1989. gada 15. februārī beidzās desmit gadus ilgušais karš Afganistānā. Bijušie karavīri internacionālisti, Afgāņu veterānu Daugavpils sadraudzības centra "Pereval" locekļi ik gadu piemin viņiem šo tik nozīmīgo dienu.
Skumjais kopsavilkums
Kopš Padomju karaspēka ierobežotā kontingenta ievešanas Afganistānas Demokrātiskajā Republikā (ADR) 1979. gada 26. decembrī līdz 1989. gada 15. februārim -- dienai, kad šo valsti pameta pēdējais padomju karavīrs, bija krituši un miruši no ievainojumiem vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, tostarp gandrīz trīs tūkstoši virsnieku, aptuveni 54 tūkstoši karavīru tika ievainoti, 417 pazuduši bez vēsts. Par pirmās grupas invalīdiem kļuva 1479 cilvēki, otrā grupa tika piešķirta 4331, bet trešā grupa – 859 cilvēkiem. Vislielākos zaudējumus Padomju karaspēks cieta 1984. gadā – 2343 cilvēki. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā apkopotie dati liecina, ka Afganistānā gājuši bojā 6888 krievi, 2378 ukraiņi, 613 baltkrievi, varoņa nāvē krituši daudzu citu bijušās PSRS tautību pārstāvji, piemēram, 57 lietuvieši, 23 latvieši un 15 igauņi. Kopumā Afganistānā karā piedalījās 620 tūkstoši militārpersonu.
Padomju Savienības varoņa nosaukums piešķirts 86 karavīriem un virsniekiem, tostarp 28 – pēc nāves.
Latvijā savulaik dzīvoja aptuveni četri tūkstoši Afganistānas kara dalībnieku. Kopumā krita 64 cilvēki, viens pazuda bez vēsts. Daugavpilī un novadā – deviņi cilvēki.
Pašlaik, atskatoties pagātnē, daudzi uzskata, ka karš ADR bija bezjēdzīgs un pat noziedzīgs. Taču PSRS laikos, kad tās Politbirojs pieņēma lēmumu par karaspēka ievešanu, turklāt pēc vairākkārtējiem ADR vadības lūguma, ņemot vērā tālaika starptautisko situāciju, piedalīšanos karā nosauca par internacionālā pienākuma pildīšanu.
Savējos nepamet
Vasilija Krupeniča vadītā Afgāņu veterānu Daugavpils sadraudzības centra "Pereval" locekļi pirms šī piemiņas cienīgā notikuma noliek ziedus un vainagus pie Ķīmiķu mikrorajonā uzstādītā memoriāla, pēc tam šis rituāls tiek turpināts Daugavpils novada kapos un Daugavpils komunālajos un brāļu kapos, kur atdusas Afganistānā kritušie kareivji – deviņi cilvēki.
Centrā „Pereval” ir 73 karavīri internacionālisti un viņi piekopj ne tikai šo tradīciju. Sava priekšsēdētāja V. Krupeniča vadībā viņi neaizmirst tos, kuri nonākuši sarežģītā situācijā un kuriem nepieciešams ne tikai uzmundrinājums, bet arī materiālā palīdzība. Centrs palīdz Afganistānas kara dalībniekiem finansiāli, sarūpē apģērbu, pārtikas produktus, slimos nosūta uz medicīnas un rehabilitācijas iestādēm un risina daudzus citus svarīgus jautājumus. Turklāt tiek atbalstīti ne tikai bijušie karavīri, bet arī kritušo vecāki un radinieki.
Pašlaik centra „Pereval” dalībnieki veido Piemiņas muzeju, kurā būs skatāmi materiāli par viņu dienesta laiku Afganistānā. Jau ir nepieciešamās telpas un apstākļi, arī daudzi dokumenti un fotogrāfijas. Pagaidām ar eksponātiem gan ir sarežģītāk, taču tie pamazām krājas.
To nevar aizmirst
Jevgeņijs Stankevičs atradās Afganistānā no 1988. gada maija līdz karaspēka izvešanas dienai, bija bruņutransportiera vadītājs: „Mēs apsargājām Kabulas—Bagramas ceļu. Cīņu biedri krita, bet man paveicās.” Sadzīves apstākļi bija bēdīgi, karavīri bieži vien dzīvoja bez elektrības un izmantoja pašrocīgi izgatavotu gaismekli, dzēra avota ūdeni, bet arī vietējiem iedzīvotājiem gandrīz nekomunicēja. Ziņu par gaidāmo karaspēka izvešanu Jevgeņijs uzņēma ar prieku.
Atgriezies no Afganistānas, Jevgeņijs sāka citādi raudzīties uz dzīvi un veidot attiecības ar cilvēkiem, vērtējot viņus nevis pēc vārdiem, bet gan darbiem.
Daugavpilietis Antons Pilacs pēc karaskolas absolvēšanas tika nosūtīts uz ADR – Bagramu, 345. atsevišķo gvardes izpletņlēcēju desanta pulku, kur viņš nodienēja pusotru gadu. Antonam visvairāk palikusi atmiņā operācija Panšera aizā, kuras laikā no cietuma bija jāatbrīvo ķīlnieki: „Tā bija vērienīga armijas operācija, kurā piedalījās liels skaits karavīru. Rezultātā mēs izpildījām uzdevumu un ķīlnieki tika atbrīvoti.”
Bruņutransportiera vadītāja Antona Pilaca pienākums bija bloķēt dušmaņu darbību un likvidēt viņus. Par drosmi un vīrišķību Antonu apbalvoja ar medaļu „Par drosmi”: „Toreiz visi palika dzīvi, tomēr zaudējumi neizpalika. Reiz kaujas laikā šī pulka 8. un 9. rotā krita daudzi mūsu cīņu biedri.”
Daugavpilietis, atvaļināts vecākais praporščiks, sešdesmit deviņus gadus vecais Ivans Fedosovs pats palūdza, lai viņu nosūta uz ADR, kur viņš dienēja no 1984. līdz 1986. gadam: „Mēs nonācām viskarstākajā punktā – Kandagarā. Mani norīkoja uz motostrēlnieku rotu, kur manā pakļautībā bija desmit kaujas mašīnas un tikpat vadītāji. Bruņutransportieru ekipāžas pavadīja kolonnas ar degvielu, munīciju, dažādu citu militāro aprīkojumu, pārtiku, jo tās bija viegls guvums dušmaņiem. Viņi parasti aizdedzināja pirmo mašīnu, aizšķērsojot ceļu visai kolonnai, bet pārējās aukstasinīgi apšaudīja. Es divreiz uzskrēju uz fugasa, taču brīnumainā kārtā paliku dzīvs.”
Ivans piedalījās piecu smagi ievainotu karavīru glābšanā. Viņa komandētās grupas karavīriem ar diviem bruņutransportieriem izdevās nokļūt pie ievainotajiem un izglābt viņus. Par šo varoņdarbu vecākais praporščiks tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.
Afganistānas kara veterāns tagad uzskata, ka Padomju—afgāņu karš, raugoties no dažiem skatpunktiem, ir strīdīgs, pirmām kārtām, lielā kritušo skaita dēļ: „Taču galvenais ir tas, ka mēs godīgi pildījām savu pienākumu pret dzimteni un lepojamies ar to.”
