Latvijā noteikta komandantstundas svētkos un brīvdienās, kad no pl. 22.00 līdz 5.00 iedzīvotājiem bez pamatotas nepieciešamības aizliegts pamest savu dzīvesvietu. Kā tā ietekmē ierasto dzīves ritmu un kādas neērtības rada? Par prasību neievērošanu tiek uzlikts sods, daļa sabiedrības ir neapmierināta un nereti pauž sašutumu par šo ierobežojumu. Turklāt pagājušajā nedēļā nolemts to pagarināt vismaz līdz 7. februārim. Avīzes „Latgales Laiks” reportiere jautāja iedzīvotājiem, kā komandantstunda ietekmē cilvēku dzīvi, kā arī uzzināja viņu viedokli par šo valdības lēmumu.
Kirils: „Mani šis ierobežojums īpaši neskar, jo šajā laikā es parasti esmu mājās. Vienīgi, kaut kur dodoties brīvdienās, jāpatur prātā, ka pulksten 22 sākas komandantstunda un līdz šim laikam jāpaspēj nokļūt mājās. Turklāt šis ierobežojums sākas ne jau sešos vakarā, bet tad, kad jau ir gana vēls, lai staigātu pa ielām.”
Valērija: „Vakaros esmu mājās, ārā nestaigāju, jo pulksten desmit vakarā man jau ir gana vēls laiks. Ja kaut ko vajag paveikt, izdaru to dienā, bet vakaru veltu atpūtai, mācībām un grāmatu lasīšanai. Savukārt, ja ļoti gribas parunāties, var piezvanīt draudzenei.”
Andrejs un Jeļena: „Šajā laikā mēs jau sen esam mājās, tāpēc komandantstunda īpašas pārmaiņas vai neērtības mūsu dzīvē nav ienesusi. Visu, kas nepieciešams, var izdarīt dienā. Mums ir bērni, tāpēc cenšamies lieki nekur neiet, jo negribam saslimt. Taču dažu preču tirdzniecības ierobežojumi gan sagādā neērtības. Kādu laiku nevarēja nopirkt elementāras preces, piemēram, zeķes. Protams, tā nav gluži pirmās nepieciešamības preces, taču iztikt bez tām nav iespējams.”
Valentīna: „Sēžam mājās, nekur neejam. Taču, ja ar mašīnu jāatgriežas no laukiem, komandantstundas laikā to nevar izdarīt, un nekāda taisnošanās nelīdzēs -- policija ir stingra. Arī braukšana savā mašīnā no punkta A uz punktu B tikai ar savu ģimeni, nekomunicējot ar svešiem cilvēkiem, tiek uzskatīta par pārkāpumu, un tas mazliet apgrūtina, taču mēs cenšamies iekļauties laikā, līdz kuram atļauts pārvietoties.”
Veronika: „Šajā laikā ārā nestaigājam, bet, ja vēlamies, izejam pagalmā, jo dzīvojam privātmājā. Jauno gadu svinējām savā ģimenē un, tāpat kā iepriekšējos gados, izgājām pagalmā, lai izšautu petardes. Nekādu grūtību nebija, tikai ciemiņi nevarēja atbraukt. Ja jau šāds likums ir pieņemts, tas ir jāievēro, paies karantīnas laiks, ierobežojumi tiks atcelti un tad visi, kam nepieciešams, varēs iet ārā arī vēlā naktī, bet man atrasties uz ielas nakts laikā nav vajadzības. Iespējams, vasarā, ja situācija ar „kovidu” neuzlabosies, tas sagādās neērtības, taču es ceru, ka drīz tas viss beigsies un mēs atgriezīsimies ierastajā dzīves ritmā, bez ierobežojumiem.”
Inna: „Ārā eju tikai pa dienu, jo šajā laikā var nokārtot visas darīšanas, bet vakarā – skatīties televizoru. Man nav neatliekamas vajadzības kaut kur doties vēlu vakarā. Iespējams, jauniešiem ir grūtāk, jo nedrīkst atrasties ārā līdz vēlai naktij, taču tas viņiem nāks par labu. Un kurp lai tagad vakaros iet – ir karantīna un viss slēgts. Kad karantīnu un ierobežojumus atcels, visi, kam vajag, varēs staigāt apkārt cik tīk, bet pagaidām ir jāpaciešas.”
