Latgalē savas mūža mājas ir atraduši vismaz divi Krievijas impērijas gubernatori – viens Ludzas kapos, bet otrs Loboržu muižā.
Aleksandrs Žemčužņikovs piedzima Orlas guberņas Pavlovkā Mihaila Žemčužņikova1 ģimenē 1826. gada 25. jūnijā. Aleksandrs no sākuma mācījās militārās skolās, bet tās neabsolvēja. 1850. gadā pabeidza Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti un sāka civildienestu dažādu guberņu pārvaldēs – Orenburgā, Penzā, Pleskavā.
Penzā un Pleskavā viņš bija jau vicegubernators. Pleskavā ieguva īstenā valsts padomnieka činu. Krievijas impērijas činu tabelē bija 14 pakāpes, augstāki par īsteno valsts padomnieku bija tikai trīs čini. Īstenos valsts padomniekus vajadzēja uzrunāt vaše prevoshoditeļstvo, armijā tai atbilda ģenerālmajora pakāpe.
Laikraksts „Baltijas Vēstnesis” 1882. gada vasarā ziņo, ka „par Viļņas gubernatoru iecelts Rēzeknes apriņķa muižnieku maršals, īst. štatsrāts Žemčužņikovs”2. Vai viņš tolaik bija Rēzeknes apriņķa muižniecības vadītājs, nevaru precīzi pateikt, bet goda miertiesnesis vairākus gadus bija gan.
Loboržu muižnieka pārvaldītajā Viļņas guberņā tolaik dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku, bija 7 apriņķi. Gubernatora amatā Aleksandrs Žemčužņikovs sabija no 1882. gada 16. jūlija līdz 1885. gada 21. jūnijam.
Loborži nebija Žemčužņikovu dzimtsmuiža. „Muiža sākotnēji pieder Korfu dzimtai, bet 1873. gadā par 1 800 sudraba rubļiem to iegādājas krievu aristokrāte Natālija Žemčužņikova. 1913. gadā pēc īpašnieces nāves Loboržu muižu manto viņas meita Marija Vaščiņina, kura muižā saimnieko līdz pat 1940. gadam”3.
Vēl 20. gs. vidū daudzi krievu inteliģenti puspajokam jokoja, ka Loboržu muižā kādreiz ir dzīvojis leģendārais Kozma Prutkovs, ka te glabājas viņa arhīvs utt.
„1853. gadā „Sovremeņņik” lappusēs bija publicētas „Fabulas”, ar kurām aizsākās regulāra sleja ar nosaukumu „Kozmas Prutkova vaļas mirkļi”, tos aizpildīja asprātīgi dzejoļi, skices un aforismi. [..] Kozma Petrovičs Prutkovs ir literāra maska, kuru 19. gadsimta 50. un 60. gados izmantoja vairāki dzejnieki – Aleksejs Tolstojs (sarakstījis visvairāk), brāļi Aleksejs, Vladimirs un Aleksandrs Žemčužņikovi”4.
Ja Aleksejs Tolstojs bija tas, kurš Kozmas Prutkova vārdā bija sacerējis visvairāk, tad Aleksandrs Žemčužņikovs šo spēli uztvēra visnopietnāk un spēlēja to visilgāk.
Kozma Prutkovs savos tekstos demonstrē izcilu asprātību, novērošanas spējas un erudīciju. Viņš smalki žonglē ar vārdu skaņām un nozīmēm, veikli pārlec no galma un filozofijas tematiem uz zemnieku dzīvi un ikdienas rutīnu.
Parasti Kozmu Prutkovu uzskata par aforismu un paradoksu, parodiju un epigrammu meistaru, taču 19. gs. otrajā pusē tik pat augstā vērtē bija arī šī autora dramaturģija un dzeja.
No viņa dzejoļiem5 es vienu atdzejoju latgaliski.
Poeta gribiešonys
Cuļpans gribātu es byut.
Ereļs auški dabasūs.
Nu tyucs kai nu spaņa līt.
Vylks, kas gaudoj pabieržūs.
Prīde gribātu es byut.
Smeļkne dīkā gaisā.
Saule, kas pavasarī sylda
Ci putyns, kurais treļļus taisa.
Zvaigzne naktī žymžeiga.
