Pirmā pasaules kara laikā Rēzeknē, bēgot no ķeizariskās Vācijas karaspēka, nokļuva daudzi interesanti un enerģiski cilvēki (jelgavnieki, liepājnieki, belostokieši, viļņieši u.c.), kuri iespaidoja gan Rēzeknes, gan arī visas Latgales dzīvi un attīstību.
Maskavas universitātes absolvents, profesionāls arheologs Pāvels Rikovs 1913. gadā sāka strādāt par skolotāju Viļņas ģimnāzijā, bet ātri vien kopā ar citiem evakuējās un nokļuva Rēzeknē. Šeit viņš bija inspektors Vīriešu ģimnāzijā, organizēja arheoloģiskos izrakumus pilsētā un tuvākā tālākā apkārtnē, sarakstīja un Petrogradā nodrukāja grāmatu par Latgales senatni. Šajā grāmatā Pāvels Rikovs norāda, ka 1917. gada martā Rēzeknē ir izveidota Vēstures un etnogrāfijas biedrība un tās paspārnē darbu ir uzsācis muzejs1. Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo raksta, ka biedrības un muzeja izveidē lieli nopelni bija Nikodemam Rancānam un ka kara un juku dēļ muzejs funkcionēja haotiskā režīmā un neilgi — vēlāk „visi muzejam dūmōtī krōjumi beja aizvasti pa daļai uz Reigu, pa daļai uz Krīviju"2.
Iespējams, ka Rēzeknē arī pirms tam bija kāds publisks muzejs, taču ziņu par to man nav.
Pēc kara ar muzejiskām lietām Rēzeknē aizrautīgi nodarbojās baznīckungs Pīters Strods. „Ap 1921. g. Strods nodibināja Rēzeknē literatūras un senmantu muzeju, kas 1925. g. nodega"3. Sadega tur arī Andriva Jūrdža ar roku rakstītās grāmatas, Pīteru Strodu visu mūžu mocīja vainas apziņa.1925. gada 22. februārī tika nodibināts Rēzeknes vēsturiskais muzejs4. Tā darbība arī ritēja kā pa celmiem.
Vēsturnieks Kaspars Strods ir izpētījis un aprakstījis Latgales Centrālā muzeja (1933–1944) tapšanu, specifiku, darbību5. Muzeja izveides iniciators bija arī Aleksandrs Ārmanis. Viņš dzimis 1902. gada 8. novembrī (pēc v. st.) Zaļmuižas pagasta Pintānos, bet dzīve viņam noslēdzās, cik var spriest, Salaspils darba nometnē 1944. gada rudenī. Viņam bija sieva Milda, dēls Leonīds un meita Ārija.
Aleksandrs Ārmanis ir ārkārtīgi spilgta, pārsteidzoši enerģiska un ļoti daudzšķautņaina personība. Ja es gribētu uzrakstīt biogrāfisku romānu, tad es rakstītu par šo cilvēku6.
Rēzeknes un visas Latgales pagātni 20. gs. 30. gados daudz pētīja Oļģerts Ozoliņš. Aplūkojot Rēzeknē 1934. gadā de iure izveidotā Latgales Centrālā muzeja krājumus, viņš muzeja piecu gadu jubilejas reizē bilst, ka ekspozīcija ir izvietojusies trīs lielās zāles, arī akcentē, kuri eksponāti un kādēļ ir tie nozīmīgākie.
„Redzams arī kāds māla pods, kuram apkārt vītas un laikam jau mālā iespiestas šauras bērza tāšu saites. Šī ir īpata technika, kādu tagad nepazīst, jo pēc muzeja pārzines stāsta, arī citu pilsētu muzeji pieprasījuši sameklēt tiem šādus traukus, bet tie tikpat kā nav vairs atrodami"7.
Apmēram 2008. gadā ievēroju, ka kaut ko līdzīgu taisa keramiķis Valdis Pauliņš, un, protams, apjautājos. Viņš paskaidroja, ka tas ir gan smukumam un oriģinalitātei, gan arī lai trauslo trauku8 sastīpotu un tā sāni būtu tādi buferīgi un bamperīgi9. Ar bērza tāsi nostiprināti trauki bija ļoti funkcionāli, bet šī īpašība ar laiku tika upurēta par labu estētikai – sāni zaļi-brūni-dzeltenās glazūrās, kruzuļos un līnijās!
