Par Ozolmuižu un tāsvārdīgo apkaimi (muižas, draudzes, pagasta teritorija) var sarakstīt populārzinātnisku grāmatu, izveidot interesantu filmu. Materiāla ak vai, cik daudz!
Ozolmuiža ir kaut kas līdzīgs Adamovai – abas turpat netālu pie Rēzeknes, abas savulaik tādas modernas, stilīgas, izreklamētas.
Adamova un Loborži ir krievu inteliģences centri, bet Ozolmuiža – poļu. Nav brīnums, ka jau pirmajās latgaliešu avīzēs ir gana daudz rakstu par Ozolmuižu.
1909. gadā „Drywā" aprakstīts, ka Pauliņos vienam saimniekam zirgs saslima – caurvējš sapūta. „Kaids gudrinīks pastosta, ka wajagut izkurinot perti un zyrgu labi izsutynot. Uz reizi byušks wasals. Tai i padareja. Zynoms, “gora” uz krosnes dadewe daudz wairok, nakai del cylwaka. Tureja zyrgu aiztaisitā pertī prowu laiku. Kad atgoja saiminīks uz perti, lai iraudzit jau wasalu zyrgu, winš beja stipri porsteigts: zyrgs guleja ar kojom uz augšu. Pec pora dinom zyrgs pawysam nūsabeidze.”1 Var šķist, ka tas rakstiņš ir humora pēc. Zirga žēl... Taču nemaz tik liels stulbums, kā mums tagad šķiet, tas nebija.
1927. gadā viens publicists (ar pārnovadnieka skatu no malas) par latgaliešiem raksta: “Še vēl ir spēkā vārdošana un pūšļošana. Ārstē ar vārdošanu un pūšļošanu un visādām pašdarinātām zālēm un brūces dziedē ar govju un aitu mēsliem, bet galvenā kārtā ar akmeņu laikmeta cirvjiem – pērkoņa lodēm. Visas vainas atvieglina arī pamatīgi sakurināta pirts, lai tas būtu cilvēks vaj zirgs.”2
Ja cilvēks saaukstējās, kurināja ne tikvien pirti. Bāza arī iekšā maizes krāsnī, jo tas bija ātrāk un ekonomiskāk. Izkurināja, izslaucīja ārā nodeguļus un ogles, iešļakstīja iekšā ūdeni, iesvieda ārstnieciskas lapas vai zariņus, tad slimnieku lika uz dēļiem un iešļūcināja iekšā ar kājām pa priekšu. Ārā aiz dzāslona bija tikai galva. Jā, dzīve zemnieku piespieda vis ko izdomāt, lai netērēt velti laiku un resursus.
Pēdējais muižnieks šajā skaistajā/senajā vietā bija polis Mihals Benislavskis. Viņš Ozolmuižā (w majątku rodowym) arī piedzima (1860. gada 5. novembrī, citos avotos – 1857. g.), viņa māte Jadviga bija no Šadursku dzimtas. Mihalam bija astoņi brāļi un māsas, puse no viņiem nomira pavisam maziņi. Laulājies muižkungs bija ar Amāliju no Svolinsku dzimtas, viņiem bija meita Jadviga (1890–1923) un dēli Mihals (1884–1971) un Julijans (1885–1972).
Mihals Benislavskis vairāk laika pavadīja Sanktpēterburgā un pasaules lielajās ostās. Bija Dānijas ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā, līdz pašai nāvei darbojās globālā līmenī ar kuģniecības menedžmentu. Pēc Latvijas valsts izveides vairāk dzīvojās pa Poliju, 1933. gada 1. februārī tur arī nomira un tika Varšavā (pilsētas vecākajos un prestižākajos Povonzku kapos) apglabāts.
Mihals bija izskatīgs un izglītots kungs, ar modernu domāšanu, plašiem un elitāriem sakariem. Absolvēja Rīgas Politehnisko augstskolu, 1907. gadā tika ievēlēts par Krievijas Otrās valsts domes deputātu. No latgaliešiem tajā domē tika ievēlēts Eduards Kazričs, kurš arīdzan mācījās un pabeidza (1888--1898, kā agronoms) Rīgas Politehnisko augstskolu un kura glaunajā mājā Rēzeknes upes krastā Benislavski ne reizi vien ciemojās. Viņi viens otram palīdzēja kļūt par deputātiem – tās vēlēšanas bija vairākos etapos, ar kvotām un elektoriem, ļoti samudžinātas.
Kuplajai un ietekmīgajai Kazriču (citur rakstīts – Kazradžu) saimei ir ciešs sakars ar Ozolmuižu. “Ap 1860. gadu – vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas – kā turīgs saimnieks un pazīstams darbinieks Andrejs Kazradzis apprecējis Ozolmuižas muižnieka Muržica meitu Ludvigu. Viņu ģimenē bijuši trīs bērni. Vecākais dēls Antons vēlāk bija ģenerālis un pazīstams kultūras darbinieks. Meita Helēna – dzimusi 1865. gadā, un jaunākais dēls bija Eduards.”3 Šis Eduards tad arī kļuva par deputātu.
Tā Valsts dome nostrādāja vien trīs ar pusi mēnešus – tik par mēnesi ilgāk nekā Krievijas valsts Pirmā dome, kurā no latgaliešiem bija ievēlēts baznīckungs Francis Trasuns.
