Bērzgalē savulaik saimniekojuši muižkungi Koki, tad Manteifeļi, bet kopš 19. gs. 30. gadiem Bērzgales dzīve cieši saistīta ar Veitko dzimtu. Tā bija ļoti turīga, pēc statistikas datiem 1905. gadā Vaclavs, Antons u.c. Veitko bija lielākie zemes īpašnieki Rēzeknes apriņķī – viņiem piederēja apmēram 1200 desetīnas zemes1. Boļeslavs Brežgo raksta, ka viņiem Bērzgales muižā bija izcila numizmātikas kolekcija2. Ir dzirdēts, ka viņiem bija seni ieroči, antikvāras mēbeles, dārgas gleznas.
Baznīckungs Aleksandrs Pekšs3 savās atmiņās raksta: „Veitko kdzei pīdarēja leidzjyuteibas izpausme pret tautu. Tod, kod Bēržgaļa apvydā nabeja ni ōrsta, ni feldšera, Veitko kdze ar zōļu saineiti rūkā apmeklēja apzynōtu sliminīku un snēdze sovu paleidzeibu, lai gon pats Veitko beja tam pretim. Veitko giminei labvēleiba pret vītejim izapaude arī cytā veidā, pīmāram, jī sovas foļvarkas pōrdeve vītejim katōlim, tymā laikā, kod Pliskovas banka krīvus gryude Latgolā vasalom pakom. Puslōču foļvarku nūpērka vītejī: Seleckis un c."4
Pēc Otrā pasaules kara muižas telpās bija Bērzgales vidusskola. Tās skolotāja Anna Stramkale5 stāsta: „Lūk, liepu alejas malā prāvs uzkalns. Zemi šā uzkalna celšanai barons licis zemniecēm sanest priekšautos kā īpašu dāvanu viņa baronesei. Pakalnā iestādīti rožu krūmi. Pāris simt metru no krasta ezerā izveidota mākslīga sala. Visu ziemu Bērzgales muižas dzimtļaudis veduši smiltis un bēruši ezerā, lai muižkunga dzimta varētu vasarā, zemnieku netraucēta, gozēties ezera krastā."6
Dievs tikai zina, kā precīzi bija!
Gadsimtiem ilgi, līdz pat Otrā pasaules kara beigām, Latgalē dzīvoja un kalpoja daudz baznīckungu -- lietuviešu. Viņu nozīme latgaliešu garīgajā aprūpē, reģiona savpatīgās kultūras izveidē ir ļoti liela, taču līdz pat šim laikam īsti nenovērtēta un akadēmiski neizpētīta. Dominiks Andrekuss, Staņislavs Lupeika, Antons Tomkuns, Tadejs Ronkaitis, Kazimirs Batura, Pēteris Bružs, Antons Rimavičs, Daniels Jasinskis, Vincents Tomašūns, Aleksandrs Abojs, Antons Budzila un daudzi citi.
1908. gadā par Bērzgales prāvestu tika nozīmēts lietuvietis Julijans Bandzo, saukts arī par Bandžu. Viņa tuvākais draugs ir Francis Trasuns, kurš bieži ciemojas pie viņa Bērzgalē. Pēc vienas no versijām7, tieši Bērzgalē tiek sarakstītas vairākas grāmatas, kuras parakstītas „Fr. Trasuns un Draugs", un šis Draugs ir Julijans Bandzo8.
