Leiksnys spāks beja tymā, ka jei atsaroda pi svareigim satiksmis celim. Upis beja pyrmuos taidys magistralis myusu viesturē. Pa Daugovu, tod pa mežim iz Dnepru – i varēja tikt nu Baļtejis jiurys iz Malnū. Nu krystnešu pastateituos Reigys tikt iz senejū, varonū Polocku. Te, pi Leiksnys Daugovā, beja braslys, kur karaspāks ci tierdzuoni varēja puorsaceļt. Ari Leiksnys upe, kai var redzēt Livonejis beigu kartēs, beja sovulaik lela i svareiga, a ni taids palels gruovs. Gar Leiksnu guoja sauszemis ceļš, paralels upei. A tod i dzeļžaceļš.
Leiksnys Kaziks. 1938. godā literats Vincents Mickāns sasatyka Vaikulīšūs ar symtgadneicu Muoru Paukšti i nūsaklauseja juos stuostu1. Klaušu jeb prigonu laikūs vysa juos saime treis voi četrys dīnys nedeļā guoja muižys dorbūs, sovu zemi apstruoduoja vokorūs voi agri nu reitu, a, ka speidēja mieness, to i pa naktim. Ka beja nazkas na tai, vaineigūs sasdīnis vokorūs muižā struopēja ar reikstem. Loba maize iz golda vysod nabeja, beja juoiztīk ar nadaudz īzylynuotu mīžu putru, suoleitom siļčem i guļbom.
Muora Paukšte pastuosteja Vincentam Mickānam ari par Leiksnys Kaziku. Cylvāku, kuru mes varim niu apmāram saleidzynuot ar Brigu Ignatu Maseju voi Rogovkys Pīteri Miglinīku.
Muora pīmiņ, ka ap 1850. godu Leiksnys grafam beja seviški naciļvieceigs puorvaļdnīks. “Viņa vārdu es vairs neatceros, bet grēks viņu būtu arī pieminēt,” i itamā vītā jei treisreiz puormat krystu.
Tys puorvaļdnīks pats personiski syta dzymtzemnīkus, i varēja redzēt, ka tys jam deve miļzeigu prīcu – syta leidz nasamaņai i smējuos. Grafi vaira dzeivuojuos pa tuolom zemem i pasažāluot eisti nabeja kam.
Pi tuo nažieleiguo puorvaļdnīka dīnēja sulaiņs Kazimirs, saukts par Kaziku. Gaišu golvu, prota raksteit, beja cīši lobsirdeigs i nabeja īdūmeigs. Kaziks sovom acim redzēja, kas muižā nūteik, ari cylvāki pi juo guoja borim i lyudze kū naviņ dareit, kai naviņ gluobt.
I kaidu reitu tū puorvaļdnīku atroda beigtu – beja nūsauts sovā ustobā car lūgu. “Atbrauca pats lielskungs, atveda zaldātus un cilvēkus bariem dzina uz muižu, lai sameklētu vainīgo. Domājām, ka pasaulei pienācis gals – pie nopratināšanas sita un spīdzināja vecus un jaunus, lielus un mazus, vīriešus un sievietes. Labā Kazika sirds to nebija izturējusi, un viņš lielskungam muižkunga nogalināšanā bija atzinies. Vēl labi atceros to ziemas rītu, kad muižā saaicināja visus ļaudis un izveda ragavās piesieto Kaziku. Lielskungs viņam bija piespriedis veselu vezumu rīkšu. Visi raudāja un vaimanāja, bet uz viņa muguras lūza rīkste pēc rīkstes un sniegā sūcās tā cilvēka asinis, kas mums, saviem brāļiem, bija labu gribējis. Kaziks turpat būtu arī miris, bet viņu pēdējā mirklī glāba lielmāte. Cilvēks pēc tam vēl sadzīvoja trīs gadus, bet lielie pārdzīvojumi viņu tā i aizveda kapā. Par viņa dvēseli līksnieši baznīcā lūdza vēl ilgus gadus un vasarā uz viņa kapa nekad netrūka ziedu.”
Redzit, kaidi laiki ir bejuši! Kū par tim laikim mes zinim, kuo nikod i naizzynuosim. ..Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejā aiz stykla vēļ i tān var redzēt Leiksnys muižys pādejuo puorvaļdnīka pletni – smuki sapeita, ar styrnys kuoju kai rūkturi.
Bet ari i loba par Leiksnys grafim var pastuosteit – kai vīna nu muižkuņdžu par sovu naudu deļ zemnīku hospitali īreikuoja i poša ar sovom rūkom holerys sliminīkus apkūpe. Ka Plateru-Zibergu odotu fabrika beja vīna nu modernuokūs i struodnīkim tī beja taidi lobumi, par kurim cyti i cytuos vītuos varēja tik sepinēt itt.
Par (kai vacī latgalīši saceitu – ap) muižys golvonū āku. 1861. goda februarī cars Aleksandrs II atcēle dzymtbyušonu. Aprelī nu dzeļžaceļa lokomativis dzierkstelis nūdaga natuoļ nu slīžu asūšuo muižys gūvu ferma (sadaga 150 gūvs i 200 vuškys), bet lūpi mienesi īprīšk cytuos fermuos apmyra nu nazkaidys infekcejis. A 1861. goda augustā nūdaga i poša muižys piļs. Tei smukuo treju stuovu myura āka ar skuorda jumtu i tūrneiti vydā2, kuru var redzēt Napoleona Ordys zeimiejumā.
