Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 3. marts
Trešdiena
Marts, Tālavs, Tālis
-0.7 °C
daļēji mākoņains

Rēzeknes autoosta

Gadsimtiem ilgi tā bija galvenā Rēzeknes iela. Leidz leikumam. Da bazneicai. Nu kolna. Cilvēki agrāk šo ielu dalīja trīs daļās. No Lielā krustojuma līdz Kopmana veikalam tā bija taisna. Pie krustojuma ar tagadējo Andreja Upīša ielu1 sākās pakalns – viens no septiņiem, uz kuriem atrodas Rēzekne. Šī kalna pakājē iela pagriežas pa kreisi un lēnītēm ceļas kalnā, kura virsotni iezīmē Sarkanā baznīca. Tas bija zelta kilometrs – te bija ēstuves, frizētavas, veikali, skolas, īres nami un kantori.

Trešais šīs ielas posms bija jau aiz baznīcas – te kā strautiņš tā nolaižas lejup un izčākst Smilšu ielā. Šāds nosaukums šai ielai ir kopš cara laikiem. Tagad tās smiltis šeit nemaz neredz, bet jādomā, ka šis nosaukums nav dots tāpat vien, ka tās smiltis te kādreiz ir bijušas.

Lielais krustojums pie Lielā tilta tiešām bija liels – te krustojās piecas ielas! Cara laikos te stavēja būdiņa, kurā dežurēja gorodovojs ar zobenu pie sāniem, bet starpkaru periodā krustojumā atradās kārtībnieka postenis. Atbilstoši savam nosaukumam šis policists (pēc rīdzinieku modes saukts arī par kruķi vai faraonu) ne tikai skatījās, lai te būtu kārtība, bet šajā dzīvelīgajā un sarežģītajā krustojumā regulēja arī satiksmi. Kājāmgājēji, cilvēki ar ķerrām un ratiņiem, zirgu pajūgi un droškas, arī tādi, kas zirga mugurā, tad velosipēdisti, motociklisti, vieglās un kravas automašīnas, pirmie autobusi. Luksoforu vēl nebija, noteikumus reti kurš zināja vai ievēroja. Svilpe, zizlis un steks!

Lielā krustojuma dzīvs simbols bija Radions Bogdanovs. „Valsts dibināšanas gados viņš piedalījies „Japončiku" laupītāju bandas gūstīšanā. Daudzreiz viņam nācies riskēt ar savu dzīvību, viņš visus uzdevumus veicis ar panākumiem. Bogdanovs visus dienestā pavadītos 20 gadus nostāvējis vienā postenī Rēzeknē pie Lielā tilta 15. maija un Plkv. Kalpaka ielu krustojumā, veikli vadot pilsētā plūstošo braucēju straumi"2.

Četras Lielā krustojuma ielas ir saglabājušās līdz mūsdienām, bet vienas vairs nav. Arī ielas piedzimst, dzīvo un nomirst.

Piektā iela šajā krustojumā uzreiz pie Lielā tilta nogriezās pie upes un gar tās kreiso krastu gāja līdz Dārzu ielas tiltam. To sauca par Krastu ielu, tieši pretī upes otrā krastā arī bija braucama iela. Ja gribēja, varēja vizināties pa apli – no viena tilta gar upes krastu līdz otram tiltam un tad pa otru krastu atpakaļ. Daudzi tā arī darīja, pat rīkoja sacensības.

Upe šeit bija sekla (savu darīja Leščinska dzirnavu aizsprosts), krasti lēzeni. Te dzirdināja un peldināja zirgus, ņēma ūdeni un izlēja atkritumus, mazgāja veļu un drēbes3. Ja nebija ienākumu, sieviete viemēr varēja piepelnīties – savākt palagus, kleitas un bikses no bagātiem cilvēkiem, aiziet pie upes un izmazgāt ar sārmu vai ziepēm, tad izgludināt un atnest atpakaļ.

