Modelēšana nav parasts vaļasprieks -- tā veicina tehnisko domāšanu, un pašlaik Latvijā tas ir ļoti aktuāli, jo trūkst šīs jomas speciālistu. Paša gūtā pieredze var būt pamatā vēlmei kļūt par inženieri, konstruktoru, dizaineri. Modelēšana attīsta roku kustību precizitāti, prasmi aprēķināt detaļas izmērus līdz milimetram, pilnveido iztēli un „māca” būt pacietīgam. Maksims Kužeļis šajā jomā nav iesācējs – viņš jau daudz ko var pastāstīt, un, pats galvenais – parādīt sava meistarīgā darba rezultātus.
Kā viss sākās
Maksims Kužeļis pastāstīja, ka nodarboties ar modelēšanu sācis jau sen – septiņu gadu vecumā: „Atceros, ka tēvocis atnesa lidmašīnas modeli, kurš bija jāsaliek. Bija interesanti, taču viņš nelaida mani ne tuvumā, sakot „pagaidi, šī detaļa ir trausla, es pats visu izdarīšu”. Un es gaidīju, vēroju, kā tēvocis to saliek, bet pēcāk kopā gatavajam modelim līmējām uzlīmes. Atceros, kā darbojos aviomodelēšanas pulciņā , tolaik man bija 9—10 gadi. Bet, kad man rokās nonāca žurnāli ar modeļu „piegrieztnēm”, un tūlīt pat tos ātri salīmēju. Bērnībā tas bija jauks laiks!” Pirmā šāda veida automašīna bija „Pontiac Firebird” (ugunsputns). Maksims to izdrukāja mājās ar printeri, toreiz viņam bija 11 gadi.
„Mana māte Nataļja piedzima šeit, Daugavpilī, viņa arī tagad ir radoša personība. Ļoti vēlos, lai mamma varētu atgriezties Daugavpilī, bet, diemžēl, pagaidām nav šādas iespējas. Arī mans vectēvs ir dzimis Daugavpilī. Tēvs Valērijs Kužeļis bija cienījams cilvēks, taču, kad man bija pieci gadi, viņš aizgāja mūžībā, -- piemiņu par viņu es glabāju dziļi sirdī,” saka Maksims.
Dzīvot šeit un tagad
Arī Maksims piedzima Daugavpilī, taču līdz astoņpadsmit gadu vecumam viņam nebija iespējas atgriezties dzimtenē, un tā viņš 17 gadus nodzīvoja Kramatorskā (Ukraina). Pēc izbraukšanas no karadarbības zonas mainījās gan sevis paša, gan apkārtējās pasaules izpratne. „Dvēselē kaut kas „noklikšķēja”, un es nolēmu dzīvot šeit un tagad – kamēr dzīvs. Mēs neesam mūžīgi, un ir jādarbojas šodien, nevis rīt vai parīt, kas var arī nepienākt. Jā, te ir mierīgi, taču mēs nezinām, kas mūs sagaida rīt,” saka Maksims Kužeļis. Jāpiebilst, ka viņa māte bija spiesta atgriezties Ukrainā.
Visskaistākā pasaulē
Izveidot automašīnas „Jaguar E-Type” modeli Maksimu pierunāja mamma. Viņš ilgi nespēja izlemt, domāja, ka tas ir pārāk sarežģīti, taču atlika vien sākt, un viss izdevās. Automobili „Jaguar E-Type”, kurš atzīts par visskaistāko pasaulē, ražoja no 1961. līdz 1974. gadam. Lietpratēji uzskata, ka tajā apvienots oriģināls dizains, liels ātrums, labas braukšanas raksturīpašības, turklāt tas nebija pārmērīgi dārgs. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā nebija lielas atšķirības starp sporta un ģimenes automašīnām. Tolaik jebkurš varēja iegādāties sporta auto, pat piedalīties sacīkstēs, saglabājot labas izredzes uzvarēt, bet pēc tam doties ar šo auto mājās. „Jaguar E-Type” izstrādātājiem izdevās radīt pārsteidzoši harmonisku un, tajā pat laikā, izcili oriģinālu auto ārējo izskatu. Tā bija ļoti ātra mašīna. 1961. gada martā žurnālistiem ar „Jaguar E-Type” izdevās sasniegt 150 jūdžu (242 km/h) ātrumu stundā. Šādi „lidoja” vien tālaika superauto „Ferrari” vai „Aston Martin”, taču tie maksāja daudz dārgāk. Vēsture aizrauj, bet dažkārt dod iespēju apskatīt sen aizmirstas skaistas un noderīgas lietas.
Parādīt citiem
Mamma atbalstīja arī Maksima ideju parādīt viņa izveidotos modeļus arī citiem, izņemot ģimeni un tuvus paziņas. Maksims toreiz nodomāja – varbūt kāds ieraudzīs modeļus un pats vēlēsies tos izveidot, iespējams, kādu redzētais pamudinās pievērsties modelēšanai vai kļūt par inženieri. Bija arī ideja atdot modeli muzejam, taču Maksims no tās atteicās: „Ar vienu modeli tur nav ko iesākt – vajadzīga kolekcija, bet man tās nav, jo visu izdāļāju paziņām. Turklāt, lai apmeklētu muzeju, jāpērk biļete, bet uz bibliotēku var iet bez maksas.” Apstākļi iegrozījās tā, ka Maksimam nācās vairāk nekā trīsdesmit reizes pārcelties no vienas dzīvesvietas uz citu, modelīši tika nozaudēti, to bija žēl, tāpēc Maksims sāka tos dāvināt draugiem, paziņām, lai tie neietu zudībā. Savukārt, domājot par muzejiem, atcerējās bibliotēku, un nolēma uzdāvināt savus modeļus Latgales Centrālajai bibliotēkai, kur tos bez maksas var apskatīt visi interesenti.
Papīra un kartona auto
„Modeļus veidoju no kartona, papīra, metāla, diegiem, tekstila, nepieciešama arī līme, flomāsteri. Parastā laikā tie ir pieejami materiāli,” saka Maksims. Strādājot bez pārtraukumiem, viens modelis top trīs mēnešos. „Diendienā es ar to nenodarbojos, pārtraukums ir divas dienas, jo nogurstu morāli (jāveic aprēķini, jālabo neprecizitātes utt., jāveido shēmas). Es izmantoju gatavas „piegrieztnes”, kuras veido citi, izmantojot 3D modelēšanu. Šo auto „Jaguar” modeli radīja slavenā firma „Canon”, lai parādītu sava printera iespējas, un viņiem tas izdevās,” saka Maksims. Viņš ir gandarīts, ka uzdāvinājis modeļus, jo, lai īstenotu jaunas idejas, jāatbrīvo vieta jauniem modeļiem.
Likteņa modelēšana
Dažkārt liktenis sagādā mums pārsteigumus tur, kur mēs tos negaidām. Lai izdrukātu topošā skaistā auto detaļas, Maksims devās uz firmu, kur tobrīd bija labākais printeris pilsētā. Sarunā noskaidrojās, ka tai vajadzīgs pārdevējs – konsultants. Tā kā Maksims Kužeļis labi orientējas datortehnikā, viņam piedāvāja darbu, un tā viņš tur arī palika. Dzīvē nekas nenotiek nejauši – arī liktenis „līmē” savus „modelīšus” mums.
