Daugavpilī, tirdzniecības centrā „Ditton Nams”, strādā meistars ar zelta rokām Vasilijs Davidovs – autodidakts, kurš specializējies visdažādāko sadzīves priekšmetu labošanā. Ar šo darbu viņš nepelna lielu naudu, toties daudzkārt paildzina vecu lietu kalpošanas laiku, kā arī uzlabo savu klientu noskaņojumu un palīdz viņiem ne tikai ietaupīt līdzekļus, kas būtu nepieciešami jaunu mantu iegādei, bet arī saglabāt vecās sadzīves lietas, kuras daudziem ir kļuvušas mīļas un tās ir žēl izmest.
Mantojums
Jelgavā dzimušajam, bet tagad – daugavpilietim Vasilijam Davidovam ir 68 gadi. Viņš piedzima daudzbērnu ģimenē un jau agrā vecumā iepazina darbu. Vasilija vectēvs Fjodors izstrādāja kažokādas un, liekot lietā savas prasmes, šuva kažokus, puskažokus, apmetņus un citus ādas apģērbus visa toreizējā Višķu apriņķa un tuvējās apkaimes – Dubnas, Špoģu un pat Preiļu iedzīvotājiem, tādējādi iemantojot lielu autoritāti. Jaunekļa gados Vasilijs no saviem vecākajiem brāļiem iemācījās labot šujmašīnas – turpmākajā dzīvē tas lieti noderēja.
Vēlāk darba rūdījumu Vasilijs guva, mācoties Kalupes internātskolā: „Skolā bija kokapstrādes un metālapstrādes darbnīca, tāpēc audzēkņi, kuriem bija interese par šiem amatiem, varēja apgūt to pamatus. Par laimi, es laiku velti netērēju un tagad to nemaz nenožēloju.”
Vasilijs Davidovs atzīst, ka visu mūžu, kad vien vija iespēja, apguva jebkuru profesiju vai amatu, un tagad viņa pūrā to ir ne viens vien desmits.
Piemēram, dzīvojot Donbasā (Luhanskā) viņš deviņus gadus būvēja šahtas, strādāja par autoceltņa vadītāju, montētāju un atslēdznieku, bet šeit, mūspusē, ieguva visas šofera kategorijas, strādāja tehniskās apkalpošanas stacijā, braukšanas instruktoru. Vēl Vasilijam piemīt ļoti svarīga īpašība – viņš nevairās ne no kāda, pat visnetīrākā, darba un vienmēr saka: „Kurš grib strādāt, tas to darīs vienmēr. Un visos, pat vissarežģītākajos, laikos atradīs nodarbi, lai nopelnītu maizi.” Un, lai gan Vasilijs apguvis tik daudzas „maizes” profesijas, viņš nepameta novārtā izglītību, -- 1975. gadā absolvēja Ļeņingradas Autotransporta tehnikumu, bet vēlāk – Pleskavas Pedagoģisko institūtu, kur ieguva vēstures skolotāja specialitāti.
Meistars, bez kura neiztikt
Nebūs daudz pārspīlēts, sakot – ja tirgotāju skaits Centrālajā tirgū, nedod Dievs, kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi samazināsies, vairākums pilsētnieku to pat nepamanīs. Un pavisam kas cits ir meistars, kurš spētu apkalt pat blusu – Vasilijs Davidovs, kurš ir tik neaizstājams, ka viņa prombūtni nav iespējams iedomāties. Nevar teikt, ka ļaudis stāv pie viņa rindā dienu un nakti, taču meistars ir ļoti vajadzīgs klientiem pavisam vienkārša iemesla dēļ – mantas nereti salūzt, novalkājas vai noveco. Tās var izmest un nopirkt jaunas, taču naudas trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ cilvēki ne vienmēr var to izdarīt. Piemēram, dažiem gluži ka sens retums ir mīļa vecā lieta, un kā gan lai to izmet? Tad palīgā nāk Vasilijs Davidovs, kurš ātri un par pieņemamu cenu izdarīs visu iespējamo, lai lieta iegūtu otru dzīvi, tādējādi sagādājot klientam prieku.
„Taču arī es neesmu visspēcīgs, gadās, ka daži darbi man nav pa spēkam. Es to godīgi pasaku un dodu padomu, kā atrisināt problēmu. Dažkārt klientus neapmierina cena. Tās ir viņu tiesības, taču arī man ir cik necik jānopelna,” saka Vasilijs.
