Mana mamma visu mūžu nostrādāja par pārdevēju. Pirmais veikals, kurā es viņu redzēju darbā (tie bija 20. gs. 70. gadi), atradās toreizējo 17. jūnija un Ludzas ielu stūrī. Tā bija neliela, kvadrātaina koka celtne sarkanbrūnā krāsā, kurā vienmēr bija daudz pircēju. Smaržoja maize un bakalejas produkti. Cukurs, maisi, ietinamais papīrs, no kura locīja turzas un tina tūtas. Šobrīd šajā vietā arī ir veikals, kurš no jauna tika uzbūvēts (tāds saidingots un ranilots!) un tajā tirgo sēklas, stādus, dzīvus un mākslīgus ziedus, dārzkopības inventāru un daudz ko līdzīgu.
Uzreiz aiz vecā sarkanbrūnā veikaliņa bija līkumains bruģa ceļš, pa kuru varēja aiziet līdz tiltiņam un nokļūt Rēzeknes upes otrā pusē, kur bija, cik atceros, kaut kāds elektriķu kantoris.
Iziet šo maršrutu uzdrošinājās ne katrs. Tagad pilsētu ielās ir mierīgi, manā jaunībā visapkārt dzerstījās un kāvās. Huligānisms bija ikdiena – kādu ejot garām pagrūst ar plecu, rupji nolamāt garāmgājējus vai garāmgājējas, pateikt, ka tavam rokaspulkstenim trūkst pāris akmeņu utt. Guten morgen, guten tāg, šļop pa morden, asins tāk. Kriminālā kultūra bija cieņā, tā šķita alternatīva tā laika oficiozam.
Pat gaišā laikā iet pa šo tiltiņu ļoti daudzi cilvēki baidījās. Pie siltumtrases trubām, kuras gaisā uzslietas gāja gar celiņu, sēdēja kompānijas – spēlēja kārtis, dzēra bombas, blakus skanēja kāds rādžiņs vai kasetniks. Varēja paveikties, bet varēja arī nē!
Šāda slava šai vietai bijusi arī agrāk. 1925. gadā avīzē raksta: „Rēzeknē izdarot šaubīgu vietu un aizdomīgu personu kontroli, pie Leščinska dzirnavām divas personas metās bēgt, izšaudamas uz kārtībnieku divas reizes. Kārtībnieks šāvis pretī, bet nakts tumsā nevienam nav trāpīts"1.
To, ka šo vietu sauc par Leščinku, es uzzināju tikai Atmodas gados. Bet tā – tiļteņš aiz tierga, izīt pa taisnū, tiļteņš iz Pyrmū vydusskūlu utml. To, ka šeit kādreiz bija dzirnavas, to pasaka priekšā pie šī tiltiņa tuvumā esošās ielas nosaukums – Dzirnavu. Te ir saglabājies agrāko laiku bruģis! Ko tik tas nav redzējis!
Sarkano tribunāls piesprieda nāvessodu un 1919. gada 28.–29. maija naktī tika nošauti Bartaševskis, Vladislavs2 un Viktors3 Skangeli un Leščinskis4. 1920. gada 26. martā viņus atrada un izraka – „nušautus un upes molā aproktus”5. Runā, ka it kā bija aprakti netālu no Leščinska dzirnavām, it kā tas nošautais Gustavs Frīdrihs Francis Ādolfa dēls Leščinskis6 bija no tās Rēzeknē slavenās dzirnavnieku dzimtas. Bartaševska un Leščinska mirstīgās atliekas apbedīja Rēzeknē, vienu no viņu šāvējiem 1927. gadā tiesāja un, tā kā nozieguma izdarīšanas brīdī viņš bija nepilngadīgs un bija jau izsludināta amnestija, piesprieda viņam trīs gadus spaidu darbos. „Par šū lītu sovā laikā ir rakstejis ari Vīcups sovā „Malnajā grōmotā" un ir minējis ari vaineigūs (storp cytu, ari vīns īvārojams Zemnīku savīneibas veirs, tagad trymdā Amerikā)"7.
Aizsprosts, tilts un dzirnavas tika izbūvētas veco vietā 19. gs. 50. gados. Būves plānotājs un īpašnieks bija Jelgavas birģermeistars Gustavs Leščinskis8. Izmantojot Rēzeknes upes spēku, te tika malti graudi, vēlāk zāģēti arī baļķi un ražota elektrība. Bija arī piestātne labajā krastā un speciāla caurteka priekš plostiem un laivām. 1901. gadā šeit tika uzstādīta Latgalē pirmā ūdens turbīna.9 Virs aizsprosta bija koka tilts (to pamatīgi pārbūvēja 1927. gadā), pa kuru soļoja kājāmgājēji un brauca pajūgi. Leščinski šo hidroinženiertehnisko būvi nemitīgi modernizēja, labiekārtoja tās apkārtni. Tādēļ nav brīnums, ka šīs dzirnavas var redzēt daudzās senās pasta atklātnēs un fotogrāfijās.
Iespējams, ka Leščinska dzirnavas atradās apmēram vai tieši turpat, kur agrāk bija tās, par kurām raksta Boļeslavs Brežgo – 1712. gada inventārā minēts, ka „pie pils drupām, kur bija ierīkoti muižas sakņu dārzi, tāpat kā agrāk atradās muižas ūdens dzirnavas"10.