1910. gada otrajā pusē Julijanu Bandzo pārcēla uz Landskaronu, bet viņa vietā par Bērzgales prāvestu tiek nozīmēts Sigizmunds Pipinuss – arī lietuvietis, kurš pirms tam bija vikārs Rēzeknē. „Viņš bija Nikodema Rancāna draugs un sirsnīgs latviešu draugs. Prāvests Pipinus Bērzgalē sabija līdz 1917. g., kad viņam kā laikraksta „Dryva" līdzstrādniekam un latviešu nacionalo centienu sekmētājam draudēja apcietināšana un tas bija spiests bēgt."9
Bērzgales katoļu draudze bija/ir teritoriāli ļoti plaša. No šīs draudzes nāk literāts Vincents Mickāns. Viņa bērnība aizritēja Letku sādžā, pie kuras 1928. gadā tika izveidota dzelzceļa stacija Ilzēni, bet traģiski aprāvās dzelzceļa stacijā Ārdava10. Savās atmiņās viņš etnogrāfiski precīzi ieskicē dzīvi to laiku Latgalē. Visā Bērzgales pagastā slavens bija Letku Matīss. „Bez viņa neiztika nevienā godā. Kur Matīss dziedāja, tur jumts cēlās no mājas gaisā. Baznīcā viņa balss pārskanēja visas citas. Matīss bija vienīgais vīrs, kas visā sādžā nedaudz prata rakstīt, gan drukas burtiem. Ja lūgšanas grāmatai izplīsa un pazuda lapa, vienīgais ceļš, kā to varēja saglābt, bija iet pie Matīsa un krietni nolūgties. Viņš gan tā pieklājības pēc norūca un mazliet nosirdījās, bet kad „drukāt" sāka, tad neatlaidās, līdz bija galā."11
Bērzgales baznīcu12 bieži sauc par Balto skaistuli. Visvairāk latgaliešu literatūrā dzejoļu ir veltīts Aglonas baznīcai, bet Bērzgalei arī ne mazums.
Bērzgales pagastā ir dzimis dabaszinātnieks Vladislavs Bojārs, 1933. gadā viņš absolvēja Aglonas katoļu ģimnāziju13. Viņu pazīstam arī kā lingvistiski savpatīgu, izteiksmē tiešu un skarbu liriķi14. Viņš nu tiešām varēja salīdzināt Aglonas un Bērzgales baznīcas – to abu tuvumā pagāja viņa bērnība un jaunība. Izjustāki, personiskāki ir tie Vladislava Bojāra dzejoļi, kuri veltīti Bērzgales baznīcai:
„Tevi Meirānu Solas ar Čumines muižu,
I Bēržgaļa školu gon aizsadz,
Bet skotus nu dīnvydu rītumu pušu
Mycānu azars skaisti atsadz.
Sylajōņu, Steivaņču, Kākuču puse
Kai zīmeļu pūstaži viņ klāpoj,
Kur, turpretim austrumi: Bēržgaļa kopi
Ar symtgadi Ūzulu vēļ lopoj...
Ak, Latgola, dzimtine muna, ar bazneicu boltū,
Mani styproni sasaist ar saitem,
Lai remžu teik vairōk par vyroku volgū,
Kas derēs kai žaļves dēļ kaitem!"15
Bērzgalietis ir arī rakstnieks, zinātnieks, mūziķis Ontons Rupaiņs. Kultūrvēsturiskā romāna „Gaisa rati" iecerētajā nodaļā „Dumpinieki” viņš kolorīti apraksta kādu Pēterdienu Bērzgalē, sniedzot ieskatu 20. gs. 20. gadu sākumā šeit valdošajā noskaņā:
„Pēc ilgiem kariem un revolūcijām, pēc vācu un boļševiku rekvizīcijām, zemnieku dzīve bija nolukusi kā viņu rūdanie svārki, caura kā viņu ielāpainie zābaki un alkana kā ar bāralu maizi un ušņu kāpostiem piebāztie vēderi. Tomēr ļaudis bija bagāti ar cerībām nākotnē un vārgus pacieta ar humoru. Sevišķi viegli trakumu ciest, kad visi cieš. „Pulkā – kaut uz elli!”, „Ar pulku pat sūdu var apēst" – tādi un līdzīgi bērzgaliešu izteicieni radās grūtajos laikos. Par dumpiniekiem sauca tos, kas centās atšķirties no citiem: „Redz', veco „šļapu" uzlicis, iet kā dumpinieks!" Un par skaistuma kopējām smējās: „Biudus paziedusi, krūtis izriezusi, iet kā dumpiniece!” [..] Meitas lepojās ar zīda šallītēm un jau daudzas smaidīja zem cepurītēm kā bērzlapītes. Cilvēki sāka atkopties. Zobgaļi tagad par dumpiniekiem sauca augstos kungus, kas brauca sveikt Apšinieku vārdadienā. Pirmais tāds ieradās Rēzeknes pilsētas galva Laizāns: melnā Pēterpils laiku ketuvejā, baltu platmali un pilsētas važoņa kulbā -- nu īsts dumpinieks! Pāri tirgum dumpīgā paskatā aizbrauca arī visiem pazīstamais „čigāna dēls" Francis Kemps, par kuru filozofijas students Jānis Opincāns inteliģentu pulciņā ņirgājās, ka Kemps ir Latgales filozofs Frīdrihs Fihte, kas uzvandījis vācu tautas likteni. Beidzot melns rikšotājs atrāva arī zemes dalītāju Kambalu, bet kumeļš zviegdams traucās pāri tirgus laukumam, tā ka gaidītāji dabūja redzēt tikai Kambalas zilo mēteli, augstu rokā paceltu platmali un baltās manšetes ar zelta pogām.”16
Staņislavs Kambala arī ir bērzgalietis, turpat no Micānu ezera dienvidu krastā esošās Stapuļu sādžas. 20. gs. 30. gados ļoti populāri bija Stapuļu muzikanti. Ja tie muzicēja kāzās, tad bija skaidrs, ka tās nav ikdienišķas kāzas, bet glaunas kāzas. Ja večerinkā muzicēja Stapuļu muzikanti, tad izlocīt kājas uz turieni ieradās cilvēki pat no desmitiem kilometru attāluma!
