Pāvests Francisks 2021. gadu ir pasludinājis par svētajam Jāzepam veltītu jubilejas gadu. Tas iesākās 2020. gada 8. decembrī un noslēgsies šī gada 8. decembrī. Svētajam Jāzepam veltītais jubilejas gads ir brīnišķīga iespēja pārdomāt par vīra un tēva svarīgo lomu ģimenē, kā arī lūgties par vīriešiem, lai viņi būtu gatavi uzņemties atbildību par savu ģimeni un nesavtīgi mīlēt sievu un bērnus.
Es atceros kādu piecu bērnu tēvu, kurš, liecinot par kristīgu dzīvi savā ģimenē, uzsvēra, ka tēva galvenais pienākums ir mīlēt sievu. Tas ir aicinājums, kas izriet no Laulības sakramenta būtības. Šis piecu bērnu tēvs sacīja: „Bērniem nav tik svarīgi, lai vecāki viņus mīlētu, bet gan, lai vecāki mīlētu viens otru. Mūsu bērni ir tādi, kāda ir mūsu kā vecāku mīlestības kvalitāte.” Otrais svarīgākais tēva pienākums ir no agras bērnības audzināt bērnus ticībā. Tas nozīmē – vispirms pašam būt ticīgam, lai spētu to nodot nākamajām paaudzēm. Vecāku loma šajā jautājumā ir tik svarīga, ka neviens (ne priesteris, ne bīskaps, ne katehēts) nav spējīgs tos aizvietot. Vecāku katehēze ģimenē ir pirms visām citām ticības mācības formām. Uz vecākiem gulstas liela atbildība – sniegt saviem bērniem pozitīvu ticības un mīlestības piemēru.
Mateja Evaņģēlijs norāda uz Jāzepu kā taisnīgu vīru, kurš mīlēja nevis ar vārdiem, bet ar konkrētiem darbiem. Tā ir patiesība, ka Evaņģēlijā mēs neatrodam nevienu Jāzepa sacītu vārdu. Jāzeps bija klusuma un paklausības cilvēks. Eņģelis viņu uzrunāja, bet viņš visu darīja klusuciešot. Mūsos var rasties maldīgs uzskats, ka Jāzeps klusēja, jo bija dusmīgs vai neapmierināts. Taču tas tā nav. Pāvests Jānis Pāvils II skaidroja, ka Jāzepa klusēšana nenozīmē viņa nevēlēšanos sarunāties, bet norāda uz viņa dziļo garīgo dzīvi – uz viņa lūgšanu, iekšējo sakopotību, Dieva vārda apcerēšanu un gatavību pildīt Kunga gribu.
Kad Marija, pēc savas māsīcas Elizabetes apmeklējuma, atgriezās Nācaretes mājā, Jāzeps saprata divas būtiskas lietas: pirmkārt, ka Marija ir mātes cerībās (apmēram ceturtais grūtniecības mēnesis) un drīz dzemdēs bērnu. Otrkārt, viņš zināja, ka šis bērns nav viņa. Viss liecināja, ka Marija ir pārkāpusi laulību. Par to viņai draudēja nežēlīga nāve – nomētāšana ar akmeņiem. Šādos gadījumos mēdza sapulcēties viss ciemats un tādu sievieti nomētāt akmeņiem līdz nāvei. Parasti pirmais akmeni meta piekrāptais līgavainis. Tātad Jāzepam būtu jāiet pie jūdu priekšniekiem un jāpastāsta, ka viņa līgava ir bijusi neuzticīga. Tādā gadījumā Marija un viņas gaidāmais bērns būtu aizgājuši bojā.
Kāds varētu teikt, ka Marijai visu atklāti bija jāpastāsta un jāizskaidro Jāzepam. Marija zināja visu, bet Jāzeps neko nezināja un nesaprata. Tomēr Marija ticēja, ka Dievs izvēlējās Jāzepu viņai par vīru, lai viņš būtu ģimenes galva, sargātājs, aizstāvis, apgādnieks. Jāzepam ar šo izaicinājumu bija jātiek galā pašam. Ja Marija sāktu Jāzepam skaidrot un teikt priekšā, kā jārīkojas, tad viņa sāktu dominēt viņu attiecībās, taču tas bija Jāzepa uzdevums. Tāpēc arī Marija viņam uzticējās un ļāva darboties.
Dzīvē ir daudz tādu situāciju, kad sieviete, būdama pārliecināta, ka labāk par vīru saprot, kas notiek viņu laulībā, sāk skaidrot, pamācīt, vadīt, vienkārši valdīt laulības dzīvē. Tomēr, pat ja tas no cilvēciskā skatījumā konkrētā situācijā var šķist loģiski, turpmāk vīrs, kurš ir aicināts būt par ģimenes kapteini, var viegli zaudēt savu autoritāti un vairs nebūt spējīgs pildīt savu uzdevumu.