Tā kā pie Ozolmuižas bija amatnieku ciemi jeb slobodkas, 1913. gadā tika izspriests te atvērt arodu skolu. Un cik mūsdienīgi vārdiņi tā laika avīzēs! „Rèzeknes zemstwas walde sòkuse dùmot par jaunim projektim, kuri nòks par lobu wysam aprinkam. [..] Uzulmuižâ ir nùsprists dybynot kalwu školu4. Reizê ar kalwu omotu školâ pasnègs ari šleseru un cytus omotus.“5
1919. gadā Latgalē saimniekoja sarkanie – Stučkas valdība. Lielās muižas īpašniekiem tika atņemtas un, kad 1920. gadā Latgalē de facto nodibinās Latvijas valsts, daudzi bijušie muižnieki domāja, ka jaunā valsts viņiem pilnīgi visu atdos atpakaļ.
Bet nekā... Tika veikta Zemes reforma, zemi izdalīja bezzemniekiem, mazzemniekiem un t. s. lāčplēšiem, bet bijušajiem muižniekiem atstāja tikai 50 ha – un uz tiem varēja nebūt muižas centrs! Un nekādu kompensāciju, nekā!
Bija viņiem škrobe, bet reizē arī neliels prieks – tie 50 ha tomēr bija labāk nekā kikucs no sarkanajiem.
Mihala Benislavska ģimenei tajā laikā nebija daudz nekustamo īpašumu. Dzimtmuižiņa Benislavova (blakus tagadējai Liepu pamatskolai) jau piederēja Andrejam Račkovskim, Ozolmuižu Benislavskim neatstāja, tik vien Marimontu foļvarku netālu no Kivku ezera. Benislavski ar Marimontiem īsti nenodarbojās – 1929. gadā tiesu izpildītāji Marimontu ar 50 ha zemes, dzīvojamajām un saimniecības ēkām izlika izsolē, nosakot sākuma cenu 3 500 Ls6.
Un Ozolmuiža? Aizsākas ar Franci Trasunu saistīti skandāli! Vai nu viņam piedāvāja, vai viņš pats pieteicās, bet 1920.--1923. gados avīzes7 raksta un vietējie daudz spriež, par ko Francim Trasunam piešķīra Ozolmuižas centru? Vai tā ir taisnība, un, ja jā, tad kādi viņam Ozolmuižā plāni? Vēlāk bija arī citi skandāli – Stoļerovas pārdēvēšana par Trasuniem, ko dara un cik saņem algā baznīckungs Francis Trasuns Latvijas Bankas padomē, savas politiskās partijas dibināšana, dzīvokļa nesadalīšana ar bīskapu Jezupu Rancānu, sutanas un celibāta trikmīņs u.c.
Kas zina, kas un kā tur bija, bet Francis Trasuns atteicās no Ozolmuižas centra. Iespējams, ka viņam bija plāns Ozolmuižā izmitināt garīgo semināru... Dievs to zina!
1923. gada 30. aprīlī uz Ozolmuižu atbrauca Izglītības viceministrs – apskatīties, vai nevar šeit ierīkot Skolotāju institūtu. 1930. gadā Rēzeknes apriņķa valdei bija nodoms te atklāt lauksaimniecības vidusskolu. Lielo skolu plāni nerealizējās, bet cienījamas akciju sabiedrības (linu pārstrāde u.c.) te gan iekortelējās. Tām arī gāja daždažādi, visādu skandālu bija papilnam.
Kad pirms pēdējā kara būvēja Rēzeknē luterāņu baznīcu, ļoti daudz akmeņu, ķieģeļu un citu būvmateriālu izplēsa no Ozolmuižas kungu mājas un citām muižas ēkām. Ja tu Rēzeknē stāvi un skaties uz brūnsarkano, stalto baznīcu, vari iztēloties, ka tu skaties uz Ozolmuižu!
Mana vecmāmiņa ir no aiz Ozolmuižas parka turpat esošajām Pāpom (Papkiem) – Emīlija Cīlova. Mans vectētiņš Nikodems Lukaševičs šajās mājās ienāca kā primaks. Mana vecmāmiņa bija ļoti reliģioza, stāstīja arī par muižu, baznīcu, arhibīskapa vizitāciju 1914. gada vasarā u.c. Par priesteriem Vītu Urbeli un Konstantīnu Kangaru, kurus personīgi pazina. Arī par to, kā viņa bija klāt pie piekautā priestera, ko tas viņai stāstījis.
„1949. goda 9. junī Ūzulmuižas draudzi pōršalc brīsmeiga ziņa, kuru sīveņas nese, skrīdamas un osoras slauceidamas, nu vīnas sātas iz ūtru: miris bazneickungs Kangars... Nūsysts, nūspardeits... Kai nūsaskaidrōja, ticis aizvasts iz Ūzulainis pogosta mōju (tei kūka garō āka vēļ asūt sasaglobōjuse), kur sadistiski spydzynōts: vysa golva sadauzeita, zūbi izsysti... Tyvumā atsaroda izvastūs saiminīku Barkānu mōjas, kur pogrobā ari turāts bazneickungs."8
1 Zynotoja. Uzulmuiža // "Drywa", 07.09.1909.
2 Andermanis K. Latvijas trešā zvaigzne - Latgale // "Jaunā Nedeļa", 29.04.1927.
3 Latkovkis D. Nacionālā atmoda Latgalē. 1. daļa. - Rēzekne: LKC izd., 1999.,196.lpp.
4 Škola – tieši šādu leksēmu parasti lieto senākie latgaliešu laikraksti.
5 Sàbris. Rèzeknes zemstwa // „Jaunas Zinias", 28.08.1913.
6 Latgales apgabaltiesas.. // "Valdības Vēstnesis", 14.06.1929.
7 Ari naapmirinots! // "Jauno Straume" 12.07.1922. u. c.
8 Dedzeigō prīstera pīmiņai // Tāvu zemes kalendars. 2021 – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2020., 152. lpp.