„Nacistiskōs Vōcijas karaspāks īgōja Rēzeknē 1941. goda 3. julī. Jau 4. julī tērga laukumā tyka sapulcynōti 1 400 ebreju veirīšu un vairōk kai 10 jauni cylvāki tyka nūšauti. Pēc nedeļas 120 ebrejus nūgalynōja Leščinska dōrzā. Divu nedeļu laikā 1941. goda augusta sōkumā ebreju kopūs tyka nūšauti 2500 ebreju. Nu 1941. goda 23. augusta bārnus un sīvītes vede šaut iz Ančupānim. Nalelu cylvāku grupu – strōdnīkus un ebrejus, kas bāguļōja – nūšōve 1943. godā Vipingas mežā"11.
Atkāpjoties no Rēzeknes, 1941. gadā padomju karaspēks uzspridzināja Lielo tiltu un tiltu Dārzu ielā12. Līdz pat rudenim, kad tie tika atjaunoti, ļoti intensīva satiksme bija pa šo, apmēram 20 m garo Leščinska dzirnavu tiltu.
Savukārt 1944. gadā stipri cieta visas četras t. s. Rēzeknes ūdens dzirnavas – Smuškovā, Jupatovkā, Greivuļos. Arī t. s. Leščinka.
Leščinskiem piederēja arī ūdens dzirnavas Jupatovkā13. 1904. gada rudenī Jupatovkas „patmaļu īpašnieka Leščinska jaunkundzes aicināja meiteni palikt pa ziemu pie slimās tantes. Tēvs piekrita ar vienu noteikumu: Rozālijai ir jāiemācās runāt un lasīt poļu valodā. Vienošanās tika panākta"14. Šī meitene ir vēlāk plaši zināmā dzejniece, rakstniece un pedagoģe Naaizmērstule15.
Pēc kara Jupatovkas dzirnavas ilgi stāvēja izpostītas. 20. gs. 70. gados līdzās uzcēla darbnīcas, ēku izremontēja, rezultātā te sāka darbu ražošanas apvienības „Latvijas keramika" Rēzeknes filiāle.
Leščinska dzirnavas... Man personīgi ar šo vietu saistās galvenokārt patīkamas atmiņas. Krūmos pie tilta es pirmo reizi dzīvē bučojos ar meiteni. Te vairākas reizes esmu sēdējis krastā ar Oskaru Seikstu un pavadījis laiku dziļdomīgās sarunās. Te kādu nakti esmu dedzinājis, kā man to lika darīt viens dziednieks, papīra lapas ar mani apsēdušo velnu zīmējumiem.
Leščinska dzirnavas, Leščinska dzirnavas... Pie aizsprosta parasti kāds stāv garos zābakos un blenž uz pludiņu, bet seklumā uz pilskalna pusi plunčājas bērneļi. 2020. gadā gar upes labo krastu tika izbūvēta promenāde. Krivasi aizbērti. Krūmi izcirsti.
1 Apšaudīšanās ar noziedzniekiem // „Policijas Vēstnesis", 13.11.1925.
2 Vladislava Skangeļa, savulaik aktīva F. Kempa politikas atbalstītāja, sieva Kamilla (dz. Silandže) – pazīstama trimdas kultūras darbiniece. Vladislava un Kamillas meita Janīna bija Miķeļa Bukša sieva.
3 Viktors un Vladislavs bija brāļi, abi saimniekija Bērzgales pagasta Purmaļu muižā.
4 P. Rēzekne // „Latvijas Kareivis", 27.08.1927.
5 Rezekne // „Latgalits”, 01.04.1920
6 Rēzeknes I iec. miertiesn. // „Valdības Vēstnesis”, 03.12.1927.
7 Kamillai Skangelei 70 godu // „Latgolas Bolss", 25.12.1961.
8 Rēzekne aicina. Vadonis pa Rēzekni tūristiem (red. E. Kozlovskis) – Rēzekne: Rēzeknes pilsētas valdes izdevums, 1937., 22. lpp.
9 7 interesantākās pastaigu vietas Rēzeknē // http://travelnews.lv/?&force_lang=lv&m_id=18529&i_id=5&pub_id=126376 (skat. 18.01.2021)
10 Brežgo B. Rēzeknes pilsētas teritorija XVI-XVIII g.s. // „Latgales Vēstnesis", 26.05.1939.
11 Ročko J. Ebreji Rēzeknē // Tāvu zemes kalendars. 2021 (sast. un red. J. Eļksnis, V. Unda) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2020., 137. lpp.
12 Rēzeknē atjauno tiltus // „Daugavpils Latviešu Avīze", 12.09.1941.
13 Pirms Otrā pasaules kara šo dzirnavu īpašnieki bija Vitolds un Stefans Leščinski.
14 Romanovskis V. Pedagoģe un rakstniece // „Ļeņina Karogs”, 08.03.1990.
15 Rozālijas tēvs 1894. gadā dabūja Rēzeknes cietuma vārtu sarga vietu, nākošajā gadā uz Rēzekni pārcēlās arī visa viņa ģimene.
