Šogad janvāra beigās Ilūkstes novada Šēderes pagasta “Nitišos” Jānis un Lidija Nitiši nosvinēja kāzu 60 gadu jubileju. “Latgales Laiks” devās ciemos, lai aprunātos ar gaviļniekiem un uzzinātu ilgās kopdzīves noslēpumu.
Jānis pastāstīja, ka dzimis tālajā 1937. gadā, 18. martā, sava tēva mājās, kur dzīvo vēl joprojām. 1942. gada aukstajā februārī, kad mazajam Jānītim vēl nebija pilni pieci gadi, nomira viņa māte. Vasarā tēvs pārveda mājās jaunu saimnieci. “Kad iepazināmies, pamāte gribējusi mani noglāstīt. Savukārt es metos ārā pa mājas durvīm un -- prom biju. Vēlāk mani atraduši aizmigušu netālu, zem egles,” atceras Jānis. Īsti labas attiecības laika gaitā ar pamāti viņam tā arī neizveidojās, beigās nācies pat atpirkt no viņas tēva māju.
Pēc Eglaines pamatskolas beigšanas piecpadsmit ar pusi gadu vecumā Jānis sāka strādāt par galdnieka mācekli “Rūpnīcas atjaunošanas būvniecības pārvaldē Nr. 23” (vēlāk „BaltTransStroj”), kura laboja Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcu.
1953. gada martā Jānis kopā ar darba kolēģiem devās komandējumā uz Maskavu, kur tobrīd tika būvēta Maskavas Valsts universitātes ēka. Tā kā viņam tobrīd vēl nebija pases, Maskavā jaunais celtnieks netika ielaists. “Pirmajā komandējumā tiku vien 1953. gada decembrī, kad devos uz Viļņu. Pēc tam biju arī Kaļiņingradā. Būvniecībā toreiz varēja labi nopelnīt, klāt nāca arī komandējuma nauda. Dzīvojām turpat, jaunbūvē, no būvmateriāliem paši ierīkojām nelielu telpu, aprīkojām to ar krāsniņu, dūmvadu palaižot ventilācijas šahtā,” stāsta Jānis. Kad pēc trim mēnešiem pārbraucis mājās paaudzies un moderni saģērbies, tēvs un pamāte viņu gandrīz nav varējuši pazīt.
Tagad -25 grādos bērni neiet uz skolu, mēs -46 grādos gājām darbā
Tā kā tobrīd savā darba vietā Daugavpilī daudz nopelnīt nevarēja, Jānis nolēmu izmantot iespēju un doties peļņā uz neskartajām zemēm Kazahstānā. No Daugavpils turp vienā vagonā braukuši 12 cilvēki. Ceļā pavadītas divas nedēļās, pa ceļam, netālu no Mičurinskas stacijas, Jānis nosvinējis arī savu astoņpadsmito dzimšanas dienu.
Darbs tālumā no mājām nav bijis viegls. “Rakām tranšejas, lauzām akmeņus, taisījām uzbērumus, likām ceļus, būvējām saliekamās somu mājiņas, bet biju jauns un pie smagā darba ātri vien pieradu,” atceras Jānis.
1955. gada decembrī viņš tika aizsūtīts komandējumā uz akmeņlauztuvēm Karagandas apgabalā. “Mīnus 46 grādu temperatūrā gājām darbā. Tiem, kas dzīvoja somu mājās, bija siltāk. Mēs, pieci cilvēki, dzīvojām nelielā barakā, kur pa nakti pat spainī atstāts ūdens sasala ledū. Komandējuma naudu mums nemaksāja, arī izpeļņa tur nebija nekāda lielā -- atkarībā no izlauzto akmeņu kubatūras. Beigās mukām no turienes prom”.
