Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 3. marts
Trešdiena
Marts, Tālavs, Tālis
-0.7 °C
daļēji mākoņains

Trīs musketieri, kuri nepadodas liktenim

Trīs daugavpilieši, kuri pārvietojas ratiņkrēslā un kuriem ārsti noteikuši smagu diagnozi, ne tikai veiksmīgi nodarbojas ar sportu un piedalās visdažādākā līmeņa sacensībās, izcīnot dažāda kaluma medaļas, bet arī izveidojuši savu mazo biznesu. Taču galvenais ir tas, ka šie cilvēki ir atraduši savu vietu dzīvē, izveidojuši stipru ģimeni, tādējādi rādot piemēru citiem.

Atnākot uz tikšanos ar šīs publikācijas varoņiem, kuri pa cehu veikli pārvietojās ratiņkrēslos un veica dažādas operācijas, sākumā šķita, ka redzētais ir savdabīga spēle, kuru viņi paši sev izdomājuši, -- mazliet pavizināsies, celsies kājās un ies. Un tikai sarunā noskaidrojās, ka viss ir daudz nopietnāk un ka viņiem gandrīz nav izredžu atgriezties agrākajā dzīvē.

Četrdesmit divus gadus vecais Andrejs Šatrevičs nokrita no 15 metru augstuma un guva mugurkaula traumu. Pirms tam viņš jau bija absolvējis 99. pilsētas profesionāli tehnisko skolu un ieguvis virpotāja profesiju, taču šajā darbā Andrejam tā arī neizdevās pastrādāt. Pēc smagās traumas un neveiksmīgiem mēģinājumiem nostāties uz kājām – ārstēšanās, braucieniem uz sanatorijām un visdažādākajām atveseļojošām procedūrām Andrejam radās jautājums --, ko darīt tālāk un kā sadzīvot ar šo fiziskās veselības problēmu: „Es sapratu, ka bez invalīdu ratiņkrēsla man vairs neiztikt. Vajadzēja ar to samierināties un pielāgoties realitātei. Psiholoģiski tas ir ļoti sarežģīti, taču dvēseles sāpes ar laiku atkāpās. Jo cilvēks taču pierod pie visa.”

Tieši tad, pirms septiņiem gadiem, Andrejs nolēma pievērsties sportam – paukošanai ar špagu. Un visu šo laiku viņš regulāri apmeklē treniņus, kur visi trīs „musketieri” nodarbojas pie Latvijas nopelniem bagātā trenera, slavenā pedagoga Aleksandra Pļaskina.

Andrejs trenējas Olimpiskajā centrā 3—4 reizes nedēļā 2—2,5 stundas dienā. Šī laika viņam pietiek, lai uzturētu fizisko formu un nezaudētu cīņassparu. Tiesa, pašlaik koronavīrusa dēļ treniņi nenotiek.

Andrejs dzīvo viens blakus saviem vecākiem labiekārtotas mājas otrajā stāvā. Ar savām problēmām tiek galā pats, jo, ņemot vērā savu fizisko stāvokli, itin visu savā dzīvoklī ir pielāgojis tā, lai ikdienā justos maksimāli ērti.

Andreja draugs, trīsdesmit četrus gadus vecais Oļegs Garkuļs-Gurevičs 2014. gada martā, braucot ar motociklu, iekļuva ceļu satiksmes negadījumā – sadursmē ar automašīnu guva smagu mugurkaula traumu un citu ķermeņa daļu, tostarp labās kājas bojājumu, kuru ārsti sākotnēji gribēja amputēt, taču ar lielām pūlēm to izdevās saglabāt: „Iespējams, tas izklausās dīvaini, taču es neieslīgu depresijā, nezaudēju dūšu, nebija arī sliktu domu, lai gan ķermenis ir pamatīgi cietis, -- nav puses mugurkaula. Rehabilitācijas mēģinājumi palika bez rezultātiem, taču ir jādzīvo tālāk.” Oļegs nemocīja sevi ar domām par savām fiziskajam traumām un jau 2014. gada septembrī ieradās Olimpiskajā centrā, lai sāktu paukošanas treniņus.