Meistara remontdarbnīcā ir papilnam visdažādāko palīgmateriālu – kniežu, skrūvīšu, siksnu, rāvējslēdzēju un ķēdīšu, ādas, apģērbu, ceļasomu un sieviešu rokassomiņu, un tas viss tiks liekts lietā. Ir pat vecas slēpes, čemodāni, zirglietas un putnu būris, bet darbnīcas stūrī – Vasilija vērtīgākie darbarīki – šujmašīna un skrūvspīles. Tas liecina, ka roku darbs šeit ir godā.
Un tomēr, lai arī Vasilijs Davidovs ir ļoti vajadzīgs cilvēkiem, veicot šādus remontdarbus, nevar nopelnīt lielu naudu, turklāt šad tad nākas strādāt ar zaudējumiem. Jājautā – kāpēc? „Vienkārši es nespēju sēdēt bez darba un komunikācijas ar cilvēkiem. Citādi sāku slimot. Šajā darbā ir visa manas dzīves jēga. Un es saprotu, ka esmu vajadzīgs cilvēkiem,” skaidro meistars ar zelta rokām.
Ir grūti uzskaitīt visus remontdarbu veidus, kurus veic Vasilijs Davidovs. Un nav arī jēgas to darīt, jo cilvēks var vērsties pie viņa ar jebkuru problēmu, piemēram, kādam jāsalabo bērnu vai invalīdu ratiņi, skrejritenis vai cits mehānisms, jāsaved kārtībā tējkanna vai putekļu sūcējs, kaut kas jāpieregulē vai jāatjauno.
Kad nāk pavasaris, meistaram sākas lietussargu sezona, tos nes desmitiem. Ja salūzis viens spieķis vai rokturis, nav prātīgi tērēt naudu jaunam lietussargam, jo Vasilijs par klientam pieņemamu cenu var to salabot. Pie viņa nāk arī tad, ja vējjakai sabojājies rāvējslēdzējs vai spiedpoga, nobružājies sieviešu somiņas rokturis, salūzis čemodāns var portfelis. Jaunas mantas maksā dārgi, un diezin vai vienmēr iespējams atrast tādas, kuras atbilst visām prasībām. Savukārt Vasilijs ir gatavs palīdzēt klientiem par samērīgu cenu, un cilvēkam ir dubults prieks – ietaupīto naudu var iztērēt citām vajadzībām, bet ierastā un ērtā lieta turpinās kalpot.
Vasilijs Davidovs veic arī steidzamus remontus, dažkārt arī pēc klientu lūguma ir braucis pie viņiem uz mājām.
Citi laiki…
Tas, ka pašlaik V. Davidovam nav konkurences, iespējams, viņam pašam ir labi, taču kā cilvēks, kurš zina šī darba vērtību un to, cik pieprasīti ir šādi reti sastopami speciālisti, Vasilijs jūtas sarūgtināts: „Tas, ar ko es pašlaik nodarbojos, diemžēl nav prestiži. Kurš gan caurām dienām ņemsies ar katru lietu, turklāt par grašiem, ja var dabūt visu un uzreiz, turklāt nenosmērējot ies. Ko te lai saka? Citi laiki…”
Taču, neskatoties uz to, meistars divus gadus mācīja sava amata gudrības vienam ļoti labam cilvēkam – Andrejam, kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Jāpiebilst, ka Andreju atsūtīja Vasilija Nodarbinātības valsts aģentūra. Viņš ne tikai nodarbojas ar sportu, bet vēlējās iemācīties ļoti vajadzīgu darbu. Diemžēl šādu entuziastu ir maz.
Vasilijs Davidovs labi pārzina arī biškopību, arī šajā jomā viņš ir mācījis vairākus jaunos biškopjus.
Meistaram patīk arī jokot, viņš prot novērtēt labu humoru. Viņš ne tikai sagādā klientiem prieku ar savu darbu, bet arī vienmēr komunicē ar viņiem tā, ka cilvēki dodas projām labā noskaņojumā.
Sarunas noslēgumā tomēr pajautāju Daugavpils meistaram ar zelta rokām, vai viņš spētu apkalt arī blusu. Vasilijs atbildēja, ka spētu gan, bet kur lai to noķer.
