11. februārī visā Eiropas Savienībā (ES) svinēja Vienotā ārkārtas palīdzības izsaukuma numura 112 dienu. (Eiropas Kopienas padome 1991. gadā pieņēma lēmumu par Eiropas vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 ieviešanu, līdz ar to Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jānodrošina šī numura darbība.)
Latvijā vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112 darbojas 24 gadus (kopš 1997. gada).
No malas raugoties, var šķist, ka operatīvo dienestu (112, 113, 110) dispečeru darbs ir gana viegls, taču šis viedoklis ir tālu no patiesības. Par dispečeru ikdienu un darba īpatnībām avīzes „Latgales Laiks” lasītājiem pastāstīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Latgales reģiona zvanu centra dispečere Olita Šeršņova.
-- Olita, pastāstiet, lūdzu, cik ilgu laiku jūs strādājat operatīvajā dienestā un kā kļuvāt par dispečeri?
-- Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā esmu kopš 2002. gada 8. aprīļa. Sākumā strādāju Rēzeknes brigādē par lietvedi, bet pēc trim gadiem mani pieņēma darbā operatīvajā dienestā. Savukārt 2009. gadā, kad notika Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta reorganizācija, tika izveidota Latgales reģiona brigāde un Latgales reģiona zvanu centrs sāka darboties Daugavpilī, pārcēlos uz šejieni un jau divpadsmit gadus strādāju par dispečeri Latgales reģiona zvanu centrā.
-- Vai ir nepieciešama speciāla izglītība, lai varētu strādāt par dispečeru operatīvā dienesta zvanu centrā?
-- Tam ir vajadzīga vidējā vai augstākā izglītība. Taču jāņem vērā, ka, lai iestātos darbā operatīvajā dienestā, ir jāiziet veselības un fiziskās sagatavotības pārbaude. Pēc tam trīs mēneši jāmācās kursos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, tad jākārto ieskaites un eksāmeni. Un, ja tas viss ir izpildīts, speciālists saņem dispečera kvalifikāciju (iekšlietu jomā).
-- Pastāstiet par sava darba specifiku.
-- Jāatzīmē, ka dispečera darbs ir gana aizraujošs un interesants, taču vienlaikus arī atbildīgs un sarežģīts. Katra maiņa ir citādāka – dažreiz mierīga, bez daudziem izsaukumiem, bet citreiz izsaukumi seko cits citam. Dispečera pienākums ir novērtēt katru zvanu un, saskaņā ar paziņojumu par konkrētu nelaimes gadījumu, zvans jāpāradresē atbildīgajam dienestam – neatliekamajai palīdzībai, policijai, gāzes avārijas dienestam. Ja ziņojums ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta kompetencē, uz notikuma vietu dodas ugunsdzēsēju glābēju brigāde ar nepieciešamo tehniku. VUGD Latgales reģiona brigādes dispečeram labi jāpārzina reģions – pilsētas, novadi, pagasti, kur atrodas upes un ezeri. Jāprot ļoti labi strādāt ar kartēm, informācijas sistēmām un datorprogrammām. Maiņa ilgst diennakti. No 24 stundām viena stunda ir atvēlēta pusdienām, pusstunda – vakariņām un brokastīm.
-- Vai jūsu darbā ir bijuši kādi neparasti vai, varbūt, pat kuriozi izsaukumi?
-- Protams, gadās arī diezgan kuriozi izsaukumi. Reiz agri no rīta zvanu centram piezvanīja vīrietis un paziņoja, ka nevar tikt uz darbu, jo pašā Daugavpils centrā mājā, kāpņu telpas pirmajā stāvā, atrodas alnis. Ārdurvis ir aizcirtušās, tāpēc ne alnis, ne iedzīvotāji nevar tikt ārā. Mūsu darbinieki devās uz notikuma vietu, atdabūja vaļā durvis un izlaida dzīvnieku. Pēc tam arī iedzīvotāji atviegloti uzelpoja un devās savās darīšanās.
Savukārt pavisam nesen saņēmām zvanu, ka Daugavpils novadā kokā uzrāpies suns un nespēj tikt lejā. Suns tik tiešām kaut kā bija ticis kokā, turklāt uzrāpies četru metru augstumā. Taču glābt viņu nevajadzēja – izdzirdējis sirēnu kaukšanu, suns pats nolēca zemē un aizskrēja.
Divpadsmit gados ir bijis daudz tamlīdzīgu situāciju.
-- Vai ir periodi, kad strādāt ir īpaši grūti?
-- Katram gadalaikam ir savi raksturīgi izsaukumi. Ziemā bieži izceļas ugunsgrēki pārkurinātu krāšņu, bojātu, netīrītu dūmvadu dēļ. Ziemas sākumā, kad ledus vēl ir plāns, ielūzt zemledus zvejas cienītāji, nepieskatīti bērni, kuriem ļoti patīk staigāt pa pirmo trauslo ledu.
Pavasarī ugunsdzēsējiem visbiežāk jādodas dzēst kūlas ugunsgrēki. Pērno zāli aizdedzina bezatbildīgi cilvēki, kuri nedomā, kādas tam var būt sekas. Tā rezultātā deg mājas, saimniecības ēkas, iet bojā dzīvās radības, dažkārt kūlas ugunsgrēkiem ir pavisam traģiskas sekas, jo iet bojā cilvēki.