Vidusskolu viņš absolvēja, jau sēžot un mācoties invalīdu krēslā. Laikā, kad notika nelaime, Oļegs jau bija precējies ar Irinu, ar kuru ir kopā nu jau trīspadsmit gadus. Savukārt meitiņa Violeta piedzima pirms četriem gadiem, tagad Oļegam ir draudzīga un laimīga ģimene. „Esmu neizsakāmi pateicīgs savai dzīvesbiedrei par atbalstu, kuru viņa man sniedz visu šo laiku. Mums ne reizi nav bijis runas par šķiršanos. Man ir stipra aizmugure, un tas ļoti priecē.”

Oļegam ir piešķirta pirmā invaliditātes grupa un viņš par to saņem vien 104 eiro. Tāpat kā Andreja, arī Oļega vecāki dzīvo pavisam netālu un sniedz atbalstu.

Trešajam „musketierim” Dmitrijam Valainim ir trīsdesmit astoņi gadi. 2008. gadā, lielā ātrumā traucoties ar motociklu, viņš netika galā ar vadību un pagriezienā ietriecās šķērslī. Pasažieris tika cauri sveikā samērā viegli, savukārt Dmitrijs divas nedēļas atradās komā, bet, kad atmodās, sākās cīņa par to, lai varētu nostāties uz kājām, jo bija traumēts mugurkauls: „Operācija un rehabilitācija nebija veiksmīga, tādējādi tika zaudēts laiks, un es galīgi „salūzu”. Sākumā neticēju, ka spēšu piecelties. Kā tā var būt – staigāju, skrēju, strādāju un pēkšņi – ratiņkrēsls…”

Dmitrijs pastāstīja, ka tikai pateicoties vecākiem, brālim un daudzajiem draugiem, kuri pastāvīgi apciemoja viņu slimnīcā (tur Dmitrijs nogulēja trīs mēnešu) un pavadīja kopā laiku, viņam nebija laika domāt par dzīves bezjēdzību.

D. Valaiņa ģimene un tuvinieki izdarīja visu, lai viņš atkal varētu nostāties uz kājām, -- vadāja uz Maskavu pie slavenā daktera Valentīna Dikuļa, uz Sanktpēterburgu, citām Krievijas un Latvijas pilsētām, taču viss velti. Dmitrijam nācās samierināties ar savu stāvokli un meklēt variantus, lai tāpat kā daudzi citi, kas nokļuvuši līdzīgā situācijā, nezaudētu sevi: „Dzīvē tā notiek – kaut ko zaudē, bet kaut ko iegūsti. Es zaudēju veselību, taču ieguvu daudz uzticamu draugu un palīgu, norūdīju savu raksturu un gribasspēku, sāku citādi raudzīties uz pasauli, pārvērtēju savu dzīvi.”

Tādējādi Dmitrijs, tāpat kā divi viņa bēdubrāļi, ņēma rokās špagu. Un viņš ar sajūsmu pastāstīja, ka pagājušajā gadā apprecējies ar brīnišķīgu sievieti, skaistuli Ingu, bet viņu dēlam Matvejam nesen palika četri mēneši.

Ar savu nākamo dzīvesbiedri Dmitrijs tikās trīs gadus, bet bildināja viņu Dienvidkorejā, kur piedalījās pasaules čempionātā paukošanā: „Inga piekrita kļūt par manu sievu. Mani pārņēma tik spēcīgas emocijas, ka es biju gatavs aiz laimes palekties. Bet, kad atgriezāmies Daugavpilī, ar ziediem rokās es vēlreiz piedāvāju viņai roku un sirdi – ja nu pēkšņi pārdomā… Taču Inga vēlreiz teica „jā”. Paldies viņai!”

Visa trijotne, lai pārbaudītu spēkus, jau 2015. gadā devās uz Minsku, kur norisinājās Baltkrievijas atklātais čempionāts paukošanā ratiņniekiem. Kopš tā laika „musketieri” stingri tur rokās špagu un pieveic ar to pretiniekus sporta sacīkstēs.

