Atzīmējot 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu, trešdien, 20. janvārī pl. 16.00 laukumā iepretī Daugavpils Universitātei Vienības ielā 13 tika iedegts un līdz pl. 19.00 liesmoja simbolisks barikāžu atceres ugunskurs.
1991. gada barikādes bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem ceļā uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Aizstāvot 1990. gadā atjaunotās Latvijas valsts neatkarību, 1991. gada barikādēs Rīgā pulcējās vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju no visas Latvijas, tostarp vairāk nekā 200 no Daugavpils un Ilūkstes apkaimes.
Laukums pie Daugavpils Universitātes par 1991. gada barikāžu atceres ugunskura vietu netika izvēlēts nejauši, stāsta Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja speciālisti. Savulaik šeit norisinājās vairāki vēsturiski nozīmīgi Atmodas procesa pasākumi. 1989. gada 11. februārī pie toreizējā Daugavpils Pedagoģiskā institūta notika mītiņš, kura laikā pirmo reizi tika pacelts Latvijas valsts karogs. 1991. gada 19. janvārī -- barikāžu laikā, notika mītiņš Latvijas Republikas valdības atbalstam, kā arī mītiņš konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanai 1991. gada 22. augustā.
Ievērojot noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus, pie Barikāžu atceres ugunskura sapulcējās vairāki desmiti cilvēku, tai skaitā vairāki 1991. gada barikāžu aizstāvji. 1991.gada barikāžu aizstāvju Latgales biedrības vadītājs Staņislavs Gavars labprāt piekrita “Latgales Laika” piedāvājumam dalīties atmiņās par barikāžu laiku.
Sauļus: slaktiņš ir sācies
-- Pamodāmies 13. janvāra naktī, kad no Lietuvas zvanīja paziņa Sauļus un pastāstīja, ka pie viņiem braukā tanki un ir sācies slaktiņš un ka pie mums ir gaidāms kas līdzīgs.
Man pirmā doma bija evakuēt no Rīgas savu jauno paaudzi -- divus pavisam mazus bērnus. Aizvedu viņus mājās, bet sirds joprojām bija nemierīga, gribējās doties uz Rīgu, lai paskatītos, kas tur īsti notiek. Tas varēja būt kāds 17. janvāris, kad pie manis ciemos atnāca kaimiņš Nikolajs, krievs. Viņš man rādīja sava vectēva fotogrāfiju no laikiem, kad viņš dienēja pirmās neatkarīgās Latvijas armijā, prognozēja, ka tagad viss mierīgi nebeigšoties, kā arī piemetināja, ka esošā padomju vara viņam jau ir gana noriebusies.
Ilgi nedomājot, savācām šādu tādu pārtiku, sēdāmies Nikolaja jaunajā “bobikā” un devāmies uz Rīgu skatīties, kas tur notiek. Izbraukājām visai mierīgi, redzējām barikādes, nožogojumus, bijām Zaķusalā un atgriezāmies mājās. Tobrīd nekas nevēstīja par gaidāmajiem traģiskajiem 20. janvāra notikumiem, par kuriem jau drīz uzzināju TV Panorāmā.
Sapratu, ka nu viss ir sācies. Drīz pēc tam man piezvanīja uz mājām un informēja, ka tiek pulcēti vīri, vēlams ar militārā dienesta pieredzi, kuri būtu gatavi doties uz Rīgu -- uz barikādēm, un nepieļaut neapbruņotu cilvēku apšaušanu. Tobrīd dzīvoju Aglonā, kurp biju spiests pārcelties pēc savām aktivitātēm Tautas frontē, jo vietējie darboņi bija likuši saprast, ka Daugavpilī dzīves man vairs nebūšot. Tikšanās tika sarunāta 21. janvārī pl. 8.00 pie Svētās Jaunavas Marijas baznīcas.
Uz barikādēm -- ar Aglonas Dievmātes svētbildi
-- Pavadot mūs ceļā uz barikādēm, mācītājs Pēteris Onckulis nolasīja lūgšanu, uzdāvināja Aglonas Dievmātes svētbildi, lai pieliekam to autobusā, un pateica -- jūs visi pārbrauksiet mājās. Es viņam pajautāju, kāpēc viņš par to ir tik pārliecināts. Kā atbildi uz jautājumu viņš parādīja man savas rokas, kurām nebija nagu, jo tie viņam savulaik tikuši nomaukti čekas moku kambaros.
