Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. jūnijs
Sestdiena
Nils, Viktors
+17.2 °C
skaidrs laiks

Māmiņa Līga: kā tikt galā ar “mammu, es neko nesaprotu”

Bezdarbs, pakalpojumu nepieejamība un sociālā nevienlīdzība ir vien dažas problēmas, ar ko ikdienā saskaras galvenokārt lauku iedzīvotāji. Ārkārtējā situācija nesusi jaunus, nopietnus izaicinājumus, tomēr arī vecie nekur nav pazuduši. Savā pieredzē par ikdienu pašā Latvijas--Krievijas pierobežā ārkārtējās situācijas laikā dalās daudzbērnu māmiņa Līga Urtāne Kārsavas novadā.

Līga Urtāne ir četru bērnu mamma Kārsavas novada Salnavā. Kopā ar dzīvesbiedru Jāni viņi audzina meitu un trīs dēlus. Tāpat kā daudzu citu, arī Līgas ģimenes ierasto ikdienu mainījusi “Covid-19” izraisītā ārkārtējā situācija un attālinātais mācību process. Līga uzsver, ka vismazāk problēmu sagādā jaunākais dēls, kurš vēl aizvien klātienē apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi. Vairāk uzmanības nākas veltīt dēliem, kuri mācās 1. un 3. klasē un meitai, kura mācās 6. klasē.

“Ar attālinātajām mācībām mums iet dažādi,” stāsta Līga Urtāne, ”tā kā pašlaik mēs abi pieaugušie strādājam, biežāk nākas lūgt palīdzību māsai. Meita un vecākais dēls ir patstāvīgāki un apzinīgāki, tāpēc darba laikā viņus var atstāt mājās vienus, bet pirmklasnieks ir ļoti aktīvs. Viņam ikdienā blakus vajadzīgs pieaugušais, kas palīdz un pieskata, un šajā gadījumā ļoti izpalīdz māsa. Jaunākais dēls, paldies Dievam, turpina apmeklēt bērnudārzu klātienē, tur gan nekādu problēmu nav.”

Jau pēc attālinātajām mācībām pagājušā gada pavasarī Līga secinājusi, ka bērniem veiksmīgi apgūt mācību vielu traucē ne vien tiešā kontakta trūkums ar pedagogu, bet arī viedierīču un iemaņu trūkums, lai bērns varētu brīvi strādāt ar datoru vai planšetdatoru. “Pagājušajā mācību gadā meitai skolā tika iedots planšetdators ar “Bites” internetu. Pirmkārt, Salnavā “Bitei” ir ļoti slikts pārklājums. Te, protams, pluss, ka mums pašiem mājās ir pieejams internets. Otrkārt, meitai bija grūti strādāt ar planšetdatoru, jo trūkst iemaņu. Tā nu planšeti vedām atpakaļ uz skolu. Šajā mācību gadā audzinātāja izrādīja iniciatīvu un piedāvāja meitai veco klases datoru. Tad nu, izmantojot šo datoru un savu mobilo telefonu, meitai izdodas tikt galā ar mācībām patstāvīgi. Vecākais dēls tiek galā, izmantojot planšetdatoru. Labi, ka pagājušajā gadā mums bija iespēja to iegādāties. Ja pirmās ārkārtējās situācijas laikā skola vēl interesējās, kā ģimenes ir nodrošinātas ar datoriem un viedierīcēm, tad šogad skolas pārstāvju šī interese diemžēl ir mazāka.”

Līga pastāstīja, ka attālināto mācību laikā stundu saraksts palicis gandrīz nemainīgs. Skolotāji sagatavo gan nedēļas, gan dienas plānu, līdz ar to arī vecākiem ir vieglāk sekot līdzi mācību procesam. “Pirmā mācību diena pēc pagarinātā ziemas brīvlaika sākās ar novēlošanos, bet brīžos, kad rodas tehniskas problēmas, skolotāji pārsvarā ir sasniedzami telefoniski. Protams, interesantāk būs, kad sāksies tiešsaistes stundas,” saka Līga Urtāne.

