Februārī Latvijas, tostarp arī Daugavpils novada iedzīvotājus piemeklēja divas ķibeles – gandrīz 30 grādu sals, bet televīzijas abonentiem tika atslēgti divi desmiti Krievijas TV kanālu, tai skaitā – vispopulārākie. Tas bija pamatīgs trieciens Latgales nomaļo vietu iedzīvotājiem, kuriem vienīgais informācijas avots ir televīzija. Tāpēc „Latgales Laiks” vēlējās uzzināt, ko par to domā paši laucinieki.
„Nogrieza” vienā rāvienā
Uzņēmums „tet” (bijušais „Lattelecom”), kurš sniedz iedzīvotājiem arī televīzijas pakalpojumus, atslēdza „Pirmo Baltijas kanālu” (PBK), pēcāk – „NTV Mir” un „REN TV Baltic”, savukārt Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) uz gadu aizliedza retranslēt „Rossija RTR”, ka arī vēl 16 Krievijas TV kanālus, tostarp „Indijskoje Kino", "Kinokomedija", „Kuhnja TV", "Boks TV", kurus nebūt nevar uzskatīt par Kremļa propagandas ruporiem.
Daugavpils novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciema iedzīvotāju Ņinu Tomko sastapām brīdī, kad viņa, pabarojusi un apkopusi aitas un paveikusi citus ikdienas darbus, sēdēja pie sakurinātas krāsns un skatījās televizoru: „Mani šī „teleblokāde” nekādi neietekmē, jo ir satelītantena. Lai gan kanālu izvēle nav pārāk plaša, bet man pilnīgi pietiek ar tiem, kas ir, tostarp „Rossija RTR”. Tādējādi varu uzzināt jaunumus pasaulē un Krievijā, ir Latvijas, Lietuvas un citas programmas. Galvenais, ka pieejams mūzikas kanāls -- man ļoti patīk šansons, reliģiskais kanāls – ticu Dievam, droši vien, atšķirībā no tiem, kuri nolēmuši cilvēkiem liegt pieeju informācijai.”
Lai gan Ņinai šajā ziņā viss ir kārtībā, viņa ļoti pārdzīvo par saviem radiniekiem Daugavpilī un meitu Rīgā. Ņ. Tomko domā, ka viņi izmantot kabeļtelevīzijas operatoru pakalpojumus, tāpēc aizliegtie kanāli nav pieejami. Ņina ir sašutusi par ierēdņu rīcību, kuri lemj, ko cilvēkiem skatīties un ko – ne: „Zvanīja daudzi paziņas – arī viņi ir šokēti. Kur tad ir demokrātija – izvēles iespējas? Beidzamajā laikā pie mums tā bieži tiek daudzināta. Bet kā ir patiesībā?”
Lielo salu Ņina Tomko pārcieta, taču tas sagādāja diskomfortu. Tas, ka ja ziema uz kādu laiku varētu atgriezties, viņu nebiedē, jo ienest malku un izkurināt krāsni Ņinai ir ierasta lieta.
Glābējinternets
Svetlana Tajevska, kura kopā ar vīru Sergeju un bērniem dzīvo viensētā „Sarmas” (Daugavpils novada Vecsalienas pagasts) ir dzirdējusi par grandiozo „telešovu”, kura rezultātā iedzīvotāji vairs nevar skatīties iecienītos televīzijas kanālus, taču viņas ģimeni tas nekādi neietekmēja. Un ne jau tāpēc, ka viņi neskatās dažus Krievijas TV raidījumus. Svetlana teic, ka viņi tos labprāt skatās, turklāt tagad modernie tehniskie līdzekļi dod iespēju uzzināt par notikumiem gan pasaulē, gan Latvijā: „Mums ir bezvadu internets un viedtālruņi, tāpēc varam skatīties visu, ko vēlamies. Galvenais, ka bērniem ir animācijas filmas. Protams, vecāka gadagājuma cilvēkiem, atšķirībā no mums, ir sarežģītāk. Viņi jau ir pieraduši pie tā, kas viņiem ir, bet apgūt jaunās tehnoloģijas senioriem ir pārāk sarežģīti.”
Daugavpils novada Laucesas pagasta zemnieku saimniecības „Tālskati” īpašniekam Anatolijam Butorinam visas šīs kaislības sakarā ar Krievijas televīzijas kanālu aizliegšanu ir tukša skaņa, jo viņš, tāpat kā Tajevsku ģimene, lieto internetu: „Agrāk man bija satelīttelevīzija, no kuras pāri palicis vien „šķīvis”. Taču kopš kāda laika izmantoju tikai internetu, un, kā liecina notikumi, neesmu kļūdījies. Ko gribu, to skatos. Turklāt tagad zinu, par ko cik maksāju. Gluži kā veikalā. Kāpēc lai es maksātu par satelīttelevīzijas kanāliem, kuru lielāko daļu nemaz neskatījos? Vēl jo vairāk pliekanās un neprofesionālās programmas neizturēja nekādu kritiku.”
Anatolijs dod priekšroku raidījumiem par medībām un makšķerēšanu, ceļojumiem, dažkārt noskatās ziņas, taču cenšas uz tām „neieciklēties”, jo, viņaprāt, ziņu raidījumu skatīšanās nesagādā pozitīvas emocijas, vien bojā nervus.
Salu A. Butorins pārcieta daudzmaz veiksmīgi, ja neņem vērā problēmas ar aizsalušo ūdens padeves sistēmu mājai un kūtij, kā arī auto un traktortehnikas iedarbināšanu.