Ir priekšstats, ka ūdeņu nosaukumi ir ļoti seni, ka tie negrozītā veidā vai no pašas aizvēstures ir atnākuši līdz mūsdienām. Bieži vien tas tā nav – it īpaši, ja papēta nelielus ezerus. Tagadējais Micānu ezers 19. gs. vidus kartē ir Berzigales ezers, saukts arī par Koka ezeru. Meirānu ezers 19. gs. vidū ir Berzino ezers, saukts arī par Čumu ezeru.
20. gs. 30. gados Meirānu ezera austrumu krastā, pretī Lazdu salai, bija 20 m augsts uzkalniņš, kurā atradās senkapi. „Izrakumus izdarījuši galvenā kārtā katoļu garīgā semināra audzēkņi, kuri dzīvoja praksē pie vietējā baznīckunga."17
Ogo, ko tik kleriķi nav darījuši!
1 Kutuzovs A., Pohvalovs V. Vai jūs zināt, ka... // „Ausma", 06.07.1960.
2 Brežgo B. Kolekcijas un muzeji Latgolā // „Latgolas Škola", 1937., Nr.2.
3 Dzimis 1903. gada 1. aprīlī Bērzgales pagasta Palsiniekos.
4 Pekšs A. Rozalija Tabine – Naaizmērstule // „Dzeive", 1965., Nr. 71.
5 Leonidova L. Pa dzymtō nūvoda atceres vītom // „Ausma", 05.11.1957.
6 Kaļita P. Dzied un dejo rēzeknieši // „Cīņa", 18.06.1959.
7 Ir versija, ka Julijans Bandzo tikai palīdzēja Francim Trasunam izdot šīs grāmatas, bet Draugs – Rēzeknes Tirdzniecības skolas dibinātajs Jānis Kalniņš.
8 Budže A. Latvijas Romas katoļu priesteri. II – Rēzekne: LKC izdevniecība, 2010., 25.–27. lpp.
9 Rīt Sv. Annas – Jaunavas Marijas mātes diena // „Daugavas Vēstnesis", 29.07.1939.
10 Abas šīs stacijas bija uz dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga--Varšava. Vincents Mickāns dzimis 1913. gada 29. septembrī. 1942. gada 17. jūnijā padomju partizāņi uzspridzināja ešelonu dzelzceļa stacijā Ārdava, eksplozijas rezultātā gāja bojā Vincents Mickāns, arī viņa tēvs un māte.
11 Mickāns V. Atmiņu zīmējumi par Bērzgali // „Daugavas Vēstnesis", 29.07.1939.
12 Vēļ viena baznīca, luterāņu, atradusies Kirkas kalnā. Tā bija mūra baznīca, tajā 1912. gadā iespēra zibens un tā nodega.
13 Mācījās vienā klasē ar Jāni Cibuļski, Bronislavu Romanovski, Viktoru Munduru, Pēteri Cirsi u.c.
14 Publicējies arī ar pseidonīmiem Vitaļs, Zīdens, Agijs, Daņeļs u.c.
15 Bojārs V. D. Ak, bazneica boltō // „Dzeive", 1966., Nr. 77.
16 Dumpinieki. Antona Rupaiņa kultūrvēsturiskā romāna – Gaisa rati fragments // „Tilts”, 1961., Nr. 40./41.
17 V. Č. Senču kapenes Bērzgales pagastā // „Daugavas Vēstnesis", 09.03.1940.