Vasarā, kad ir peldēšanās sezona, glābēju izbraukumi bieži saistīti ar bīstamiem un traģiskiem negadījumiem uz ūdens. Ļoti bieži glābēji brauc, lai palīdzētu dzīvniekiem un putniem. Piemēram, lai ieceltu atpakaļ ligzdā izkritušos stārķu mazuļus.
Rudenī sākas apkures sezona, tāpēc ugunsgrēku iemesls nereti ir netīrīti dūmvadi.
Taču emocionāli smagi izsaukumi tiek saņemti visu gadu. Es ļoti pārdzīvoju gadījumus, kad smagā situācijā nokļuvuši bērni. Nekad neaizmirsīšu izsaukumu uz smagu avāriju, kurā gāja bojā mazs bērns, kurš atradās sēdeklītī automašīnas aizmugurējā sēdeklī, taču nebija piesprādzēts ar drošības jostu. Visi pieaugušie šajā avārijā izdzīvoja…
-- Jūs tikko pieminējāt bērna bojāeju ceļu satiksmes negadījumā. Taču cilvēki, tostarp bērni, iet bojā dažādās situācijās. Kā jūs tiekat galā ar emocijām pēc šādiem ziņojumiem?
-- Diemžēl negadījumu, kuros ir bojāgājušie, ir diezgan daudz, -- ugunsgrēki, traģēdijas uz ūdeņiem, avārijas. Manā praksē ir bijis gadījums, kad glābēji devās uz ceļu satiksmes negadījuma vietu, bet tur viens no viņiem uzzināja, ka gājis bojā tuvs draugs. Toreiz mēs ļoti pārdzīvojām par savu kolēģi.
Protams, mums, dispečeriem, nav jādodas uz negadījumu vietām, mēs to visu neredzam, taču mēs esam pirmie, kas saņem ziņu par to, ka notikusi traģēdija. Tāpēc bez pārdzīvojumiem neiztikt.
Izturēt visus emocionāli smagos brīžus man palīdz dzīvesbiedrs Jevgeņijs. Arī viņš strādā VUGD Latgales reģiona brigādes Daugavpils daļā, ir vada komandiera vietnieks. Braucot no darba mājās, mēs apspriežam kārtējos notikumus, dalāmies pārdzīvojumos, emocijās. Taču mājās par darbu nerunājam. Tāpēc mans lielākais atbalsts un mana ģimene.
-- Kas vēl palīdz dzīvē, vai jums ir kāds vaļasprieks?
-- Pirms četriem gadiem mēs iegādājāmies Džeka Rasela terjera kucēnu. 2019. gadā pirmo reizi piedalījāmies suņu izstādē Daugavpilī. Tagad mums ir trīs suņi, ar kuriem pastāvīgi apmeklējam suņu izstādes. Tas lieliskie palīdz „atslēgties” no ikdienas problēmām, negatīvām emocijām. Mūsu ģimenei ļoti patīk ceļot, jau esam pabijuši vairākās valstīs. Parasti braucam ar automašīnu, tāpēc ir iespēja redzēt daudz ko interesantu. Piemēram, ceļojot pa Norvēģiju, uz ceļa iznāca ziemeļbriežu bars, kurus mēs vērojām diezgan ilgi. Tas bija brīnišķīgs skats.
-- Ko jūs gribat novēlēt mūsu lasītājiem?
Gribas, lai cilvēki būtu līdzcietīgāki un iecietīgāki cits pret citu. Ja redzat avāriju, apstājieties, pārliecinieties, vai nav cietušo, kuriem nepieciešama palīdzība. Tas prasīs vien dažas minūtes, taču tās var būt izšķirošas kāda cilvēka dzīvības glābšanā. Savukārt, ja esat kļuvuši par negadījuma lieciniekiem, zvaniet operatīvajam dienestam 112, izsauciet palīdzību, nevis sāciet pirmām kārtām filmēt notiekošo, lai pēcāk šo video ievietotu sociālajos tīklos.
Gribas, lai vecāki obligāti paskaidrotu bērniem, kas tas ir par numuru – 112, kad uz to ir jāzvana un kad tas nav jādara. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad bērni daudz laika pavada mājās vieni un, garlaicības mākti, zvana uz šo numuru „pa jokam”.
Visiem lasītājiem vēlu veselību un lai ir pēc iespējas mazāk situāciju, kurās nākas zvanīt operatīvajam dienestam 112.
Uzziņai
Uz tālruņa numuru 112 jāzvana gadījumos, kad pastāv briesmas dzīvībai, veselībai, drošībai, apkārtējai videi vai īpašumam.
Zvaniet, ja ir
ugunsgrēks;
nepieciešama medicīniskā palīdzība;
nepieciešama policija;
jūtama gāzes smaka;
ceļu satiksmes negadījums;
negadījums uz ūdens;
negadījums uz dzelzceļa;
negadījums darba vietā;
noticis ēkas sagruvums;
noticis zemes nogruvums;
atrasta ķīmiska viela;
atrasts aizdomīgs priekšmets;
saņemts aizdomīgs pasta sūtījums.
Ja esat nokļuvuši citā draudīgā situācijā, kura nav minēta, zvaniet uz tālruņa numuru 112 un ziņojiet par to!
Zvani uz tālruņa numuru 112 tiek saņemti un apstrādāti Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Valmierā un Daugavpilī. 112 zvanu centros visā Latvijā ik dienas strādā 20 dispečeri. Diennaktī vidēji tiek saņemti 4 000 zvanu.
