Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 15. aprīlis
Ceturtdiena
Aelita, Gastons
+5.1 °C
apmācies

Atjaunosim ticību, cerību un mīlestību

Lielais gavēnis ir atgriešanās un garīgās formācijas ceļš, kas iesākās Pelnu trešdienā (šogad 17. februārī), ilgst četrdesmit dienas un ved pretī Lieldienām – Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Pashas centrā ir Kristības sakraments, jo Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai. Šo nepelnīto žēlastību, kuru Dievs mums devis bez jebkādiem nosacījumiem, mēs saņemam Kristības sakramentā.

Lielais gavēnis vienmēr sākas ar Pelnu trešdienu, kad liturģijas laikā garīdznieks mums uz galvas kaisa pelnus, un šī liturģiskā zīme norāda uz mūsu dzīves trauslumu, atgādina, ka mēs esam atkarīgi no Dieva, sava Radītāja un esam grēcinieki, kuriem ir nepieciešama Viņa žēlsirdība un piedošana. Pelnu kaisīšana – tā ir redzamā zīme, ka vēlamies gandarīt par izdarīto ļaunumu un arī izlīgt ar Dievu un līdzcilvēkiem. Tas ir aicinājums uzlūkot sevi ar pazemību un centrālo vietu savā dzīvē ierādīt Dievam.

Lielajā gavēnī mēs bieži dzirdēsim aicinājumu „atgriezties”, taču daudzi no mums līdz galam neizprot šī vārda nozīmi un vērtību. Tāpēc, iesākot gavēņa laiku, ir vērts no jauna pārdomāt un rast atbildi uz būtiskiem jautājumiem: „Ko nozīmē atgriešanās?” „Kam tad īsti ir jāatgriežas?” „Kad tas jādara?” „Kā šo aicinājumu īstenot savā ikdienā?”

Ko nozīmē atgriešanās?

Atgriešanās ir pirmais kristietības vārds, jo, lai kļūtu par Kristus mācekli, ir jāatsakās no elkiem un jāierāda Dievam pirmā vieta savā dzīvē. Atgriešanās nav tikai mūsu pūliņu rezultāts, tā ir atbilde uz Kristus žēlsirdīgo mīlestību, kas mudina mūs no sirds pievērsties Viņam. Tas ir iespējams, tikai pateicoties Kunga žēlastībai un arī mūsu atvērtībai un līdzdarbībai. Atgriešanās nedrīkst aprobežoties ar jūtām un emocijām, jo tā nav tikai vienkārša apņemšanās laboties, bet gan process, kas dziļi pārveido visu mūsu dzīvi. Tā ir patiesība, ka Dievs mūs mīl un pieņem tādus, kādi esam, bet Viņš nekad mūs neatstāj bez izmaiņām.

Grieķu vārds metanoia sastāv no diviem vārdiem: meta (ārpus, pārkāpt, iet augstāk par) un nous (prāts, apziņa, arī sirds kā cilvēka garīgais centrs, kurā tiek pieņemti lēmumi). Tātad atgriešanās procesā iesaistās ne tikai prāts, griba, bet arī sirds, un tas aptver visu mūsu dzīvi. Tā ir mūsu domāšanas veida pārveidošanās, kas ir saistīta ar sirdsapziņas formāciju. Atgriešanās nav vienreizēja darbība, bet gan ilgstošs process, kas ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Jēzu. Jo ciešāk vienojamies ar Viņu, jo dziļāka un nobriedušāka kļūst mūsu ticība.

Būt par kristieti nozīmē atbrīvoties no viltus perspektīvas, saskaņā ar kuru viss riņķo ap manu „es”. Kopā ar ticības žēlastības pieņemšanu mūsos jānotiek sava veida Kopernika apvērsumam. Nikolajs Koperniks (1473-1543) atklāja, ka nevis Saule riņķo ap Zemi, bet, ka Zeme un citas planēta riņķo ap Sauli. Katrs no mums sākumā redz pats sevi kā mazu Zemi, ap kuru jāriņķo visām saulēm. Ticība mums māca iziet no šiem maldiem un nopietni pieņemt faktu, ka es esmu viens no daudzām Dieva radībām, kuras kopā riņķo ap Dievu kā savu centru. Tad ticība mūs iegremdē Dieva mīlestībā, kas dod drošību, spēku un cerību. Ārēji it kā nekas nemainās, bet visdziļākajā būtībā – mainās viss. Mūsu dzīve pārveidojas, tiek atjaunots mūsu domāšanas un darbības veids, kas kļūst par Jēzus domāšanas un darbības veidu. (Pāvests Francisks, Homīlija Kopakabana pludmalē, Riodežaneiro, Brazīlijā, 26.07.2013)