Guņsgrāks izacēļa taišni pusnaktīs nu ūtruo iz trešū augustu (piec vacuo styla), daga piļs div dīnys i div nakts. Suoce degt nu trešuo stuova, kur vīnā ustobā beja īreikuota darbneica – dišlers (tai tūlaik sauce gaļdnīkus) tī jēmēs ar kūkim, a ūtrys amatnīks tī nu solmu pyna bitem kūzulus. Vokorā amatnīki kartys spieliejuši i cigāreņus peipiejuši. Tīpat trešā stuovā ari “wairak neka simts garnitschu spirtus stahwejuschi”, i, kod suoce degt, tys līsmainais spirts pa stuovim iz leju i nūtecēja. Cylvāku dzēst i gluobt saskrēja daudz – svīde montys uorā pa lūgim. Gribēja iznest uorā dyžan duorgys klavīris, bet juos īspryuda durovuos i rezultatā tī i sadaga. Cīnejamuo Plateru-Zibergu grafa, muižys saiminīka vacūtāvu, kas jau nastaiguoja, ar vysu gultu iznese i izgluobe. A jaunais grafs tymā laikā beja Vuocejā, ar sorkonū gaili Leiksnā ceinejuos i vysu ratavuošonu organizēja div juo bruoli – Kolupa muižkungs i Šlosbergys (niule Piļskaļne) muižkungs. Sadaga vysa kuo cīši daudz, iz vaira nakai symts tyukstūšom rubļu.
Nūdagušū pili napamete nūvuortā (kai vacī latgalīši saceitu – naaplaide), a atjaunova. Skicis i planu sataiseja popularitati jau izapeļnejušais Daugovpiļs arhitekts Vilhelms Neimanis, piļs jaunais veidūls beja absoļut piec tuo laika pādejuos modys. Tei pasaceļšona nu palnim praseja apmēram divys desmitgadis – ap 1881. godu jaunajā pilī jau vareja i dzeivuot, i balus taiseit.
Roksta, ka Leiksnys muižys kungu glaunuo sāta tyka piļneigi nūpūsteita Pyrmuo pasaulis kara godūs. Redzieju fotokarteitis ar tū sātu nu 20. gs. 20. godu vyds – nu nav tik trokai! Cytur Latgolā beja vēļ brīsmeiguok! Nazynu, par kū pošvolds ci vaļsts tod naizsprīde pili atjaunuot, bet izjauce ci izpuordeve kai materialus3. Niu nu tuos slovonuos piļs ir palics tikai vīns myura pakša stobs, iz kura starki parosti sataisa sev perekli4.
Līpu Mukuoni, kuri aiz Vabaļa. Niu kartēs parosti roksta Vaikuļāni, agruok cieškuok lītova apzeimiejumu Vaikulīši5. Taids eisti lītovisks vītvuords, kaidu ir papylnom Daugovys Latgolpusē!
Pyrmuo pasaulis kara godi ilustrej, ka eista religiozitate itiņ labi var zeļt i plaukt ari nakomfortablūs apstuokļūs.
„Kad vociši nusastyprinoja Ilyukstē, Leiksnā jau vairs navareja dzeivot. 1915. g. Vaikulišu sadža un Leiksnas baznica beja zam vocu lelgobolu guns. Uz Diva noma un plebanijas krita ludes. Draudzes gons Antonijs Springovičs atsakope uz L.-Mukonu sadžu. Šite gudigi saiminiki baznickunga un draudzes vajadzibom noce priškā. Dominiks Skrinda (Bzku Skrindu broļs) atveleja vinu sovas mojas golu pravesta dzeivukļam un mozai kapliciņai. Odums Kalvans pijeme pravesta mojinikus. Tad nu 1915. g. augusta leidz 1918. g. junijam Mukonu sadža palyka par Leiksnas draudzes centru. Vysos sovos gorigos vajadzibos leiksniši un krivu armijas karaveiri-katoli steidzes uz šejini. Vyslelokos naertibas beja zimā, kad divakolpošanas laikā tik dažas personas vareja tikt kapliciņā; poreji stoveja orā sekodami s. Miša daļom pec zvaniņa skaņom. Isastojut syltokam laikam s. Misi tureja specijalā teltī, pitaisitā pi Skrindas mojas.”6
Dīvakolpuojumi tyka nūturāti ari sūpluokejā uobeļduorzā. Kur beja bruoļu Skryndu dzymtuo sāta, 1990. goda 19. novembrī īreikuota pīminis (kai vacī latgalīši saceitu – īguodu) vīta.
1 Mickāns V. Tā bija... // “Latgales Vēstnesis”, 27.05.1938.
2 W-g. Witepska // "Latweeschu Awizes", 16.11.1861
3 Līksnas grāfi bija ļoti bagāti – pēc Agrārās reformas Līksnas muižas 1 391 ha tika sadalīti 254 jaunsaimniecībās.
4 Gandrīz neskarta saglabājās muižas kapela, arī parkā atsevišķi elementi ir no muižas laikiem.
5 Te pāris gadi pirms Pirmā pasaules kara tika uzcelta jaunā Līksnas baznīca. Kā parasti raksta – īsta neogotikas arhitektūras pērle!
6 Novickis A. Ganitojs ar vušku pulku tuksnesī // „Katoļu Dzeive", 1930., Nr. 8.