Pēdējā kara priekšvakarā Latgales Centrālajā muzejā varēja aplūkot skapjus ar zīmētām puķēm un gadaskaitļiem, koka atslēgu ar dzelzs tapu, vienkoča laivu10, 1753. gadā izdotu grāmatu latgaliešu valodā11, Andriva Jūrdža ar roku rakstītās grāmatas un personīgās mantas, Gustava Manteifeļa ceļa spieķi, kuram, rokturi pavelkot, izlien pamatīgs asmenis, uz kura uzraksts – Pro virtute et patria. Apmeklētāji varēja apskatīt arī monētu kolekciju, koka bezmēnus, 1917. gada Rēzeknes kongresa ieejas kartes, brāļu Skrindu un Nikodema Rancāna privātās mantas, Latgales partizāņu pulka karavīru ieročus, kā arī mamuta zobu12.
Elīna Pastare un Andris Uškāns ceļvedī „Nezināmā Rēzekne" par māju Atbrīvošanas alejā 102, kur tagad atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejs, raksta: „Ēku 19. gs. vidū kā savrupnamu būvēja turīgs ebreju tautības pārstāvis Bere Rivošs, un 1861. g. tā bija viena no septiņpadsmit akmens celtnēm Rēzeknē. Vēlāk ēku slimnīcas vajadzībām no ebreja Gordina nopirka Rēzeknes pilsētas valde. 1938. g. muzejs pārcēlās no Pilsētas valdes ēkas uz telpām bijušās slimnīcas ēkas otrajā stāvā. Tikmēr ēkas pirmajā stāvā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē darbojās 2. ebreju pamatskola."13
Pēc kara ļoti ilgu laiku Rēzeknē muzeja nebija. Piecdesmito gadu vidū domas par muzeja izveidi burbuļoja un virmoja, taču it īpaši tās aktivizējās Latgales kultūras nedēļas (1958. gada 7.–13. decembris) priekšvakarā. Rēzeknes 1. vidusskolas vēstures skolotājs Jānis Loginovs, pilsētas novadpētniecības pulciņa vadītājs Voldemārs Naglis un LVU pasniedzējs Pēteris Zeile kopīgi publicēja rakstu centrālajā presē „Rēzeknei vajadzīgs novadpētniecības muzejs", kurā aizrāda, ka „pirms kara Rēzeknē bija divi muzeji: Latgales centrālais un skolu muzejs. Daudz eksponātu gājis bojā. Saglabājušās Latgales centrālā muzeja telpas, bet tās izmanto citas organizācijas. [..] Tas [muzeja izveide Rēzeknē – V. L.] jādara sevišķi tagad, kad visās Latgales kultūras dzīves nozarēs jūtams pacēlums, gatavojoties kultūras nedēļai un Latgales dziesmu svētkiem"14.
1959. gada 6. decembrī Rēzeknes Novadpētniecības muzejs pirmo reizi atvēra durvis apmeklētājiem – varēja apskatīt Vitālija Kalvāna un Staņislava Kreica gleznu izstādi15.
Atmodas gados Rēzeknes Novadpētniecības muzejs par savu specializāciju un misiju izvēlējās latgaliskumu un kultūrvēsturi. 1989. gada septembrī Daugavpils Pedagoģiskais institūts sāka gatavot republikā pirmos kultūrvēsturniekus. Ja 70.–80. gadi bija folklorisma, arheoloģijas un etnogrāfijas ziedu laiki, tad 80. beigu un 90. gadi pieder kultūrvēsturei, antropoloģijai, arhetipu un mītu pētīšanai. Vārds kultūrvēsture tajos laikos visiem ir uz mēles, ar to saprot gan aizliegtā un noklusētā pacelšanu gaismā, gan savu sakņu meklēšanu.
Rēzeknes Novadpētniecības muzeja pārorientēšanās process notika ar vietējo kultūras darbinieku, arī Regīnas Haheles aktīvu atbalstu. Pēteris Keišs raksta: „drūši varu saceit, ka, pasateicūt Regīnai Hahelei, latgaliskais Rēzeknē sasaglobōja drūšōk un sagaideja atmūdu, lai dorbōtūs ar pylnu jaudu"16. Galvenie nopelni šajā pārorientācijā ir visam muzeja personālam un muzeja ilggadējai direktorei Helēnai Bernānei.