Lielajā krustojumā agrāk viena māja stāvēja piespiedusies pie otras, bija izmantots katrs zemes pleķītis. Nebija tukšumu ne tur, kur tagad stāv Aļoša4, ne arī pāri ielai. Pirms pēdējā kara tag. Latgales ielas kreisajā pusē sākumā bija koka vienstāvu ēka, tad četras reprezentablas divstāvu ēkas no sarkaniem ķiegeļiem, tad vienstāvu ēka, aiz kuras atkal sekoja divstāvu mūra ēkas.

Autoosta atrodas tur, kur agrāk bija trešā un ceturtā divstāvene un vienstāvu ēka aiz tām. Lielais krustojums un tā apkārtne tika nopostīts 1944. gadā – kaut ko atkāpjoties iznīcināja hitlerieši, bet pārsvarā visu iznīcināja padomju bumbvedēji. Ne tikai 1944. gada naktī uz Lielo piektdienu, bet arī 26. jūlijā. Nākamā dienā, bez lielas pretošanās no ienaidnieka puses, pilsētā ienāca padomju karaspēks.

Ja runā par autobusiem, tad tie Rēzeknē parādās 20. gs. 20. gadu beigās. Brāļi Engelsoni 1929. gadā noorganizēja autobusu satiksmi starp Daugavpili un Rēzekni. Autobuss brauca katru dienu, biļetes cena bija 3 Ls5. 30. gados autobusi vairs nebija nekāds milzīgs retums. Rēzeknes vēstures pētnieks Jevģenijs Burcevs raksta – no Eiropā ražotām detaļām Rīgā (VEF rūpnīcā) no 1937. līdz 1940. gadam tika sakomplektēti apmēram 200 autobusi6.

Ir saglabājusies fotogrāfija, kur autobuss stāv tag. Brīvības ielā pie maiznīcas, kuras vietā vēlāk tika uzbūvēta viesnīca. Tieši šo vietu var uzskatīt par pirmo Rēzeknes autoostu! Autobusu toreiz nebija daudz, tādēļ īpašs laukums un ēka nebija vajadzīgi. Degvielas uzpildes stacijas bija turpat pirms un aiz Lielā tilta. Satiksmes ministrijas apstiprinātajos 1938. gada vasaras grafikos tieši šī vieta norādīta kā sākuma punkts autobusa maršrutam Rēzekne-Dagda.

Bet itin drīz tas vairs nebija tik vienkārši – bija vajadzīgas platformas, kasieri, dispečeri, uzgaidāmās telpas, bagāžas glabātuve, bufete utt. Rēzeknes autoosta (autobusu stacija) tika uzbūvēta pāris gadu laikā (būvēja 6. celtniecības pārvalde) un atklāta 1954. gada septembrī7.

Varēja būt tā, ka autoosta tiktu pārcelta uz citu vietu vai arī būtu atradusies gājēju ielas sākumā vai malā. 1970. gadā tika izspriests8, ka tag. Latgales iela tiks pārveidota par gājēju ielu, ka nekādas mašīnas tur vairs nebrauks. Tā bija tā laika Pribaltikas mode – pēc Kauņas Laisves alejas parauga katrā lielākā pilsētā ierīkot gājēju ielu. Rēzeknes pilsētas galvenā arhitekte Irēna Bākule raksta: „Ielu, kas laika gaitā izveidojusies gan par pilsētas, gan arī rajona tirdzniecības centru, paredzēts piemērot vienīgi gājēju plūsmai. Transports virzīsies pa paralēlo Kuldīgas ielu, kuru rekonstruēs šādam nolūkam"9. Aktrises Regīnas Razumas māsa, kordiriģenta Teodora Kalniņa mazmeita Irēna Bākule no 1970. līdz 1973. gadam bija Rēzeknes pilsētas galvenā arhitekte, strādāja arī par pedagoģi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā.

Mana eseja „Autoūsta" 2009. gadā bija publicēta „Latvijas Avīzē".

„Tei ir vīta, kura mani kotrā piļsātā davalk kai magnits. Nav taidys dzerauneitis, kurā nabyutu kaut voi autobusu pīturys. Autobusu nūstuošonys vītu ir vairuok nakai bazneicu.