Nav laika skatīties
Zemnieku saimniecības „Veras” (Daugavpils novada Demenes pagasts) īpašnieks Ivans Artimovičs teica, ka viņam bikšdibena deldēšanai pie televizora neatliek laika, jo viņš pastāvīgi ir aizņemts dažādos darbos savā saimniecībā. Savukārt, ja gadās kāds brīvāks brīdis, viņš labprāt skatās gan Krievijas, gan Latvijas ziņas: „Man nav satelīttelevīzijas. Ārā uzstādīta parasta antena, kura uztver Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas kanālus, un man ar to pietiek. Šeit ir tik nomaļa vieta, ka rodas problēmas pat ar internetu. Tāpēc „šķīvi” neizmantoju, jo signāla uztveršanu traucē vai nu koks vai kaut kas cits.”
Komentējot divdesmit kanālu vienlaicīgu atslēgšanu, Ivans teic, ka šādi rīkoties ar cilvēkiem, kuriem jābūt izvēles brīvībai, nedrīkst: „Mēs esam pārspējuši Ukrainu. Tur aizliedza trīs kanālus, pie mums – uzreiz divus desmitus. Bet vai tad mums kāds jautā? Visu izlemj monopolists. Kāpēc es drīkstu zināt tikai to, kas notiek Eiropā, lai gan tur nemaz nav ko skatīties – visur kautiņi, sprādzieni, asinis un politiskās izrēķināšanās, bet, piemēram, es vēlos zināt to, kas notiek Krievijā. Kāpēc man nav šādu tiesību?”
Egils Rūtiņš, kurš dzīvo Daugavpils novada Ambeļu pagastā un vada mednieku kolektīvu „Ambeļi”, pārslēdzot kanālus, ievēroja, ka daži no tiem vairs nav pieejami: „Man ir „Viasat” televīzija, kur ir daudz kanālu, tostarp Krievijas. Sākumā nepievērsu tam īpašu uzmanību, nodomāju, ka šie kanāli pazuduši uz laiku kādu tehnisku problēmu dēļ. Taču, kad tas turpinājās vairākas dienas, sapratu, ka kaut kas nav lāgā, bet tagad zinu arī iemeslu.” Egils uzskata, ka laukos, īpaši ziemā, kad iedzīvotājiem nav gandrīz nekādu brīvā laika pavadīšanas iespēju, šāda „teleblokāde” ir nekorekta un ciniska.
Taču viņš pats limitētās televīzijas informācijas dēļ īpaši necieš, lai gan labprāt skatās gan Latvijas, gan Krievijas kanālus, jo īpaši par medībām, makšķerēšanu, dabu un tās iemītniekiem, dažkārt – arī izklaidējošus raidījumus.
Savukārt nesenajā bargajā salā mednieku kolektīva priekšsēdētājam visvairāk problēmu sagādāja dzīvnieku nodrošināšana ar barību, jo sameklēt to dabā, īpaši stirnām un briežiem, ir ļoti sarežģīti. „Tāpēc es kopā ar citiem medniekiem vedām uz mežu siena ruļļus, attinām tos, gādājām barību arī citiem savvaļas dzīvniekiem, tostarp mežacūkām, kartupeļus un graudus,” pastāstīja mednieks.
Ne tikai televizors
Pašlaik televīzijā nereti tiek piedāvāti visai apšaubāmas kvalitātes raidījumi. Tas attiecināms arī uz Krievijas programmām, un, ja gribam būt pilnīgi objektīvi, jāteic, ka tās ir tik zemes kvalitātes, ka nav nekādas vēlēšanās skatīties. Roka uzreiz tver pulti, lai pārslēgtos. Pat humors kļuvis derdzīgs – ja tajā nav iekļauta tēma „zem jostas vietas”, kā atzīst paši mākslinieki, publika vairs nespēj to uztvert, tāpēc arī nav ko cerēt uz reitingiem. Tādējādi veidojas apburtais loks.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vecāka gadagājuma sieviete Daugavpils novada Vecsalienas pagastā, šī raksta autora kaimiņiene, kuras dzīves telpa ir tikai istaba, jo veselības stāvokļa dēļ pensionāre ir „piekalta” pie gultas, atbildot uz jautājumu, kur ir televizors, lai varētu uzturēt vismaz vienpusēju saikni ar ārpasauli un nebūtu jāgarlaikojas, atbildēja: „Es to izmetu. Ko tur skatīties? Viena vienīga vilšanās! Bet man nedrīkst uztraukties!”
Savukārt cita kaimiņiene, gandrīz deviņdesmit četrus gadus vecā Anfisa Solopa, zinātkāra un aktīva sirmgalve, atradusi citu risinājumu. Informāciju par notikumiem pasaulē, Krievijā un Latvijā viņa saņem, klausoties radio: „Radio man darbojas visu diennakti. Nav jāsēž un jāskatās televizors, bojājot redzi. Varu darīt divus darbus vienlaikus – klausīties un darīt ikdienas mājas darbus.”
Vārdu sakot, katrs pielāgojas, kā spēj, un, kā noskaidrojās, arī īpaši necieš. Mūsu cilvēki ir pacietīgi un atjautīgi, atradīs izeju jebkurā situācijā. Turklāt laucinieki ir raduši diendienā strādāt, tāpēc viņiem televizors nav vieta, kur dīkā pavadīt laiku, bet vien tāpēc, lai uz kādu brīdi piemirstu ikdienas rūpes un atpūstos, bet nākamajā dienā atkal „iejūgtos” darbos. Ir jāstrādā, lai piepildītu „šķīvi” – sagādātu sev iztiku. Taču tikpat svarīgi ir arī tas, kas būs šo cilvēku informācijas „šķīvī”. Un šajā gadījumā no aizliegumiem vien paēdis nebūsi.
