Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas (Krāslavas novada Kalniešu pagasts) priestera un biedrības „Mēs – Indricas baznīcai” locekļu strīds turpinās jau pirkto gadu, un nesen situācija saasinājās vēl vairāk. Iemesls – garīdznieka neizprotamā rīcība, tostarp arī saistībā ar informācijas stendu, kuru viņš nesen demontēja. Indricas baznīcas draudzes locekļiem ir arī daudzas citas pretenzijas pret savu mācītāju.
Notikumu priekšvēsture
Avīzes „Latgales Laiks” redakcijā vērsās biedrības organizators un aktīvists, Kalniešu pagasta iedzīvotājs sešdesmit deviņus gadus vecais Josifs Blaževičs. Sabiedrisko organizāciju nodibināja 23 draudzes locekļi 2016. gada aprīlī. Organizācijas izveides mērķis – draudzes locekļu vēlēšanās saglabāt dievnamu tā pašreizējā izskatā, ierīkot tā paspārnē muzeju, piesaistīt dažādu struktūru finansējumu un attīstīt tūrismu. „Taču galvenais ir finanšu līdzekļu izlietojuma caurspīdīgums. Cik naudas ir iedots mācītājam un kur viņš to ir iztērējis – to neviens nezina. Savukārt no biedrības konta nekontrolēti nevar izlietot nevienu centu,” stāsta Josifs, kurš Indricas baznīcas mācītāja Genādija Alferova izpratnē arī kļuva par konflikta katalizatoru un personu „non grata”. (Jāpiebilst, ka Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas draudzē G. Alferovs kalpo jau desmit gadus.)
Nevar teikt, ka biedrības kontā sāka birt nauda, taču dažus dievnama un tā teritorijas labiekārtošanas darbos izdevās paveikt. „Ja ne mācītāja kaitnieciskā rīcība, mēs būtu izdarījuši vēl vairāk. Neizdevās pilnībā atjaunot dievnama katlumāju un pabeigt žoga būvniecību. Es to būtu izdarījis par savu naudu,” saka Josifs.
Tomēr, saskaņā ar vienu no Statūtu punktiem, biedrības locekļi tomēr paspēja izveidot par 200 eiro baznīcas vēsturei veltītu informācijas stendu. Uz šī stenda izvietota ļoti vērtīga informācija trīs valodās, tā savākta ne tikai muzejos un arhīvos, bet arī uzklausot šejienes ilggadējo iedzīvotāju atmiņas un pat atvesta no Polockas, uz kurieni bija aizbraucis Josifs Blaževičs. Biedrība plānoja draudzes mājā ierīkot muzeju: „Taču mācītājs nomainīja mājas atslēgas, un draudzes locekļi vairs nevarēja tur pulcēties un apspriest baznīcas un biedrības problēmas. Kāds tur vairs muzejs…”
Jāatzīmē, ka Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kā arī unikāls koka arhitektūras piemineklis, vecākais koka dievnams Latvijā. Tas atrodas augstā Daugavas krastā skaistā vietā.
2016. gada 24. jūnijā – Jāņa Kristītāja svētkos, stendu uzstādīt neizdevās. Toreiz tam pretojās mācītājs Genādijs Alferovs. Savu atteikumu viņš motivēja ar to, ka viņam, pirmām kārtām, šī darbība jāsaskaņo ar Baznīcas augstāko vadību un attiecīgām kultūras pieminekļu aizsardzības instancēm. G. Alferovs izteica priekšlikumu uzstādīt stendu dievnamā, taču biedrības locekļus tas neapmierināja. „Tādējādi, izņemot draudzes locekļus, informācija neviens nevarēs izlasīt. Savukārt ārā jebkurš cilvēks var pienākt pie stenda un izlasīt, turklāt blakus ir ceļš,” secina Josifs Blaževičs, kurš, pēc paša teiktā, jau laikā, kad tika veidota biedrība, informēja garīdznieku par katru savu darbību.
Ar lielām grūtībām, pateicoties Rēzeknes—Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa mutiskai atļaujai, stends tika uzstādīts pārdesmit metru attālumā no dievnama. Tas nevienam netraucēja, bet cilvēki varēja iegūt noderīgu informāciju. „Šķita, ka nu esam savu panākuši. Taču mācītājs nelikās mierā, ignorējot bīskapa norādījumu. G. Alferovs sāka sūdzēties dažādās struktūrās,” stāsta J. Blaževičs.