Turpat, no neskartajām zemēm, Jānis tika iesaukts armijā, kopā ar vēl aptuveni 30 000 vienaudžu. 1956. gadā viņš tika iesaistīts ražas novākšanā Zapadņinskas graudu punktā. Elevatora būvniecība vēl nebija pabeigta, tāpēc graudi tika vesti un bērti uz lauka kaudzēs līdz trīs metru augstumam. “Ziemā, kad šie graudu kalni apsala, vizinājāmies no tiem uz lāpstām. Bija interesanti, jo varēja stūrēt. Stepe līdzena, citu kalnu tur nebija. Tā nu rezultātā sanāca, ka turp braucu uz sešiem mēnešiem, bet mājās atgriezos vien pēc pieciem gadiem,” stāsta Jānis.
Tālienē satikts skolas biedrs
Jāņa dzīvē bijuši arī vairāki amizanti gadījumi. Viens no tādiem ir bijis, kad tūkstošiem kilometru no mājām satikts skolas biedrs. “Skolā man slikti padevās angļu valoda. Biju palicis pēc stundām kopā ar tādiem pašiem angļu valodas „zinātājiem” no paralēlās plūsmas. Tas bija 1951. gads. Gadus četrus vēlāk, jau atrodoties Kazahstānā, pēc darba sēdējām pie galda ar puišiem un runājāmies. Vārds pa vārdam, līdz secināju, ka kopā ar vienu no klātesošajiem esam kopā sēdējuši pēc stundām,” stāsta Jānis.
Viņa strādāja fermā, es gāju uz gateri, saskatījāmies un…
Savu nākamo sievu Jānis pazinis vēl kopš skolas laikiem, jo dzīvojuši kaimiņos. “Tāda maza staigāja ar lielu somu. Kad atnācu mājās no armijas un sāku strādāt gaterī, viņa šeit, Šēderē, strādāja fermā. Es no rīta eju uz darbu, viņa – baro govis. Eju no darba mājās -- viņa atkal baro govis. Tā nu mēs saskatījāmies un iepazināmies,” atceras Jānis.
Lidija stāsta, ka piedzimusi 1939. gada maijā, pabeigusi Eglaines septiņgadīgo skolu un 1957. gadā sākusi strādāt. “Mana pirmā un pēdējā darba vieta bija govju ferma Šēderē. Atšķirībā no sava vīra, es pa pasauli apkārt neesmu blandījusies, man tas nepatīk,” secina Lidija.
Izrādās, ka Jānis nebūt nav bijis pirmais viņas pielūdzējs. “Es viņu nemaz nepazinu un patiesībā man jau bija pavisam cits pielūdzējs, bet šis pasteidzās un atņēma mani viņam. Tā nu sanāca, saskatījāmies, iepazināmies un sarakstījāmies pa kluso. Kāzu mums nebija, jo laulāties baznīcā tad nedrīkstēja, ja nevēlējies tikt izsūtīts, un nu jau 60 gadus esam nodzīvojuši kopā,” stāsta Lidija.
Dzīvē ir bijuši visādi brīži, gan labi, gan slikti, ir bijuši gan smiekli, gan asaras. Patiesībā ilgi dusmoties nemaz nav bijis laika, jo abiem bija jāstrādā. Arī darba laiki nav sakrituši. Kad Lidija no rīta slaukšanas gājusi uz mājām, Jānis devies uz gateri, un otrādi, kad viņš gāja mājās no darba, sieva jau devusies uz vakara slaukšanu. “Lai tik ilgi nodzīvotu kopā, mīlestības vajag, pacietības vajag,” secina Lidija.
Savukārt Jānis atzīst, ka strīda laikā bieži vien svarīgi ir arī piekāpties vai to vienkārši neturpināt: “Kā sieva sāk lamāties, tā es izeju ārā no mājas. Būšu pa šo laiku nopelnījis medaļu par pacietību (smejas), bet sieva, droši vien, būs pelnījusi ko līdzīgu.”
Tēvs teica – neņem sievu kaimiņos…
Savulaik Jānis biju dzirdējis tēvu runājam, ka nevajagot sievu ņemt kaimiņos. “Tagad arī es tam pilnīgi piekrītu. Sāksi strīdēsies, sieva saka -- es iešu pie mammas. Kamēr nebiju precējies, bija laiks pēc darba aiziet uz ezeru nopeldēties, pamakšķerēt. Kad apprecējos -- vajag palīdzēt sievastēvam sienu sagatavot. Kad apprecējās sievasbrālis, arī viņam vajadzēja palīdzēt. Līdz ar to brīvā laika man vairs nebija un visi mani makšķerēšanas piederumi palika nelietoti,” smejas Jānis.