Pēcāk sekoja pasaules, Eiropas paralimpiskie turnīri, citu līmeņu sacensības, kurās trīs Daugavpils paralimpiskie paukotāji izcīnīja daudzas dažāda kaluma medaļas, kausus un citas balvas: „Taču ne jau tas ir galvenais. Svarīgi ir tas, ka mēs satikāmies, sadraudzējāmies, mūs vieno sports, kurš dod ticību saviem spēkiem,” visi trīs saka vienā balsī.

Nolēma un izdarīja

Kad visu planētu pārņēma koronavīruss, izsitot pamatus zem kājām pat veiksmīgiem un fiziski veseliem cilvēkiem, Andrejs, Oļegs un Dmitrijs, kuri vairs nevarēja apmeklēt treniņus, apjauta, ka viņiem nu ir pārāk daudz brīvā laika, kuru vajadzētu to izmantot lietderīgi, darot kādu citu vajadzīgu darbu. Pērnā gada septembrī viņi trijatā nolēma izmēģināt savus spēkus galdniecībā, lai gan agrāk neviens no viņiem šajā jomā nebija strādājis.

Taču to, kas parastam cilvēkam padodas viegli, invalīdam ratiņkrēslā paveikt ir daudz sarežģītāk un ir jāpieliek ne mazums pūļu, lai izpildītu pat visvienkāršāko operāciju. Taču Andrejs, Oļegs un Dmitrijs ir „piešāvušies” un tiek galā.

Meistari izgatavo soliņus, atpūtas stūrīšus vasarnīcām un privātmājām, saliekamus dekoratīvus galdiņus, plauktus, pakaramos, dažādus interesantus paliktņus, koka suvenīrus, izgatavojuši pat saliekamo bāru, daudzas idejas tiek smeltas internetā. Preču sortiments pakāpeniski kļūst aizvien plašāks. Turklāt izstrādājumi top no palešu dēļiem, t.i., otrreizējām izejvielām, kuras tiek iepirktas par pieņemamu cenu.

Taču pagaidām ir dažas problēmas ar produkcijas realizāciju: „Izstrādājumus pērk galvenokārt mūsu paziņas, draugi un citi pilsētnieki. Diemžēl roku darbs pie mums netiek augstu vērtēts, tāpēc par lielu naudu nevar būt ne runas. Taču svarīgākais ir tas, ka mēs pārliecinājāmies – mūsu preces cilvēkiem ir vajadzīgas, un arī mums ir darbs. Turpināsim strādāt!”

Par nopelnīto naudu, kuru viņi pamazām krāj, meistari ir iegādājušies ripzāģi, frēzi un dažādus sīkus instrumentus. Tiek plānots ražotni maksimāli mehanizēt.

Arī Dmitrija dzīvesbiedre Inga neļauj trijotnei sēdēt bez darba. Viņa aizraujas ar vecu mēbeļu restaurēšanu, bet galdnieki tās sagatavo atjaunošanai.

Izņemot sportu, darbu un ģimenes rūpes, visiem trim ir arī hobijs. Oļegs brauc ar automašīnu un grib iegādātie kvadraciklu, Dmitrijs lasa izzinošu literatūru un detektīvromānus, bet Andrejs pēta pasaules karu vēsturi un aizraujas ar dokumentālistiku.

Taču visiem trim ir viena problēma – vasarā nav, kur nopeldēties, jo pludmalēs nav ierīkotas peldvietas šādiem cilvēkiem. Par citām dzīves un sadzīves grūtībām viņi nesūdzas, jo visu dara paši.

Trijotnei ir viens kopīgs sapnis – atrast pastāvīgu pasūtītāju savai produkcijai, jo tas veicinātu nodarbinātību un finansiālo neatkarību. Un vēl – apprecināt vecpuisī aizsēdējušos Andreju. Trīs draugi teic, ka viņi dzīvo, strādā un sacenšas pēc musketieru principa: „Viens par visiem un visi par vienu”.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.