Savulaik, vēl mācoties garīgajā seminārā, Pēteris Onckulis kara laikā bija slēpis un glābis no bojāejas Aglonas Dievmātes svētbildi. Čekisti uzskatījuši, ka viņš ir saistīts ar pagrīdi, katoļu priesteri un nacionālās pretošanās kustības vadītāju Latgalē un Sēlijā Antonu Juhņeviču, notiesājuši viņu un izsūtīts uz raktuvēm Džeskazganā Kazahijā.
Kad atbraucām uz Rīgu un nokļuvām vietā, kur mums bija paredzēts atrasties, bijušais desantnieks Artūrs Daukšts secināja, ka šī vieta ir labi cauršaujama un nav nekādu problēmu mūs visus apšaut. Arī atkāpšanās ceļa mums nebija, jo Daugava nebija aizsalusi. Vienīgā cerība bija uz to, ka OMONieši līdz mums netiks, jo Zaķusalas tilts bija nobloķēts.
Uzmeklējām vietējo atbildīgo, kādu milicijas priekšnieku, un pateicām viņam, ka mēs te netaisāmies nolikt savas galvas vienkārši tāpat, bez pretošanās, un apjautājāmies, vai ir pieejami ieroči. Milicis mums paskaidroja, ka “šis tas” esot paredzēts arī mums, un gadījumā, ja sāksies šaušana, ieroči tiks izsniegti.
Vēlāk noskaidroju, ka tobrīd liela daļa milicijas darbinieku bija devusies uz barikādēm un milicijas ieroči teju no visas Latvijas bija nogādāti uz barikādēm, tikai dežūrdaļās bija palicis pa kādai pistolei.
Svaru kausu par labu neatkarīgai Latvijas nosvēra cilvēku patriotisms
-- Paldies Dievam, nakts pagāja mierīgi, bet rītā mūs gaidīja pārsteigums -- vietējie iedzīvotāji nesa mums pārtiku un karstu tēju. Pēc tam gājām skatīties, kā izskatās pie Iekšlietu ministrijas, kur notika apšaude. Pats savām acīm redzēju izgāztās durvis, siena bija vienās ložu pēdās. Redzēju, kā cilvēki nes neļķes un liek tās pie izgāztajām durvīm.
Tur bija klājiens ar patronu čaulītēm, bet vietās, kur tika sašuti milicijas darbinieki -- lielas, sasalušas asins peļķes. Asins peļķes redzēju arī Bastejkalnā, kur tika nāvējoši sašauts kinooperators Andris Slapiņš. Taču cilvēki nebaidījās, viņi nāca un nesa ziedus…
Kaujas laikā pie Iekšlietu ministrijas tika smagi ievainoti Iecavas miliči Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičs un Valērijs Markūns, bet gāja bojā milicijas darbinieks Vladimirs Gomanovičs. Kanālmalas apstādījumos apšaudes laikā tika nogalināts milicis Sergejs Konoņenko, skolnieks Edijs Riekstiņš, kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne un ievainots Maskavas televīzijas operators Vladimirs Brežņevs.
Kad atgriezāmies atpakaļ, barikāžu aizstāvju bija kļuvis vēl vairāk. Šajā brīdī man radās tāda sajūta, ka nu viss vairs nepaliks kā bijis. Uzskatu, ka toreiz svaru kausu par labu Latvijas neatkarībai nosvēra cilvēku tā laika patriotisms. Arī tautas manifestācijā krastmalā savulaik piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku un neviens viņus turp nedzina. Tik lielas cilvēku masas kā toreiz Latvijas vēsturē laika vairs nebūs iespējams savākt.
Pārsteigums gaidīja, arī atgriežoties mājās. Toreiz jau nebija mobilo telefonu, un daudzas sievas savus vīrus sagaidīja mājās ar iedegtām svecēm.