Lielākais mīnuss, ko Līga novērojusi, ir tas, ka tieši attālinātā mācību procesa laikā bērni bieži vien kļūst neuzmanīgi un nevēlas lasīt. “Piemēram, gadījumos, kad jāizlasa teksts vai jāiepazīstas ar konkrētu tematu, pēc kura jāveic uzdevumi, bērni bieži vien neizlasa tekstu, bet uzreiz ķeras pie uzdevuma. Tad seko lielais bļāviens – mammu, es neko nesaprotu!” saka Līga, “tam ir divi iespējamie cēloņi – garu tekstu lasīšana mūsdienās zaudē savu aktualitāti, kā arī obligātās literatūras programma daļēji ir novecojusi un daudzi darbi, ko skolas laikā lasījām mēs, tagad zaudē savu aktualitāti. Arī tehnoloģiju ienākšana ikdienā maina paradumus. Jau no mazajām klasēm bērniem ir datorika, kur viņi apgūst pamatprasmes darbam ar datoru un lietderīgai interneta izmantošanai, bet realitātē viedierīces bērni vairāk pieraduši izmantot izklaidei.”

Runājot par attālināto mācību procesu, Līga smejas, ka pirmo reizi no bērniem dzirdējusi frāzi, ka viņi ātrāk vēlas atgriezties skolā. Sekojot līdzi aktualitātēm izglītības jomā, Līga uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijai par attālinātu vai klātienes mācību organizēšanu būtu jāļauj lemt pašvaldībām. “Daudzos lauku reģionos skolēnu skaits izglītības iestādēs ir gana mazs, lai skola spētu nodrošināt nepieciešamos attālumus un apstākļus mācību procesa organizēšanai arī pašreizējos “Covid-19” pandēmijas apstākļos. Arī slimības izplatība nav tik liela, jo cilvēki vairs tik intensīvi nebraukā apkārt. Vecāko klašu skolēniem attālinātais mācību process ir vieglāks, jo viņiem jau ir zināšanas un prasmes datoru lietošanā, viņi var strādāt patstāvīgi. Bet mazajās klasēs ļoti svarīgi mācīties klātienē, redzēt skolotāju un iepazīt skolas un mācību vidi. To es redzu arī pēc sava pirmklasnieka. Var teikt, tikko iesākušās skolas gaitas, bet bērnam jau pēc pirmā semestra jāsēž mājās. Viņam ir grūti, jo jāattīsta lasītprasme, bērns patstāvīgi neprot strādāt ar datoru. Reizēm es tiešām apsveru domu atstāt bērnu pirmajā klasē uz otro gadu. Skolā bērni ir kopā un viņi grib darboties, bet mājās neveidojas apziņa, ka ir jāmācās.” Līga nenoliedz, ka arī vecāku iesaistei bērnu mācību procesā ir liela nozīme, tomēr lielākajai daļai vecāku nav pedagoģiskās izglītības, kā arī trūkst izpratnes par jauno kompetenču izglītības pieeju mācību procesā, kas kavē veiksmīgu mācību apguvi.

Līga Urtāne pastāstīja, ka arī viņas bērniem Kārsavas novada pašvaldība nodrošina pusdienu pārtikas pakas. “Pārtikas pakas saņemam reizi divās nedēļās. Katru reizi produktu klāsts ir atšķirīgs. Pēdējā reizē bija biezpiens, krējums, sviests, kausētais siers, olas, makaroni, eļļa, cukurs, banāni, desa un sardeles. Iepriekš bija arī griķi, gaļas konservi un citi produkti. Protams, ir produkti, kurus bērni nav pieraduši ēst ikdienā, bet kopumā pārtikas pakas tiešām ir labas. Tomēr nav godīgi tas, ka brīvpusdienas pašvaldība nodrošina visiem skolas bērniem, bet pārtikas pakas attālināto mācību laikā saņem tikai bērni no trūcīgajām, maznodrošinātajām un daudzbērnu ģimenēm. Man liekas, ka tas tomēr ir negodīgi pret pārējām ģimenēm. Ir vēl kāda problēma -- pagājušajā gadā šīs pusdienu pakas pašvaldība nogādāja ģimenēm uz mājām, bet tagad vecākiem pašiem pēc tām jādodas uz skolu. Man gan ir sava mašīna, bet bija reize, kad skolā paziņoja, ka konkrētā dienā un laikā jāsaņem pārtikas pakas bērniem, bija sals un es nevarēju iedarbināt mašīnu. Kamēr skolēni mācās attālināti, sabiedriskais transports no Salnavas uz Kārsavu tiek nodrošināts tikai otrdienās. Tad tiešām paveicās, ka pusdienu pakas mums atveda pagasta priekšsēdētāja.”

