Pirms nedēļas Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs nāca klajā ar dokumentālo īsfilmu “Barikādēm 30: Daugavpils stāsti”. Īsfimā paralēli barikāžu notikumu vēsturiskajam apskatam savās atmiņās par piedzīvoto dalās 1991. gada barikāžu dalībnieki, tostarp arī daugavpilietis Andrejs Faibuševičs, ar kuru plašāku sarunu par barikādēm piedāvājam avīzes “Latgales Laiks” lasītājiem.
Daudzi Andreju Faibuševiču pazīst kā sabiedriski aktīvu uzņēmēju. Viņš dzimis un uzaudzis Daugavpilī, dzimtajā pilsētā atgriezies pēc studijām Rīgā. Arī viņš pirms 30 gadiem piedalījās barikādēs un dalās savā pieredzē.
“1991. gadā man bija 25 gadi,” stāsta Andrejs Faibuševičs, “mācījos Medicīnas institūtā, 5. kursā. Jau biju nodienējis armijā, tāpēc sanāca tāda aizkavēšanās. Jau biju precējies, man jau bija dēls – pirmais bērns. Lielākoties biju Rīgā. Daugavpilī biju tikai brīvdienās.” Jautāts, kāpēc nolēma piedalīties barikādēs, Andrejs saka, ka īsti atbildēt uz šo jautājumu nevar: “Man šķiet, ka es brīnītos par tiem cilvēkiem, kuri nepiedalījās. Es nevarētu prasīt, lai uz barikādēm brauc mana sieva, kura rūpējās par bērnu, un tiem, kuri apstākļu spiesti nevar pamest mājas. Man tas (dalība barikādēs – aut. piez.) bija pašsaprotami. Manuprāt, tā ir neapspriežama lieta.”
Barikāžu laikā Andrejs Faibuševičs kopā ar citiem topošajiem mediķiem dežurēja Vecrīgā. “Es biju Doma baznīcā, kur bija centrālais medicīnas punkts,” atceras Andrejs, “mēs bijām medicīnas studenti un bijām nozīmēti uz maiņām nodrošināt medicīnisko atbalstu. Tos dokumentālos kadrus laikam jau visi ir redzējuši – kā tur bija, kas aizsprostots un sagāzts. Godīgi sakot, mani pārsteidza tautas organizētība. Ja latviešiem vajag, viņi atrod visu. Tur tika izmantots daudz tehnikas, daudz materiālu. Tas viss kaut kā pēkšņi atradās! Visi zināja, kā var palīdzēt un kur ko dabūt. Mums nekad netrūka pārtikas. Pie ieejas Doma baznīcā bija galdi, un uz tiem vienmēr bija papilnam produktu, kas tolaik bija pieejami. Es nezinu, vai jauniešiem saku ko jaunu. Padomju Savienībā pieejamo produktu sortiments bija stipri ierobežots, bet no tā visa bija viss un vienmēr. Nevienam no barikāžu dalībniekiem nebija jādomā, kur paēst. Vienmēr varēja dabūt siltu tēju un maizītes.”
Atceroties 1991. gada janvāra notikumus un tautas saliedētību, Andrejs Faibuševičs barikādes salīdzina ar senlatviešu pili, kas līdzīgi darbojas aplenkuma laikā. “Bija skudru pūznis! Cilvēki nāca, mainījās.” saka Andrejs.
Andrejs un viņa studiju biedri dežurēja kopā ar psihiatrisko brigādi. “Tādā stresa laikā cilvēkiem, runājot tautas valodā, „gāja ciet širmis” – sākās pamatīgi saasinājumi. Labi, ka mums bija arī pieredzējuši psihiatrisko brigāžu mediķi. Dažreiz mums nācās šņorēt un vest projām piecus, sešus cilvēkus dienā. Nopietnākā medicīniskā problēma bija tā bēdīgi slavenā šaušana, kad OMON (speciālā milicijas vienība – aut. piez.) mēģināja ieņemt Iekšlietu ministriju. Arī es tieši tajā vakarā biju Doma baznīcā un redzēju, kā ieved Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni. Tā bija nelaime. Bet citādi iespaidi bija pacilājoši. Protams, visi saprata, ka tas nav nekas labs un tam tā nevajadzētu būt. Jau bija pieņemta 4. maija deklarācija. Visi saprata, ka mums normāli līdz brīvībai vajadzētu tikt – vēlams, bez asins izliešanas. Bet bija arī skaidrs, ka tā impērija tik viegli nepadosies,” atceras Andrejs.
Esot notikumu epicentrā, Andrejs piedzīvoja arī vairākas iedvesmojošas epizodes. Viņš atceras, ka brīvajos brīžos, ārpus dežūrām Doma baznīcā, viņš gājis pa Vecrīgu. “Tiešām izdevās iziet pa vietām, kur ikdienā tu nenonāc – caur Vecrīgas baznīcām un ielām,” stāsta Andrejs Faibuševičs, “tas viss izskatījās pavisam citādi. Ļoti iedvesmojoša bija Svētā Jāņa katoļu baznīca, kur nepārtraukti notika dievkalpojumi. Tajā laikā ar mums kopā mācījās arī Gruzijas studenti. Viņiem jau bija aiz muguras Tbilisi notikumi. Viņi gāja uz to baznīcu lūgties.”
Pēc barikādēm ikdiena pakāpeniski, bet diez gan ātri atgriezās ierastajā ritmā. “Es īsti nevaru pateikt, kā īsti norima šis barikāžu pasākums. Vienkārši bija skaidrs, ka lielākie riski ir garām. Salīdzinājumā ar šodienu, tajā laikā mums bija lielāka uzticība valdībai – parlamentam, Augstākajai padomei. Cilvēki rīkojās organizēti un nebija nekādu īpašu diskusiju. Var jau būt, ka vadības līmenī bija, bet tautai bija skaidrs, ka visiem organizēti jārīkojas kopā.”