Kam tad īsti ir jāatgriežas?

Kad šo aicinājumu atgriezties dzird, piemēram, draudzes prāvests, viņš, iespējams, domā, ka jāatgriežas tiem, kuri neapmeklē baznīcu, dzīvo bez laulības, neizsūdz grēkus un nepieņem Svēto Komūniju. Vai, piemēram, domājot par māti, kas katru dienu lūdz Dievu un svētdienās iet uz baznīcu, bet viņas vīrs un bērni to nedara, – kam, mūsuprāt, būtu jāatgriežas – viņai pašai vai viņas vīram un bērniem? Vai arī, ja šo aicinājumu sadzird kāds darbinieks, kurš tic Dievam, rūpējas par savu garīgo dzīvi, regulāri apmeklē Svēto Misi, bet vairākums viņa darba kolēģu to nedara. Kuram tad īsti ir jāatgriežas – viņam vai darba kolēģiem?

Baznīca mums šodien saka, ka atgriešanās – tas ir aicinājums man pašam. Ja es pats patiesi atgriezīšos, tad tiks pārveidoti arī tie, ar kuriem kopā dzīvoju, strādāju un tiekos. Ja atgriezīsies draudzes prāvests, tad atgriezīsies arī draudze. Ja atgriezīsies māte, tad atgriezīsies arī vīrs un bērni. Ja atgriešanos piedzīvos darbinieks, tad atgriezīsies arī darba kolēģi.

Es pazīstu sievieti – četru mazu bērnu māti, kuru atstāja vīrs, aiziedams dzīvot pie mīļākās. Šī sieviete ilgus gadus dzīvoja naidā, neieredzēja savu vīru un viņa mīļāko, vēlēja viņiem pašu ļaunāko. Viņa netika galā ar savām negatīvajām jūtām, un tās viņu grāva. Viņa meklēja palīdzību ģimenē, pie draugiem, psihologiem, ģimenes terapeitiem, līdz beidzot atnāca uz baznīcu, kur dzirdēja Neokatehumenālā ceļa katehēzes, kurās ikviens tika aicināts uzsākt atgriešanās ceļu. Tas sievieti uzrunāja, un viņa palika šajā kopienā. Pateicoties Dieva Vārdam, liturģijai un kopienai, viņa iepazina Dieva žēlsirdīgo mīlestību, un tas izmainīja viņas sirdi. Kādu dienu viņa devās pie sava vīra un lūdza viņam piedošanu par to, ka viņu neieredzēja, tiesāja, aprunāja un vēlēja ļaunu, tāpat lūdza piedošanu arī iepriekš nīstajai vīra mīļākajai.

Pēc kāda laika, vīrs smagi saslima – viņam atklāja ļaundabīgo audzēju. Drīzumā mīļākā viņu atstāja, un tā nu viņu no jauna pieņēma bijusī sieva, kas par viņu rūpējās līdz pat nāvei. Kādu dienu viņš sacīja: „Tu esi man kā eņģelis, es tevi atstāju tad, kad biju tev visvairāk vajadzīgs, bet tagad, kad man ir nepieciešama palīdzība, tu mani nepamet vienu un nesavtīgi kalpo. No kurienes tevī ir tik daudz mīlestības un maiguma?” Viņš savā sievā ieraudzīja Kristus mīlestību. Pirms nāves viņš aicināja priesteri, saņēma sakramentus, un, izlīdzis ar Dievu un ar tuvākajiem, aizgāja no šīs pasaules.