Vērtīs, kas tī zamaškā.
Tod bluozmē leipinēt
Kai broška lackanā.
Saveit perekli kur viersā.
Byut zuolē šustram sīnuožam.
Voi palāda, kas ūjinoj.
Voi naktī skonam grudiņam.
Cik soldoni tys byutu
Tālu sovu itai meit.
I vysu laiku kaidus
Pažāluot ci sabaideit.
Esmu lasījis Kozmas Prutkova lugu „Fantāzija”. Tā it kā tika izrādīta kādā teātrī, to skatījās pats cars Nikolajs I, bet izrādes vidū aizgājis un licis šo izrādi vairs nerādīt.
Mūsdienās visvairāk zināmas ir Kozmas Prutkova prātulas. Neatkārtošu populārākās, bet minēšu dažas mazāk tiražētās, kuras bez minstināšanās nu tā īsti neminas!
Draudzība silda dvēseli, apģērbs – miesu, bet saule un krāsns – gaisu.
Ja tev ir strūklaka, aizbāz to: iedod atpūsties arī strūklakai.
Skaties tālumā — ieraudzīsi tāli, skaties debesīs – ieraudzīsi debesis; — ieskatoties pat maziņā spogulī, ieraudzīsi tikai sevi.
Daudzi cilvēki ir kā desas – ar ko tās piebāž, to tie sevī arī nēsā!
Ja pulkstenis neiet, tas nebūt nenozīmē, ka tas ir salūzis – iespējams, ka apstādināts.
Jūtīgs cilvēks ir līdzīgs lāstekai: sasildi to – un izkusīs!
Taisnīgam cilvēkam negatavs ananass ir vienmēr sliktāks par gatavām jāņogām.
Ja tu ūdenī met akmentiņus, lūkojies uz riņķiem, kuri veidojas, jo citādi tā būs tukša nodarbe.
Kas ir viltība? – Viltība ir vājo ierocis un aklo prāts.
Arī dzelzceļu laikmetā ir prātīgi turēt sētā zirga pajūgu.
Ja uz ziloņa redzi birku „bifelis” – netici savām acīm!
Kultūrvēsturnieks Donats Latkovskis 1942. gada rudenī publicē rakstu par Kozmu Prutkovu un Loboržim – ar apakšvirsrakstu „Latgales dīvainības vēstures skatījumā”. Savu rakstu viņš iesāk ļoti patētiski: „Netālu no Rēzeknes, skaistā un patīkamā ezera krastā atrodas Labvāržu skola un citas latviešu saimnieku mājas. Šeit dzīvo viens no veco Labvāržu māju saimniekiem K. Voščiņins. Pagājuši daudzi gadu desmiti un mūžīgā gadu straumē aizsteigušies arī daudzi interesanti un vēsturiski mirkļi, par kuriem vēl ilgi runās tautu un literatūras pētnieki”6. Tālāk Donats Latkovskis min, ka dzīvojot skaistajā Loboržu pilī un iepazīstoties ar Latgales dabu, radiniekiem arī radās doma par viena kopīga autora vārda radīšanu. Raksta, ka Loboržos palikušas dažādas piezīmes un materiāli par Kozmas Prutkova dzīvi utt.
Ezers, pret kuru atspiežas muižas parks un terases, ir neliels. Skaists ir ezera nosaukums – Vizuleitis. Pa taisno no bijušās muižas līdz 1836. gadā izbūvētajai šosejai Sanktpēterburga–Varšava ir kāds kilometrs, šis apstāklis arī veicināja Loboržu uzplaukumu.
Nostāstu un leģendu par Loboržim ir daudz. Apgalvoja, ka Aleksandru Žemčužņikovu tepat pie muižas izbūvētajā kapličā apglabāja caurspīdīgā stikla zārkā. Ka viņa miesas netrūdēja, ka pa naktīm viņa gars pastaigājies pa pili, ir redzēts arī parkā. Ka vecais Žemčužņikovs ar čūskām noslēdzis vienošanos, lai tās no Loboržim pārceļas dzīvot uz citurieni. Ka tuvējā ezerā dažreiz var redzēt kņazieni un meitu naktī peldamies!
