savu vēršu nežēlastībā. Varbūt tāpēc, ka ir miermīlīgs un saticīgs cilvēks. Turklāt viņam vēršu barā nebija mīluļu.
Pašlaik zemnieks tur divus buļļus gaļai savas ģimenes vajadzībām.
Savukārt Daugavpils novada Salienas pagasta Faļtopu iedzīvotājs, piemājas saimniecības īpašnieks Mihails Kusanovs audzē buļļus jau vairākus gadu desmitus. Viņš labi atceras pašu pirmo, kuru, kolhozu laikos nobarojis un nodevis valstij, saņēma 700 rubļus: „Es nopirku vēl pāris bullēnus, tad vēl, vārdu sakot, uzsāku biznesu. Lai gan tajos laikos bija jāuzmanās, pateicoties buļļiem, es nopirku „Žiguli” par astoņiem tūkstošiem rubļu – tolaik tā bija milzīga nauda.”
Mihaila saimniecībā pašlaik ir pieci bullīši, kurus viņš audzē līdz diviem gadiem. Runājot par „komunikāciju” ar šiem lopiņiem, saimnieks, nu jau pensionārs, kurš savulaik vairāk nekā divdesmit gadus nostrādājis par veterinārārstu, ir pārliecināts: „Esmu ārstējis daudzus dzīvniekus, tostarp arī vēršus. Viss ir pavisam vienkārši. Kā tu izturies pret viņiem, tā tie izturas pret tevi. Protams, gadās arī izņēmumi, taču visi četrkājaiņi ir jāmīl. Tāpēc jau mēs esam cilvēki. Bet, ja, nedod Dievs, sadomāsi sist, ātri vien būs klāt nelaime. Es vienmēr ar lopiņiem parunājos, noglāstu, iedodu kādu gardumu, tādējādi iegūstot viņu uzticēšanos.”
Visu laiku, kopš Mihails kopj buļļus, tikai viens ir bijis agresīvs un nevaldāms.
Jābūt vadonim
Zemnieku saimniecības „Tālskati” (Daugavpils novada Skrudalienas pagasts) īpašniekam Nikolajam Butorinam ir daudzu gadu pieredze vēršu audzēšanā, taču viņš uzskata, ka ar tiem nav „jāucinās”: „Vērši ir vieni spēcīgākajiem un bīstamākajiem dzīvniekiem, tie spēj nogalināt pat lauvu, tāpēc pret tiem ir atbilstoši jāizturas. Šeit laipnības ir nevietā, jo tādējādi var piedzīvot traģēdiju. Visam ir savas robežas. Strādājot ar buļļiem, man rokā vienmēr ir pātaga – tikai šādi tos var apvaldīt. Dažkārt kāds satrakojas, un tomēr, dabūjis ar pātagu pa muguru, pēc brītiņa atkal turpina ārdīties.”
Nikolajs paskaidroja, ka viss atkarīgs no buļļu šķirnes. Piemēram, uz gaļas šķirņu vēršiem (Šarolē, Herefords, Aberdīns) var droši vizināt bērnus, un ir vērši, kurus izmantot koridā, -- tie ir tik neganti, ka spēj sadragāt lupatu lēveros skatītāju tribīnes un nogalināt cilvēkus.
Visa Nikolaja dzīve ir saistīta ar vēršiem. Viņš tos atceras jau kopš piecu gadu vecuma, kad šos dzīvniekus kopa viņa vectēvs. N. Butorinam ir slaucamo govju ganāmpulks. Buļļu audzēšanā viņš nespecializējas ne tikai to nešpetnā rakstura, bet arī sarežģīto turēšanas apstākļu dēļ: „Vērši man rada lielas problēmas – lauž žogus, pārrauj ķēdes un elektriskā gada stiepli, bet, ja aizmūk, var nopietni apdraudēt cilvēkus.” Pašlaik Nikolajs saimniecībā ir trīs buļļi – divi mazi un viens ap pustonnu smags.
Lai pierādītu, ka vērši var būt ļoti bīstami, viņš minēja piemēru – 2020. gadā Latvijā divās saimniecībās vērši nogalināja divus darbiniekus. Jāpiebilst, ka viens no šiem nelaimes gadījumiem notika kaimiņu pagastā. Nikolajs kritiskās situācijās gan nav nonācis, iespējams, tāpēc, ka viņam ir pieredze zirgu iebraukšanā. Ar lieliem dzīvniekiem viņš apietas stingri un pat cietsirdīgi.
Ko gaidīt cilvēkiem šo spēcīgo un untumaino dzīvnieku gadā? „Kā dzīvojām, tā arī dzīvosim tālāk. Gads nomaina gadu, bet problēmas joprojām tās pašas. Es horoskopiem neticu,” saka Nikolajs Butorins.
Latgales lielākā zemnieka Viktora Kalāna zemnieku saimniecībā „Kļavas” (Daugavpils novada Līksnas pagasts) pašlaik ir aptuveni 200 bullēni, kurus viņš audzē līdz 12—14 mēnešu vecumam, pēc tam realizē, jo pārauguši tie kļūst agresīvi.
V. Kalāns audzē buļļus beidzamos sešus gadus un šajā laikā jau ir iepazinis to raksturu, iedabu un īpatnības: „Nedrīkst pieļaut, ka vērši sajūt savu varu pār kopēju. Tas nozīmē, ka man jābūt šo dzīvnieku vadonim, citādi būs problēmas. Tā ir dzīvnieku pasaule, un to nav iespējams mainīt. Tāpat nedrīkst pieļaut to, ka viens no vēršiem kļūst par visa ganāmpulka vadoni. No tiem es uzreiz atbrīvojos.” Viktors uzsver, ka pie vēršiem nedrīkst iet, atrodoties alkohola reibumā. Šo noteikumu pārkāpa viens no Viktora Kalāna saimniecības darbiniekiem, bullis viņu satraumēja un kopējs nonāca slimnīcā.
Gadā Viktors pārdod 100—120 buļļus, kuri sasnieguši gana lielu svaru.
Vērša gadu viņš saista ar šo dzīvnieku raksturu: „Mums jābūt stipriem, nelokāmiem un neatlaidīgiem savu mērķu sasniegšanā. Par spīti grūtībām, jāvelk savs vezums. Vārdu sakot, jādemonstrē vērša raksturs.”