Autoūsta navā tys pats kas lidūsta. Autoūstā naredz cilvākus ar duorgim skrituļainim koferim, švīteigim makintošim i pošpuorlīcynuotim smaidim. Ka taids ciļvieceņš te i pasagoda, iz apleicejū fona jis izaver nazkai na tai. Na jau kai bolta vuorna, bet kai starks decembra pādejā dekadē.

Ka grybi pa eistam redzēt, kai dzeivoj cylvāku vairums, ir juoatīt iz autoūstu i juopasiež te vysmoz puora stuņdis.

Bet ir, kai juosoka, juosareikoj gudri. Ka tu grybi prīcuotīs par kaida azara ceidarim i boltajim atspeidumim iudinī, puorkarynoj puori laivys molai pošu liešuokū maškereiti. Bez kaba, kab i tū tukšu kaida naīreitu. I nivīnam tu nasaruodeisi čudiks.

Ka tev pateik vērtīs iz cylvākim, liešuokuo vīta ir autoūsta. I ka tu te siediesi sešys stuņdis, tys byus normali.

Ka tu grybi daudziņki īraudzeit, vajag pakaseit pakausi i navajag parreizi papiežus deļdēt. Ir taidi punkti, kurymūs tu bezkusteigi atsarūņ, bet cylvāki poši daīt pi tevis. Kai akmiņs, kurs guļ upis dybynā, bet iudiņs skrīn garom i skrīn. I zivs, i kūku zori, i…

Piļsāta suocās na pi uzroksta pi tuos rūbeža, bet suocās autoūstā.

Tei ir vīna nu trejom vītom, kuru, aizbraucs iz nazkurīni, es grybu obligati apsavērt. Pat ja tei nūstuošonys vīta ir moza budkeņa meža ceļa molā, maņ vysleidza gribīs kaidu sagaideit, kurs te atīs, i iz jū pasavērt, može i pasarunuot…

Sarunys autoūstā nav tys pats kas sarunys viļcīņa kupejā. Nav tys pats kas sarunys krūgā, sarunys slimineicys palatā ci vēļ kur cytur.

Da mane dasāst veirīts frencī, koscima iuzuos i kirzys zuobokūs. Stuosta, kaids laiks byus nuokušū nedeļ! Dabrauc šketermeter autobuss i izkuop cioceitis nu Franapolis.

Rēzeknis autoūstā pīdzyma daudzi muni dzejūli, daudzi muni stuosti. I vysu itū, kū jius tān losit, es ari pīrakstieju, siežūt Rēzeknis autoūstā iz sūleņa. Pavasara saulē syldūtīs, bloknoteni rūkuos pajiems.

Punktu dalics, varu mīreigi klauseitīs, kai itais onkuļs dīnēja Tuolajūs zīmeļūs, ka jam pyrms mieneša izskrēja suņs iz azara i īlyuza ladā. Par juo tāva sātu, kurys vairs navā. Par patīseibys jutūņu.”10

1 Andreja Upīša iela aiziet līdz Ebreju kapiem un tālāk; pati tā ir gana taisna, bet to šķēršojošās ielas savienojas ar Andreja Upīša ielu slīpos leņkos, tādējādi šī iela ir kā robežšķirtne starp tai abpus esošajiem regulāru ielu kvartāliem.
2 20 gadus nostāvējis vienā postenī // „Daugavas Vēstnesis", 17.04.1940.
3 Upes klātbūtne bija parocīga publiskas pirts ierīkošanai. Te vēl tagad ir iela ar attiecīgu nosaukumu, kaut arī pirts ka tādas sen vairs nav.
4 8. un 9. maijā // „Rēzeknes Vēstis", 03.05.2019.
5 Autobusu satiksme // „Latgales Ziņas", 25.10.1929.
6 Бурцев Е. Автобус //  "Панорама Резекне", 02.04.2015 
7 1957. gada vasarā tag. Latgales ielā pretī autoostai tika uzlikts jauns akmens bruģis. Tie vēl bija laiki, kad bruģi lika.
8 Bākule I. Rēzekne šodien un rīt // „Znamja Truda", 03.09.1970
9 Bākule I. Rēzeknes nākotne // „Cīņa", 04.04.1971.
10 Lukaševičs V. Autoūsta // „Latvijas Avīze", 11.05.2009.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.