12.–13. janvāra nakts notikumi Viļņā, kad padomju armija, cenšoties ieņemt televīzijas torni, atklāja uguni un ar tankiem iebrauca cilvēku pūlī, bija starta signāls Latvijai Bija skaidrs, ka līdzīgas darbības varētu notikt arī Rīgā. Tāpēc, atsaucoties Latvijas Tautas frontes aicinājumam, vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju pulcējās Rīgā, lai veidotu barikādes un bloķētu piekļuvi stratēģiski svarīgākajiem objektiem – valsts pārvaldes iestādēm, kā arī radio un televīzijas ēkām. Barikādes Rīgā ilga gandrīz divas nedēļas, no 13. līdz 25. janvārim. Traģiskākie notikumi norisinājās 20. janvāra vakarā, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministriju un bojā gāja 5 cilvēki “Rīga bija Baltijas centrs. Latvija bija vismilitarizētākā. Sagraujot centru, varēja sagraut visu Baltiju. Acīmredzot, kad tika novērtēts, ka tas risks jau ir garām, un M. Gorbačovs nemēģinās Baltijas revolūciju noslīcināt asinīs, tika izlemts, ka akcija ir jāpārtrauc. Kaut gan galvenie nocietinājumi vēl netika aizvākti. Aiz barjerām vēl palika Augstākā padome, un, ja pareizi atceros, arī televīzija. Bet aktīvās dežūras pamazām tika pārtrauktas. Es neatceros precīzi, kad beidzu dežurēt, bet lielāko barikāžu laika daļu es tur pavadīju,” stāsta Andrejs Faibuševičs.
Lai gan Andreja ģimene baidījās par viņa drošību, Andreja dalību 1991. gada barikādēs sieva un vecāki atbalstīja. Andrejs uzsver, ka tajā laikā nebija mobilo sakaru, bet, kad tas bija iespējams, sakarus ar mājiniekiem viņš uzturēja. “Vienu, divas diennaktis es pavadīju Doma baznīcā. Tad braucu uz studentu kopmītni, zvanīju uz mājām un braucu atpakaļ uz Vecrīgu. Rīdziniekiem bija vienkāršāk. Viņu mājas bija blakus. Sarežģītāk bija tiem, kuri dzīvoja kopmītnē.”
Salīdzinot Trešās Atmodas strāvojumus galvaspilsētā un reģionos, Andrejs Faibuševičs saka: “Es nezinu par citiem Latvijas reģioniem, bet, runājot par Latgali, protams, tā bija diena un nakts. Nevajag ticēt tām pasakām, ka mūsu krievvalodīgie brāļi mums palīdzēja. Tie, kas palīdzēja, bija saskaitāmi uz pirkstiem. Piemēram, no latviešu plūsmas mēs kā studenti dežurējām praktiski visi. No krievu plūsmas, goda vārds, neredzēju nevienu, varbūt kādu vienu. Iespējams, ka es kļūdos. Un attiecīgi Daugavpilī tajā laikā bija 10% latviešu – kas te varēja būt. Te bija ienaidnieka teritorija un plāni par Latgales pievienošanu Krievijai.”
Savu dalību 1991. gada barikādēs Andrejs Faibuševičs nenožēlo ne mirkli. Līdzīgi kā citi barikāžu dalībnieki, arī viņš atzīst, ka līdzīgā situācijā mūsdienās viņš piedalītos un ceļu uz Rīgu būtu gatavs mērot kaut vai kājām. “Patiesībā neviens nezināja, ko mēs gribam un ko mēs gaidām. Lielākajai daļai nebija brīvas valsts pieredzes. Lielākā daļa no tiem cilvēkiem bija dzimuši okupācijas laikā. Tāpēc teikt – ja mēs būtu zinājuši, mēs nebūtu gājuši, ir muļķības! Mēs zinājām, ko mēs negribam! Mēs to zinājām pilnīgi skaidri! Mēs negribam okupāciju, mēs gribam, lai tas murgs beidzas! Mēs gribam, lai mums ir brīva valsts! Ja tā godīgi analizē tos kliedzējus, kas saka – ja es būtu zinājis, kāda būs Latvija, tas es nebūtu gājis, tad pagriezīsim pulksteni atpakaļ. Apsēdies un izstāsti mums 1991. gadā, kādu tu iedomājies brīvu Latviju? Tu iedomājies Leiputriju ar piena upēm un ķīseļa krastiem? Nu, nē! Ja tu iedomājies, ka zini, kā strādā tirgus ekonomika un brīva valsts, kur cilvēks ir atbildīgs pats par sevi. Kā to var zināt, ja tu tur neesi bijis! Jā, bija pacēlums, bet tā doma bija cita – mēs zinājām, ko mēs negribam! Mēs negribam būt vergi. Bet brīvība ir arī atbildība pašam par sevi.”
Runājot par tiem, kas 1991. gada barikāžu laiku atceras ar rūgtumu un izjūt nožēlu, Andrejs Faibuševičs uzsver, ka jānovērtē ieguvumi, kas sekoja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – labklājības pieaugums, dažādu, mūsdienās pašsaprotamu lietu pieejamība. “Šajā gadījumā ir svarīga vēstures pierakstīšana,” saka Andrejs Faibuševičš, “tikai zinot vēsturi, tev ir atskaites punkts, pret kuru vērtēt normalitāti.”
Komentāri