Kad 1944. gada vasarā Latgalē ienāca padomju karaspēks, Loboržu muižā tika ierīkots kara hospitālis. Daudzi smagi ievainotie te arī nomira, 71 no viņiem apglabāti tepat parkā.
Latgaliešu rakstnieces, valodnieces un žurnālistes Sandras Ūdres pirmā publikācija7 ir tieši Loboržu sakarā. Imants Mikučs vadīja Rēzeknes laikraksta t. s. Jauno žurnālistu skolu, apmācību laikā bija jāapmeklē un jāapraksta pasākumi, jālasa lasītāju uz redakciju atsūtītās vēstules, jādodas nelielās ekspedīcijās. 1989. gada pavasarī Sandra apskata Loboržu muižu, izstaigā apkārtni. „Turpat blakus, Purmaļos, atrodas vēl kāda dabas pērle – Purmaļu laukakmens. Nenoteiktas formas akmens, tā apkārtmērs – 19,7 metri, sūnām apaudzis, skujām apkritis. Milzis no cilvēkiem neslēpjas, tup šauras meža taciņas malā, Purmaļu māju tuvumā”8.
Pāris mēnešus pēc Sandras Ūdres raksta Imants Mikučs publicē savu — par muižas atjaunošanā padarīto, par iecerēto. „Te tika rīkotas sestdienas talkas. [..] Veica muižas topogrāfisko uzņemšanu, izdarīja vēsturiskos pētījumus, apmaksāja ceļa projektu. Jūnijā būs gatavs parka rekonstrukcijas projekts. [..] Gribētos šeit izveidot savdabīgu kultūrvēsturisku centru, kur būtu gan literatūras muzejs, izstāžu un konferenču zāle literāru vakaru rīkošanai, te varētu notikt visiespējamās tikšanās, koncerti. Labvārži varētu kļūt par novada radošās jaunatnes nometnes rīkošanas vietu, plenēru māksliniekiem, atpūtas vietu pilsētniekiem”9.
Vai negribas uzzināt, ko nozīmē vārds Loborži (Lobvorži)? Protams, ka gribas!Citēšu ģeogrāfu, Latgales kultūras pētnieku Ivaru Matisovu. „Par šīs muižas nosaukuma izcelsmi lielas skaidrības nav – es pats vairāk sliecos piekrist versijai, ka tas ir cēlies no franču valodas vārda 'l auberge', kas tulkojumā nozīmē – hostelis. Proti, tāda neliela muižiņa, kas pieder ne sevišķi pārtikušiem aristokrātiem, kuri tāpēc daļu no muižas istabām spiesti par mērenu samaksu izīrēt vasarniekiem. Arī vietvārdu Loborži savulaik ir mēģināts uzprišināt pa latviešu modei, tāpēc paralēli vēl joprojām tiek lietots nosaukums Labvārži”10.
Par Loboržim noslēgumā ir jāpasaka, ka pirmais o ir patskanis, bet otrais ir divskanis. Ja neesi vietējais, pēc rakstības uzminēt ir gana pagrūti – līdzīgi kā ar Codi u. c. tādām vietām Latvijā.
1 Aleksandra tēvs kopš 1840. gada bija Krievijas impērijas senators, vēlāk ieņēma arī citus nozīmīgus amatus.
2 Par Wilņas.. // „Baltijas Vēstnesis", 23.07.1882.
3 Matisovs I. Klejojumi pa maziem ceļiem // „A12", 2020., Nr. 4.
4 Šneps-Šneppe M. Latgale – atspulgi vēstures spogulī – [B.v.]: Madris, 2020., 20. lpp.
5 Сочинения Козьмы Пруткова. Всемирная библиотека поэзии – Ростов-на-Дону: Феникс, 1996, 23. cтp.
6 Latkovskis D. Kā Labvāržos „piedzimis” Kuzma Prutkovs // „Daugavas Vēstnesis”, 25.11.1942.
7 Tad viņa mācījās astotajā klasē.
8 Keiša S. Pastaiga pa Labvāržu parku // „Darba Karogs”, 18.04.1989.
9 Mikučs I. Jurģi vecajā muižā // „Darba Karogs”, 03.06.1989.
10 Matisovs I. Klejojumi pa maziem ceļiem // „A12", 2020., Nr. 4.