Grāmatas „Ir vērts būt tēvam” autors Jaceks Puļikovskis atceras sarunu ar kādu sievieti, kura viņam sūdzējās par sava vīra bezatbildību. Jaceks viņai jautāja: „Un kuri ir tie darbi, par kuriem viņam būtu jāuzņemas atbildība?” Viņa iebilda: „Jūs mani nesapratāt! Mans vīrs ir pilnīgi bezatbildīgs.” Jaceks vēlreiz viņai jautāja: „Bet par ko ģimenē viņš atbild?” Sieva teica: „Ne par ko. Es taču tādam cilvēkam neko nevaru uzticēt!” Jaceks skaidroja: „Saprotiet taču, ka tā viņš nemūžam nespēs kļūt atbildīgs.” Un te apburtais loks noslēdzas. Neviens nepiedzimst ar atbildības sajūtu, līdz atbildīgumam ir jāizaug. Acīmredzot vecāki šo vīrieti nebija pietiekami audzinājuši, varbūt viņš pats nebija pūlējies audzināt sevi, un turklāt vēl arī sieva, itin kā samierinādamās ar viņa bezatbildību, neuztic viņam neko, kas tam varētu iemācīt atbildību.
Tā ir liela traģēdija pašam vīrietim un viņa ģimenei. Parasti vīrs šādos gadījumos kļūst par alkoholiķi. No ģimeņu konsultantu pieredzes izriet, ka vairāk par astoņdesmit procentiem alkoholisma gadījumu, kas sākušies pēc salaulāšanās, ir saistīti tieši ar to, ka sieva atgrūž vīru un sāk valdīt un visu noteikt ģimenē.
Marija uzticējās Dievam un arī Jāzepam. Viņa necentās pamācīt, norādīt, vārdu sakot, jaukties Jāzepa attiecībās ar Dievu. Jāzeps nolēma viņu klusām atstāt un uzņemties visu atbildību. Un tad Nācaretes iedzīvotāji neieredzētu un izsmietu Jāzepu, rādot uz viņu ar pirkstu par viņa nekrietno rīcību. Tas nozīmē, ka Jāzeps tobrīd bija gatavs atdot savu dzīvību par Mariju – nevis fiziskā, bet morālā veidā. Viņš zaudētu savu reputāciju, bet Marija būtu glābta. Jāzeps pieņēma lēmumu, uzskatot, ka tā būs vislabāk Marijai un viņas bērnam. Dzīvē vissvarīgākie ir mūsu lēmumi, savukārt pats sliktākais lēmums ir nepieņemt lēmumu. Jāzeps saņēma dievišķo gaismu tikai tad, kad pats izlēma, ko darīt.
Kad Jāzeps pieņēma lēmumu, apliecinot savu nesavtīgo mīlestību, atnāca Kunga eņģelis un viņam sacīja: „Nebīsties!” Jāzepam uzdevums kļuva skaidrs: viņam jāpieņem sava sieva Marija, tātad jābūt par viņas vīru. „Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus” – tajos laikos tieši tēva privilēģija bija dot bērnam vārdu, tātad viņam jābūt par Jēzus audžutēvu. Jāzeps izdarīja tā, kā eņģelis bija viņam pavēlējis, jo viņš uzticējās Dievam un mīlēja Mariju (sal. Mt 1,18-24).
Lai vīrs varētu būt atbildīgs un sekot svētā Jāzepa paraugam, viņam patiesi jāmīl sava ģimene un tai jākalpo. Vīram un sievai jāapzinās, ka laulībā viņi īsteno nevis savas iegribas, bet Dieva uzticētus pienākumus: „Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu. (..) Lai sievas ir padevīgas saviem vīriem tāpat kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva.” (Ef 5,22-25) Tātad vīram jābūt par ģimenes galvu, taču sievai nav jābūt par kaklu, kas groza galvu, kurp tik vēlas, bet gan par ģimenes sirdi un mājas pavarda sargātāju. Marija bija padevīga Jāzepam, jo viņam uzticējās un viņu mīlēja.
Apustuliskajā vēstulē „Patris corde” (Ar tēva sirdi) pāvests Francisks uzsver, ka „mīlestības loģika vienmēr ir brīvības loģika, un Jāzeps prata mīlēt apbrīnojami brīvā veidā. Viņš nekad nav sevi nostādījis centrā. Viņš prata paiet malā, bet savas dzīves centrā nolikt Mariju un Jēzu.” Jāzepa prieks un laime pastāvēja pilnīgā sevis dāvāšanā, tas ir, pazemīgā kalpošanā un nesavtīgā mīlestībā. Kā sacīja svētā Terēze no Lizjē: „Svēts ir tas, kuru visvairāk interesē mīlestība.” Jāzeps nekad neļāvās šaubām un apjukumam, jo vienmēr uzticējās Dievam. Viņš kaut arī klusēja, tomēr nekad nesūkstījās par savu dzīvi. Brīžiem Dievs nemaina mūsu situāciju, jo Viņš vēlas mainīt mūsu sirdi. Autentiska garīgā dzīve Jāzepu tuvināja gan Dievam, gan arī līdzcilvēkiem. Tas ir veids, kādā mums būtu jāseko gan svētā Jāzepa, gan Jaunavas Marijas piemēram.
Svētais Jāzep, vīrišķības un tēvišķības paraugs, lūdz Dievu par mums!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