Arī paša mājās darba bijis pietiekami. Vajadzējis remontēt māju, bija jāmaina durvis, jāstiklo logi. “Kad oktobra beigās piedzima jaunākā meita, lai mājās būtu silti, pēc otrās maiņas līdz diviem naktī stikloju otros slogus, jo ārā bija kļuvis vēsi,” atceras Jānis.
Es pirmā atkal ietu kolhozā
Atceroties darbu fermā, Lidija atzīst, ka sākumā tas bijis ļoti smags. Slaucējām pašām nācies gan aukstumā pēc barības braukt, gan govis slaukt, gan arī mēslus vest, arī atalgojums bijis niecīgs. “Rezultātā tagad nevaru ne adatu pirkstos, ne karoti īsti labi noturēt,” secina Lidija.
Vēlāk gan uz darbu iets kā uz svētkiem. “Zināju, ka tur man ir tikai viens darbs. Savukārt mājās atpūtas nebija -- gan visi mājlopi jāapčubina, gan dārzi jāizravē, gan siens jāsagatavo. Arī strādāt pēdējos gados bija daudz vieglāk, vajadzēja tikai slaukt govis un slaukšanas aparātus izmazgāt. Arī alga bija laba -- četri, pieci, seši simti rubļu. Ja man tagad būtu veselība, atgrieztos atpakaļ kolhozā, un, ja varētu strādāt kā pēdējos gados, es pirmā ietu atpakaļ,” atzīst Lidija.
Jānis atceras, ka sākumā slaucējām algas bijušas mazas -- simts rubļi gadā, kad skapis maksājis 110 rubļus: “Vēlāk gan viņa sākusi pelnīt vairāk par mani. Vienu reizi kvartāla beigās gājusi mājās ar somiņu, kurā bijuši 700 rubļi, kad kolhoza priekšsēdētājam alga bijusi 270 rubļi.”
Kad Lidija devusies pensijā, mājās ejot, birušas asaras. Diemžēl drīz pēc tam, 1994. gadā, arī ferma tikusi likvidēta, bet govis izpārdotas.
Varde pienā un pazaudētais Goda raksts
Amizanti atgadījumi ir bijuši arī Lidijas garajā slaucējas mūžā. “Lai piens būtu tīrs, to vajadzēja izkāst, ko vienmēr akurāti un čakli arī darījām. Vienreiz atbrauc priekšsēdētājs, pārbauda kannas, paceļ vienai marli, paceļ otrai, skatās – kas tad tas. Martas kannā baltā pienā izpletusies sēž varde. To pa jokam, “lai piens neskābtu”, bija noķērusi un iemetusi kannā kāda kolēģe.
Arī Goda rakstu Lidijai ir papilnam. “Reti no kuras sanāksmes mājās gāju bez Goda raksta. Kā gadījās, kā ne, vienu reizi pa ceļam uz mājām Goda rakstu pazaudēju. Nebūtu tajā bijis mans vārds, varētu nelikties ne zinis, bet tā, lai neviens neuzzinātu, nācās iet un meklēt nozaudēto apbalvojumu,” atceras Lidija.
Kamēr Lidija strādājusi fermā, Jānis ilgus gadus nostrādājis par galdnieku Sadzīves pakalpojumu kombināta galdniecības cehā, taisot skapjus, bufetes, galdus, gultas, krēslus, logus, durvis, ratus, ragaviņas bērniem un daudz ko citu. Kādreiz šajā cehā tikai Šēderē vien strādājuši ap 100 cilvēki.
Jāņa un Lidijas ģimenē uzaugušas divas meitas -- Silvija un Arnita, viņiem ir 11 mazbērni un seši mazmazbērni un jūnija sākumā tiek gaidīts nākam pasaulē vēl viens mazmazbērns.
