Četrdesmitajā dienā pēc Ziemassvētkiem ir Sveču diena, Latgalē – Svacainis, Gromnica (no poļu val. – svece), bet Vidzemes ziemeļos saukta Svecis. Šī diena – 2. februāris, jau 5. gadsimtā tika noteikta par svētku dienu – Sv. Jaunavas Marijas šķīstīšanas dienu. Kā vēsta Lūkasa evaņģēlijs, šajā dienā Marija ar Jēzus bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzālemes templi: “Tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts.” Sveču dienas nosaukums radies vēlāk, kad dzima tradīcija šajā dienā iesvētīt baznīcas sveces. Svece ir dzīvības, gaišāko jūtu un ticības simbols.
Stāsta, ka senos laikos baznīcēni Sveču dienā jau ar aizdedzinātām svecēm gājuši baznīcā, kas pirms Lielās mises tika iesvētītas. Sveču dienā iesvētītās sveces liek mirējam rokā, lai rādītu gaišu ceļu aizsaulē ieejot. Tām piedēvēja arī īpašu spēku, kas var pasargāt no slimībām, sērgām un pērkona negaisiem. Katrs dievlūdzējs Svacainē dodas uz baznīcu līdzi ņemot ne tikai vaska sveces, bet arī paegļu zariņus vai pļavu zāles. Tos tad glabā vasarai, lai pērkona negaisa laikā lūgšanas skaitot, izkūpinātu. Tas novērš pērkona negaisu un sargā māju no zibens spēriena.
Kā jau svētku reizē, Sveču dienā mājās vārīja pupas un cepa karašas un, protams, lēja sveces, lai gan Latgalē vairāk bija pierasts sveces liet rudenī, līdzko iestājas auksts laiks. Tā kā senlatvieši nodarbojās ar dravniecību, tika lietas vaska sveces kāzām un citiem godiem, bet ikdienas lietošanai – no aitu taukiem. Aitu taukus saimniece bija krājusi jau laikus. Par sveču liešanu tiek stāstīts kādā no senajiem laikrakstiem: “Namā uz kāša lielajā grāpī kausējās jēru tauki. Patīkama smarža izplūda pāri nama slieksnim. Bērni stāvēja apkārt un gaidīja uz sveču liešanu. Kad tauki būs gatavi -- viņi dabūs brūnus dradžus (kausētu tauku vai speķa pārpalikumi). Kad tauki bija gatavi tos notecināja lielā traukā. Platā garā skalā bija savērtas kokvilnas dzijas -- tik garas, cik garas vēlējās sveces. Šīs dzijas tad iemērca karstajos taukos, izņēma un atsaldēja. Tā atkārtoja vairākas reizes, līdz sveces bija vēlamā resnumā. Sveces tika lietas godībām un bērēm.”
Latviskajos tautas ticējumos Sveču diena, saukta arī par Ziemas Māras dienu, kad pareģoja laiku. Par to “Daugavas Vēstnesī” 1940. gadā tiek rakstīts: “Tautā pazīstami Svacaines puteņi. Vismaz agrākos gados šajā dienā vienmēr stipri putināja un bija krietns sals. Bet tas tad arī bija pēdējais lielais putenis un sals, jo pēc Svacaines lauskis paglabājoties savā alā līdz nākošai ziemai” un “Ja Sveču dienā pilot pažobeles un sniegs nokūstot tik, cik gailim padzerties, tad esot gaidāma laba un auglīga vasara”, bet “Salta sveču diena atvedot vēlāku pavasari”.
Bija arī ticējumi, ka Sveču dienā jāsien mazs sieriņš, jācep mazs maizes kukulītis, jāņem ļoti daudz naudas, jāiet pie visiem lopiem un tad jābrauc uz baznīcu un jāliek uz altāra. Tas nes svētību kūtīs un laidaros un lai aitas labi padodas. Tā kā kūts un laidars allaž bijis sievu ziņā, tad Sveču diena uzskaitīta par sievu dienu, kad “nav brīv nedz galvu sukāt, nedz kāpostus vārīt, nedz adatas cilāt – citādi mati stāvot kā sveces, kāposti neaugot un nabadzība kā adatas durot”. Taču pēc Sveču dienas vīri devās mežu ciršanas darbos, bet sievietēm sākās aušanas darbi.