Kam tad vajadzīgi „konkurenti”
Rezultātā 2016. gada 5. septembrī no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Latgales reģionālās nodaļas tika saņemta informācija, ka stends neatbilst estētiskajām prasībām, bojā skatu uz baznīcu, un – vai stenda uzstādīšanai ir saņemta zemes īpašnieka atļauja? Visdrīzāk, stends bija kā dadzis acī mācītājam un viņa atbalstītājiem. Taču, lai vai kā, tas tomēr nostāvēja četrus gadus.
Visi šie notikumi izprovocēja Josifa Blaževiča un mācītāja Genādija Alferova personīgu nepatiku un, vēl jo sliktāk, sašķēla baznīcas draudzi divās daļās. Vieni atbalsta biedrības aktīvistu Josifu Blaževiču, kuram gan dievnams, gan tā bagātā vēsture nav tukša skaņa, citi (nedaudzi) palikuši draudzes gana G. Alferova pusē.
Mācītāju Genādiju Alferovu savā ziņā var saprast. Kam viņam „konkurenti”, ja viņš kā vienpersonisks draudzes saimnieks ir tiesīgs rīkoties, kā vēlas, tostarp, un tas nav mazsvarīgi, rīkoties arī ar draudzes naudas līdzekļiem. Un tad pēkšņi uzrodas kaut kāda biedrība ar saviem statūtiem, iejaucas baznīcas darbībā, turklāt vēl atver savu naudas kontu.
Konflikta rezultātā baznīcas draudze ievērojami samazinājās, jo daudzi ticīgie sāka apmeklēt citus Krāslavas novada dievnamus.
Daudzu Indricas baznīcas draudzes locekļu vēlmi distancēties no Genādija Alferova izraisīja ne tikai kaislības ap stendu, bet arī citas mācītāja darbības un uzvedība. Izrādot protestu, Josifs Blaževičs savāca parakstus vēstulei Jānim Bulim. Pie Rēzeknes—Aglonas diecēzes bīskapa cilvēki vērsās trīs reizes, lūdzot apelēt pie mācītāja Genādija Alferova sirdsapziņas un vest pie prāta vai arī atstādināt no kalpošanas. „Veltīgi. Bīskaps aizbildinās, ka trūkst garīdznieki, kuri būtu ar mieru kalpot tādā nomaļā vietā. Itin kā runas par G. Alferova autoritāti un rīcību nebūtu. Un ko lai darām mēs – draudzes locekļi?” jautā Josifs.
Nevis šķelt, bet saliedēt
Krāslavas novada Kalniešu pagasta padomes priekšsēdētāja Svetlana Kozlovska atzīmēja, ka nesen viņai zvanījis mācītājs un lūdzis atsūtīt cilvēkus stenda demontēšanai. Viņa, nevēloties vēl vairāk saasināt situāciju, šo G. Alferova lūgumu neizpildīja.
S. Kozlovska pagasta vadītājas amatā strādā pusotru gadu, un šajā laikā jau ir dzirdējusi daudzas mācītājam veltītas pretenzijas: „Ar viņu ir sarežģīti atrast kopīgu valodu. Tas iedzīvotājos rada spriedzi un nemieru. Taču, neskatoties uz to, pagasts neignorē mācītāja lūgumus sniegt viņam saimniecisku palīdzību un cenšas palīdzēt.”
Svetlana uzskata, ka gadījumā ar stendu problēmu rada kāda nianse, kura ir konflikta pamatā: „Vajadzēja uzreiz informēt mācītāju par informācijas stenda uzstādīšanu un saskaņot ar viņu tā atrašanās vietu.”
Pagasta vadītāja apsolīja, ka pavasarī stenda jautājums tiks atrisināts un tas atradīsies pienācīgajā vietā.
Ar mācītāja rīcību nav mierā arī Indras pagasta pārvaldes Komunālās saimniecības vadītājs Gunārs Svarinskis, kuram G. Alferovs sūta ziņojumus telefonā. Manā klātbūtnē Gunārs nolasīja vienu no tām, kurā, biedējot ar Dieva sodu, tika runāts par nepieciešamību ziedot naudu. Gunārs teica, ka tamlīdzīgas ziņas saņem arī citi pagasta iedzīvotāji: „Es palīdzu draudzei iespēju robežās. Norīkoju cilvēkus darbos, piemēram, sagatavot un sakraut malku, uzkopt teritoriju, bet viņš vēl pieprasa no manis naudu! Visam taču ir savs mērs!”