1990. gada vasarā Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu Rēzeknes Novadpētniecības muzeju pārdēvēt par Rēzeknes Kultūrvēstures muzeju (jo tāds nosaukums vairāk atbilst muzeja darba raksturam un fondu saturam) – no muzeja fondos esošajiem 37 358 priekšmetiem un dokumentiem ļoti daudzi saistās ar etnogrāfiju, keramiku, mākslu un daiļliteratūru17.
Nekad savā dzīvē nevienā muzejā neesmu bijis tik daudz un tik ilgi, kā Atmodas gados te Latgaliešu literatūras lasītavā. Oskars Seiksts te pavadīja augas dienas, vasarās un brīvlaikos te bieži biju arī es. Jutos te kā svētnīcā, kā kaut kādā dimantu krātuvē18. „Dažādas ir apmeklētāju intereses. O. Kravalis no Daugavpils bija atbraucis palasīt latgaliešu lugas, O. Slišāns no Balvu rajona interesējās par Latgales vēsturi, kultūru, valodu. [..] Par lasītavas atvēršanu padzirdējuši un te jau pabijuši arī tālāki ciemiņi. Apmeklētāju žurnālā parakstījušies, piemēram, Anta Rugāte, Jānis Streičs no Rīgas, Janīna Bukša no Stokholmas un pat Jōņs Gorsvāns no Kalifornijas."19
Kaut kur 2018. gadā kopā ar Oskaru Seikstu atdevām Latgales Kultūrvēstures muzejam lielu somu – Osvalda Kravaļa dienasgrāmatas20, daiļdarbu manuskriptus u.c. Muzejā ir speciāls Osvalda Kravaļa fonds, kur interesenti var iepazīties ar šī neordinārā literāta mantojumu.
1 Рыков П. Древности Летгалiи - Режица : Б. и., (Пг.: тип. Комиссара), 1917, 4. cтp.
2 Brežgo B. Kolekcijas un muzeji Latgolā // „Latgolas Škola”, 1937., Nr.2.
3 Prof. Pēterim Strodam 50 gadu // „Rēzeknes Ziņas", 01.05.1942.
4 Greituls. Latgolas muzejs // „Jaunō Straume”, 15.03.1925.
5 Strods K. Pagātnes mantojuma krātuve – Latgales Centrālais muzejs (1933–1944) // Purinaša L., Strods K. Laikmeta nospiedumi: Latgales 20. gadsimta stāsti – Rēzekne: Hronologeja, 2020., 146.–154. lpp.
6 Par Aleksandru Ārmani esmu referējis 5. latgalistikas konferencē Rīgā (2012) un 7. latgalistikas konferencē Rēzeknē (2014).
7 Ozoliņš O. Kur runā Latgales senatne. Vērojumi Latgales centrālajā muzejā // „Daugavas Vēstnesis", 12.08.1939.
8 Cik interesanti – lietvārds trauks un īpašības vārds trausls ir tik tuvi un radniecigi!
9 Savukārt Lietuvā vienā muzejā redzēju, ka senlaicīga krējuma ķērne bija adītā mētelītī, nu, apmēram kā āra koks, kurus tagad ir modīgi apadīt.
10 Līdzīgu tagad var redzēt biedrības „Patria" muzejā Dagdā.
11 Muzejam bija sava lasītava un bibliotēka, kurā bija apmēram 850 latgaliešu grāmatas.
12 S. Latgales Centrālā muzejā // „P. T. Dzīve", 1939., Nr. 12.
13 Pastare E., Uškāns A. „Nezināmā Rēzekne. Ceļvedis ziņkārīgajiem” – [B.v.]: Nezināmā Rēzekne, 2020., 47. lpp.
14 Loginovs J., Naglis V., Zeile P. Rēzeknei vajadzīgs novadpētniecības muzejs // „Cīņa", 11.09.1958.
15 Nizinska M. Mūsu novadnieku gleznas // „Ausma", 09.12.1959.
16 Keišs P. Atmiņu šyupelēs // Tāvu zemes kalendars. 2021. – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2020., 169. lpp.
17 Jakuškina V. Muzejam jauns nosaukums // „Darba Karogs”, 09.08.1990.
18 Darbojas arī tagad, tikai plašākā formātā – kā LKvM Zinātniskā lasītava.
19 Trojanovskis V. Iecienīta vieta // „Avangards", 02.04.1991.
20 Lukaševičs V. Osvalds Kravalis // „Latgales Laiks”, 04.07.2008.