Jāpiebilst, ka sabiedriskā transporta pieejamība Salnavas pagastā ir aktuāla tēma jau vairākus gadus. Mācību gada laikā sabiedriskais transports pagasta iedzīvotājiem un skolēniem pieejams katru darba dienu, bet brīvlaikos -- tikai vienu dienu nedēļā. Tas ierobežo iedzīvotāju nokļūšanu uz novada centru un tālākām pilsētām, lai saņemtu veselības aprūpes, valsts pārvaldes iestāžu un citus pakalpojumus, kā arī tiktu uz darbu. Līga norāda, ka arī ar darba iespējām pierobežā un lauku reģionos ir grūti. Lielākoties cilvēki tiek nodarbināti pašvaldības iestādēs, lauksaimniecības, mežistrādes uzņēmumos vai zemnieku saimniecībās. Tā kā Līgai ir darba pieredze veikala kasiera darbā, viņa ir interesējusies par darba iespējām kādā no novada centra veikaliem. Tomēr darba devēji nelabprāt pieņem darbā daudzbērnu māmiņas. Galvenais apgādnieks Līgas ģimenē ir dzīvesbiedrs Jānis, kurš strādā lauksaimniecības jomā. Savukārt Līga izmanto iespējas, ko sniedz Nodarbinātības valsts aģentūra. Viņa apguvusi šuvējas profesiju. Saņēmusi darba piedāvājumu Ludzā, tomēr no tā nācās atteikties, jo darba laika dēļ Līgai nav iespējas nogādāt bērnus skolā vai atvest atpakaļ.

“Pašlaik es strādāju tā saucamajos „simtlatniekos”. Sakopjam un labiekārtojam pagasta publiskās teritorijas. Periodiski man ir iespēja pastrādāt dažādos vietējās biedrības “Kūzuls” kultūras projektos. Pēdējais no projektiem bija “Vasals Salnavas muižā”. Biedrība organizēja fotokonkursu un labākie attēli tika drukāti lielformātā un izvietoti vecās muižas ēkas logos. Protams, pat ja ir sava mašīna, četru bērnu mammai atrast ilgtermiņa darbu ir grūti, jo pirmais jautājums, ko parasti dzirdu – vai nebūs tā, ka bērni slimo, un vairāk būsi „uz slimības lapas” nekā darbā,” atklāj Līga.

Runājot par “Covid-19” izraisītās ārkārtējās situācijas ierobežojumiem, Līga ir nepatīkami pārsteigta par valdības lēmumu ierobežot preču pieejamību veikalos. “Jaunākajam dēlam nav ziemas kombinezona. Vidējam dēlam jau vajag jaunas bikses, citādi skolā atgriezīsies ar paīsām biksēm kā Sprīdītis (smejas). Šajā vecumā bērni aug ātri. Puikas apģērbu nonēsā ātrāk nekā meita. Līdz ar to nevar teikt -- ja mazākajiem kaut kā nav, tad paliks no vecākā dēla. No vienas puses, apģērbu un apavus var iegādāties internetā, bet bieži vien internetveikalā norādītais izmērs neatbilst reālajam. No otras puses, tieši tagad sociālajos tīklos tiek publicēta informācija par krāpšanas gadījumiem, kad prece tiek pasūtīta un apmaksāta, bet tā arī netiek saņemta, vai vajadzīgā vietā tiek saņemts kas cits, bet pēkšņi izrādās, ka nav iespējams ne atgriezt preci, ne samaksāto naudu. Vēl ir ļoti interesanti par cimdiem, cepurēm un zeķēm. It kā valdība ļāvusi šīs preces iegādāties veikalos, bet reāli veikalā preču plauktam priekšā nostiepta lenta, vai pārdevēja pie kases pasaka, ka preci nav iespējams iegādāties. Var jau, protams, adīt mājās, bet arī dziju pašlaik nevar nopirkt.”

Līga apstiprina, kā ārkārtējā situācija tik tiešām ir mainījusi cilvēku ikdienu ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Uzmanības centrā pašlaik ir tās problēmas, kas skar attālināto mācību darbu, preču un pakalpojumu pieejamības iespējas. Viņa arī uzsver, ka pašreizējā situācija jau atkal aktualizē tās problēmas, ar kurām lauku reģionu iedzīvotāji saskaras ilgtermiņā – bezdarbs, sabiedriskā transporta pieejamība, sociālā nevienlīdzība un citas grūtības, ko ārkārtējās situācijas laikā daudzi izjūt vēl asāk.