Neko labu par mācītāju nevarēja pateikt arī Krāslavas novada Robežnieku, Indras un Piedrujas pagasta bijusī vadītāja Ērika Gabrusāne. Viņa uzskata, ka priesterim Genādijam Alferovam ar savām lūgšanām, žēlastību, cilvēku dvēseļu dziedēšanu pagasta iedzīvotāji ir jāsaliedē, nevis jāsanaido un jāšķeļ, kā tas notiek tagad. Laikā, kad viņa vadīja pagastus, pastāvīgi radās sarežģījumi komunikācijā ar mācītāju, nemaz nerunājot par pastāvīgajām draudzes locekļu sūdzībām.
Ļoti apvainojies uz mācītāju arī viensētas „Pavardi” (Kalniešu pagasts) iedzīvotājs, otrās grupas invalīds, piecdesmit septiņus gadus vecais Jānis Budņickis, kurš Indricas dievnamā kalpojis gandrīz trīsdesmit gadus, to laikā nomainījušies pieci mācītāji un ar visiem Jānim vienmēr bijušas labas attiecības. Un tikai ar Genādiju Alferovu Jānis nav spējis rast kopīgu valodu. Attiecības galīgi sabojājās pēc tam, kad viņš parakstīja vēstuli bīskapam, kurā tika lūgts vest pie prāta mācītāju: „Bija laiki, kad dievnamā pulcējās ar pussimts cilvēku, bet tagad neatnāk pat desmit. Daudzi cilvēki vairs neiet uz šo baznīcu. Arī es tur vairs nelūdzos, braucu uz Krāslavas vai Aglonas dievnamiem.”
Sola piketu
Komentējot situāciju, Genādijs Alferovs, kurš mācītāja amatā ir jau vairāk nekā divdesmit gadus, teica, ka pirms diviem gadiem pēc baznīcas remontdarbiem tos pārbaudīja inspekcijas pārstāvji un itin kā norādīja uz nelikumīgi uzstādīto stendu: „Teritorija 200 metru rādiusā ap baznīcu ir aizsargājama zona, tāpēc stendu nedrīkst novietot tuvāk. Ir akti, kuros fiksēta šī prasība. Kā gan es varu atļaut to, kam man pašam ir nepieciešama atļauja?”
Taču vienmēr ir iespēja meklēt ceļus, kā atrisināt konfliktu, lai nenonāktu tiktāl, ka vienu metru plata un tikpat gara stenda dēļ sākas konfrontācija. Vai tiešām labākais risinājums bija to izrakt, tādējādi vēl vairāk noskaņojot cilvēkus pret sevi?
Taču arī mācītājs, neskatoties uz skandalozo situāciju, izraisa līdzcietību. Lai arī viņš ir Dieva kalps uz šīs grēcīgās zemes, gluži kā viņa nelielā draudze, ir spiests risināt pavisam laicīgas problēmas (jāmaksā baznīcas nodokļi, ir daudz citu tēriņu). Mācītājs atzīst, ka viņam, tāpat kā visiem, jādomā par savu pensiju, -- jāieskaita nauda, un, galu galā, katru dienu ir nepieciešama pārtika. G. Alferovs pieticīgi dzīvo viens pats vecā mājā, visus saimniecības darbus dara pats, viņam nav stabilu ienākumu, tāpēc ir atkarīgs no draudzes locekļu ziedojumiem, kuru kļūst aizvien mazāk.
Josifs Blaževičs saprot mācītāja grūtības un pat jūt viņam līdzi, taču mest mieru netaisās. Aktīvists apsolīja, ka tad, kad būs beigusies pandēmija, Rēzeknē, pie Jāņa Buļa rezidences, „ja jau bīskaps ir tik kurls un mēms un šāds mācītājs viņam ir izdevīgs”, tika rīkots pikets ar vienu vienīgu prasību – atstādināt Genādiju Alferovu no amata: „Taču mēs cīnāmies nevis pret mācītāju, bet pret ļaunumu, kurš no viņa nāk.”
Par jebkuru problēmu vienmēr ir vairāki viedokli un tās risināšanas iespējas, taču ir acīmredzams, ka pašlaik problēma ir, un atliek vien cerēt, ka šajā sarežģītajā situācijā tiks rasts pienācīgs risinājums.
Komentāri