Mūsdienu cilvēks negrib klausīties tukšos vārdos, bet skatās uz mūsu dzīvi. Ikviena kristieša sūtība ir būt par Kristus mīlestības liecinieku. Taču tas nav iespējams bez mūsu personiskās atgriešanās.

Kad ir jāatgriežas?

Svētie Raksti norāda, ka īstais laiks ir tagad, jo vakardiena jau ir pagājusi, bet rītdienas var arī nebūt. Tātad mums ir tikai šodiena, lai atgrieztos, ticētu, mīlētu un priecātos. Ja es dzīvoju tikai ar to, kas ir bijis vai arī ar to, kas būs, tad es nepildu Dieva gribu, jo pašreizējā brīdī neesmu atvērts Viņa darbībai.

Svētais Jānis no Dieva (1495-1550) bija viens no redzamākajām reliģiskajām personībām 16. gadsimta Spānijā. Katru dienu šim svētajam cilvēkam bija jāiet pa ielu, kuras tuvumā bija publiskais nams. Kad viņam nācās sastapt šīs iestādes īpašnieku, pilsētā pazīstamu grēcinieku, Jānis vienmēr viņam jautāja: „Kad tu atgriezīsies?” Šis cilvēks Jāni vai nu izsmēja un citu priekšā pazemoja, vai arī ignorēja, vai arī, ieraugot viņu iztālēm, ļāva kājām vaļu. Taču Jānis nepadevās un vairāku gadu garumā uzdeva viņam vienu un to pašu jautājumu. Pienāca diena, kad svētais kārtējo reizi šim vīrietim vaicāja to pašu jautājumu, tikai šoreiz izsmiekla vietā viņš dzirdēja vārdus: „Un kad tad man vajadzētu atgriezties?” „Tagad!” – Jānis atbildēja. Šis cilvēks aizgāja, sasauca visas nodarbinātās sievietes, nostājās uz ceļiem un Jēzus vārdā lūdza tām piedošanu, izmaksāja mēneša algu, aizslēdza publisko namu un pilnīgi izmainīja savu dzīvi. Lūk, tādā veidā darbojas Dieva žēlastība! Kā teica pravietis Isajs: „Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu!” (Is 55,6) Varbūt arī mūsu dzīvē ir pienācis pārmaiņu laiks?! Šis ir pats labākais brīdis, lai sastaptos ar Dievu.

Kā šo aicinājumu īstenot ikdienā?

Kāds gudri ir teicis: „Ja tu mīli dzīvi, tad neiznieko laiku!” Lai šis Lielais gavēnis nebūtu izniekots laiks, bet kļūtu par mūsu garīgo ceļojumu, Baznīca mums iesaka trīs līdzekļus, kas palīdzēs labāk iepazīt sevi un Dievu. Tie ir: lūgšana, gavēšana un dalīšanās ar trūcīgajiem. Sakarā ar to, ka mūsdienu sabiedrībā valda reliģiskais sinkrētisms (atšķirīgu reliģiju uzskatu sajaukšana), mēs bieži nepareizi saprotam un arī nepareizi izmantojam šos līdzekļus.

Kāpēc Baznīca mūs aicina lūgties? Mūsu dzīvi var salīdzināt ar svītru kodu, kurā ir daudz informācijas, bet ir jāatrod veids, kā šo informāciju nolasīt. Kristietim ir divas vissvarīgākās grāmatas: Svēto Rakstu grāmata un dzīves faktu grāmata. Notikumus vajag interpretēt Dieva Vārda gaismā. Tikai tā mēs varam atklāt to jēgu, kādu tiem ir devis Dievs. Bez Bībeles un lūgšanas mēs nesapratīsim dzīves notikumus un neatklāsim to dziļāko jēgu. Lūgšanā svarīgi Dievam jautāt: „Kungs, ko Tu vēlies man pateikt, ko vēlies, lai es daru?” Un tad pieņemt visu ar pazemību.

