Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 6. marts
Sestdiena
Centis, Gotfrīds, Vents
-4.4 °C
skaidrs laiks

Egils Levits: barikādes simbolizē mūsu gribu aizsargāt savu valsti

1991. gada janvāris -- barikāžu laiks -- Latvijas vēsturē ierakstīts kā „X stunda”. Svarīgākie notikumi norisinājās Rīgā no 13. līdz 27. janvārim. Tajās dienās Rīgā pulcējās vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku no visiem Latvijas novadiem – latvieši, krievi, poļi, ebreji, lietuvieši utt. Viņus vienoja skaidrs mērķis: Latvijai jābūt brīvai un demokrātiskai valstij. Valsts prezidents Egils Levits, atklājot barikāžu 30. gadadienai veltīto tiešsaistes konferenci “X stunda. Barikādēm 30” un izvērtējot tā laika notikumus, uzsvēra: “Tieši tautas apņēmība un drosme pavēra iespēju atgūt brīvību.” Tas ir viens no pasaules vēstures fenomeniem, kad tautas griba, saliedētība un organizētība salauž militāri bruņotu, agresīvu pārspēku.

Līdz 1991. gada notikumiem tautai bija jānoiet ceļš 50 gadu garumā Padomju Savienības sastāvā. Padomju Savienības Konstitūcijas 6. pants noteica Komunistiskās partijas vadošo lomu, kas faktiski izslēdza jebkuras demokrātiskas politiskās alternatīvas veidošanos. Taču ik vakaru kāds slepus klausījās ārzemju raidstacijas “Amerikas Balss”, “Brīvā Eiropa” un pamazām tika lauzta slēgtā, melīgā padomju informācijas telpa. Neskatoties uz cenzūru, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados presē parādījās publikācijas, kuru saturs tiešā veidā norādīja uz PSRS režīma nelikumīgajām darbībām: represijas, cilvēktiesību pārkāpumi un acīmredzamā ekonomiskā lejupslīde. Ikdienā cilvēki saskārās ar preču deficītu, nebeidzamām rindām un tukšiem veikalu plauktiem. Cilvēki bija noguruši no padomju dzīves vienveidības un pelēcības. Arvien drošāk, soli pa solim, cilvēku prātos un apziņā auga vēlme pēc taisnīguma, vārda brīvības un demokrātijas. 1991. gada 2. janvārī centrālā vara Maskavā uzsāka militāra rakstura akcijas, lai atjaunotu un stiprinātu savu ietekmi Baltijas republikās. Aizstāvoties, Latvijas iedzīvotāji stājās uz barikādēm, parādot pasaulei gatavību ziedot savu dzīvību par savas valsts neatkarību.

Barikāžu aktīvistu pulkā bija Daugavpils novada Līksnā dzimušais Jānis Ivbulis (1923--2019). Dzimis brīvā Latvijā, jauns puisis būdams, viņs tika ierauts Otrā pasaules kara kaujās -- 1943. gadā mobilizēts SS, pēc tam padomju armijā, 1945. gadā izsūtīts lēģerī, vēlāk aizsūtīts spaidu darbos Saratovas–Maskavas gāzes vada celtniecībā Maršanskā un Tambovas meža darbos. Ar viņa meitas Rasmas Ivbules atļauju varam ielūkoties viņa barikāžu atmiņu stāstā, kas pierakstīts 1996. gadā.

J. Ivbulis savā atmiņu stāstā sīki dokumentē tā laika notikumus un sniedz arī savu vērtējumu: “Nu nāca 1991. gads. 2. janvārī PSKP Latvijas filiāle ar PSRS iekšlietu karaspēka palīdzību sagrāba Preses namu Rīgā. PSRS karaspēka akcijas liecina par to, ka Kremlis gatavojas gāzt Augstāko Padomi un likumīgo valdību Baltijas valstīs.” Atceroties PSRS bruņoto spēku militārā agresiju 1991. gada 13. janvāra naktī, kas tika vērsta pret Lietuvu, ieņemot Lietuvas TV, radio, telegrāfu, nogalinot 14 un ievainojot vairāk kā 100 civiliedzīvotājus, J. Ivbulis atmiņās raksta: “Viļņā sāk līt asinis. Uz ielām parādās tanki. Ielenc un ieņem televīziju. Cilvēki nenobijās, ar kailām rokām gāja tankiem pretī. Viņi stāvēja kā mūris, kaut viņus sita ar šauteņu laidņiem.”