Kāpēc Baznīca mūs aicina gavēt? Garīgajā cīņā liela nozīme ir gavēšanai, kas nav jāuztver vienīgi kā atteikšanās no kaut kā vai arī apņemšanās kaut ko darīt vai nedarīt. Dievs nevēlas, lai mēs gavējot būtu izsalkuši, neapmierināti un dusmīgi. Viņš vēlas tieši pretējo – lai mēs tiktu garīgi stiprināti ar patiesību, mīlestību un iecietību. Gavēšana palīdz uzvarēt miesas kārības, liek garam valdīt pār ķermeni, kā arī norāda uz mūsu garīgajām vajadzībām, kas grēka dēļ tiek atstātas novārtā. Ja cilvēks neēd, viņš galu galā nomirst, – tāpat ir ar garīgo dzīvi. Tātad no vienas puses gavēšana ļauj mums piedzīvot to, kas jācieš tiem, kas ir trūkumā, bet no otras – atdzīvina mūsu pašu slāpes pēc dzīves Dievā, kurš vienīgais ir spējīgs remdēt mūsu izsalkumu. Gavēšanas mērķis nav gandarījums par sasniegto, bet gan sava nespēka apziņa – pieredze, ka mēs paši neesam spējīgi sevi darīt labākus, ka mums ir nepieciešama pilnīga uzticēšanās Dievam.

Kāpēc Baznīca mūs aicina dalīties? Šī gada 4. februārī pirmo reizi tika atzīmēta Starptautiskā cilvēces brālīguma diena. Pāvests Francisks video vēstījumā šīs dienas svinību dalībniekiem atgādināja, ka šodien vairs nav laika vienaldzībai. Viņš sacīja: „Mēs nedrīkstam mazgāt rokas, ieturot distanci, nerūpējoties, neinteresējoties. Atļaujiet teikt, ka, vai nu mēs būsim brāļi, vai arī viss sabruks. Tā ir robeža. Robeža, uz kuras mums ir jābūvē; tas ir mūsu laikmeta izaicinājums. [...] Pasaule bez brāļiem ir ienaidnieku pasaule. Lai kļūtu par ienaidniekiem, nav vajadzīgs karš. Pietiek būt vienaldzīgiem. Pietiek novērst savu skatienu uz citu pusi, nerūpēties par otru, dzīvot tā, it kā otra nebūtu.” Pāvests atgādināja, ka mieru var panākt tikai ar brālīgu sirdi. Veicot žēlsirdības darbus, palīdzot citiem, nav svarīgi, lai mēs labi justos, tīksminoties par to, cik brīnišķīgi kristieši esam, palīdzēdami citiem. Svarīgi ir apzināties, ka tas ir pazemīgs mēģinājums saprast tuvāko, viņa vajadzības, kalpojot un nesavtīgi sevi dāvājot. Žēlsirdības dāvanu došana dara mūs brīvus no mantkārības un palīdz atklāt, ka otrs cilvēks ir mans brālis vai māsa, ka man piederošais nekad nav tikai mans. Būt žēlsirdīgam nozīmē atvērt savu sirdi uz tuvāko vajadzībām, savukārt tas palīdz arī mums uzvarēt gan elkdievību – kalpošanu naudai, slavai, varai, gan arī savu garīgo kūtrumu un slinkumu. Šajā gavēņa laikā sagatavosim nopietnu nabagdāvanu un dosim to nesavtīgi, – tā, lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā!

Lielajā gavēnī lasīsim Svētos Rakstus, piedalīsimies dievkalpojumos (gan „Rūgto asaru” dziedājumos, gan „Krusta ceļa” apcerēs), gavēsim, lūgsimies, dosim nabagdāvanas – ne jau tāpēc, lai justu gandarījumu, bet, lai šie līdzekļi palīdzētu mums iepazīt sevi un atklāt, ka esam grēcinieki, kuri bez Jēzus nespēj darīt neko labu. Šie līdzekļi palīdzēs vēl vairāk ilgoties pēc Pestītāja un Pashas svētkiem.

Ļausim Kristum atgriezt mūsu sirdis un izmainīt mūsu domāšanas veidu, lai mēs saskatītu, ka cilvēka patiesais lielums un tā piepildījums meklējams tikai vienotībā ar Dievu un mīlestībā, kas tiek saņemta un dota!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.