Otrajā pasaules karā un represijās pārdzīvotais viņam neļauj palikt vienaldzīgam, arī viņš dodas uz Rīgu: “Latvijā var sagaidīt to pašu, tāpēc izskanēja aicinājums uz Vislatvijas mītiņu Rīgā. Tauta to uztvēra saprotoši un sabrauca necerēti liels skaits cilvēku no visas Latvijas, no tuviem un tāliem rajoniem. Es aizbraucu ar rajona autobusu. Visu ceļu braucot klausījāmies, kas notiek Viļņā. Zinot, kas tur notiek, bija mazliet satraukums, bet ne bailes. Uz mītiņu sabrauca ar tēvijas mīlestību apgaroti cilvēki. Cilvēku bija ļoti daudz, viss laukums pārpildīts. Visa Daugavas krastmala izskatījās kā viļņojoša jūra. Virs galvām plīvoja ļoti liels skaits sarkanbaltsarkanu karogu, jo katra grupiņa bija ar savu karogu. No cilvēku sejām staroja apņēmība cīnīties par brīvību. Citādi tas nevarēja būt, jo 50 gadus bija liegta vārda brīvība, bijām pazemoti, represēti un deportēti. Bija pārkāptas visas cilvēktiesības.”

Toreiz Daugavas krastmalā zīmīgi izskanēja Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunova vārdi, kas viņam palika prātā: “Ko mēs esam noziegušies, ka mums atkal jāpulcējas šeit Daugavmalā, lai apliecinātu sevi, lai apliecinātu savu vēlmi veidot savu valsti. Katrai tautai šīs tiesības ir dotas.”

Tūkstošiem neapbruņotu cilvēku janvāra dienās palika Rīgā, lai dienu un nakti stāvētu Latvijas neatkarības sardzē: “Pēc mītiņa pa Rīgas ielām gājām pie Brīvības pieminekļa. Aicinājumu uz barikādēm cilvēki uzņēma kā pienākumu un tūlīt sāka braukt smagā tehnika, sāka vest betona baļķus un veidot aizsprostus, lai varētu nosargāt galvenos objektus. Uz barikādēm sabrauca daudzi. Vieni brauca mājās, citi viņus nomainīja. Tas turpinājās vairākas diennaktis. Iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi, dežurējošiem nesa un veda produktus, pārtiku, karstu tēju.”

Brīvība un demokrātija ir katras tautas un valsts pamatvērtība. 1991. gada janvārī Latvijas tauta ar degsmi, ar drosmi un garaspēku izcīnīja savas un visu nākamo Latvijas paaudžu pamattiesības uz savu brīvu valsti. Taču izvērtējot šodienu, ir vērts ieklausīties rakstnieka Kārļa Skalbes vārdos (“Mazās piezīmes”) pagājušā gadsimta 20. gados, kad arī tikko bija izcīnīta Latvijas brīvība: “Latvijas brīvība ir izcīnīta. Tikpat vienprātīgi, kā mēs gājām pret ienaidnieku, mums tagad jānostājas darba frontē. Jo Latviju saimnieciski nostiprināt un padarīt par patiesi neatkarīgu valsti mēs varam tikai ar radošu darbu.”

Barikāžu laika notikumi Rīgā

2. janvāris. Bruņoti PSRS specvienību kaujinieki ieņem Preses namu

13. janvāris. Pl. 4.45 LTF priekšsēdētājs D. Īvāns radio uzrunā Latvijas iedzīvotājus un aicina pulcēties Rīgā 11. novembra krastmalā pl. 14.00 uz Vislatvijas protesta manifestāciju. Dienas laikā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām: Latvijas Republikas Augstāko Padomi, Ministru padomi, Radionamu Doma laukumā, telefona un telegrāfa centrāli, tiltiem, Radio un televīzijas centru Zaķusalā sāk celt barikādes. Barikāžu aizstāvji maiņās dežūrē pie svarīgākajiem objektiem, nakšņo turpat pie ugunskuriem. Tiek organizēta apgāde ar pārtiku un mediķu palīdzība. Vairāki simti ārzemju žurnālistu par notiekošo sniedz informāciju visai pasaulei

20. janvāris. Īsi pēc deviņiem vakarā sākas Iekšlietu ministrijas (IeM) apšaude, kas turpinās arī Raiņa bulvārī, Bastejkalnā, Vecrīgā un ilgst aptuveni stundu. Aizstāvot ministriju, iet bojā divi policijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs. No apšaudes laikā gūtajiem ievainojumiem mirst arī kinooperators Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš

Barikāžu laiks Daugavpilī

19. janvārī pie Daugavpils Pedagoģiskā institūta ēkas notiek mītiņš ar devīzi “Vienoti Latvijai un Baltijai”, ko rīko Daugavpils novada demokrātiskie spēki, lai atbalstītu Latvijas Republikas vadības īstenoto politiku

Uz Rīgas barikādēm janvāra dienās pēc aptuvenām ziņām devās pāri par septiņdesmit daugavpiliešu un ne mazāk rajona lauku ļaužu no Ambeļiem, Dvietes, Bebrenes, Pilskalnes, Ilūkstes, Kalupes, Višķiem, Līksnas, Vaboles utt. Daugavpilieši stājās sardzē Zaķusalā pie televīzijas torņa un Doma laukumā.

Foto (no R. Ivbules arhīva)

Jānis Ivbulis
Jānis Ivbulis (pirmais no labās)

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.