Daugavpils pašvaldības policijas priekšnieka amatā iecelts pulkvedis Aleksandrs Linkevičs. Jāatzīmē, ka šī jautājuma lemšanā Daugavpils domes deputāti bija vienisprātis un Aleksandra Linkeviča kandidatūru atbalstīja vienbalsīgi.
Cilvēki, kuri personīgi pazīst Aleksandru Linkeviču, uzsver, ka viņš ir visaugstākā līmeņa profesionālis un lielisks, atsaucīgs cilvēks.
„Brīnišķīgs cilvēks – draudzīgs, atsaucīgs, vienmēr smaidīgs. Par tādiem kā Aleksandrs saka – kolektīva dvēsele. Savukārt kā vadītājs viņš ir atbildīgs, izlēmīgs, prot ātri un pareizi pieņemt jebkuru lēmumu, rast individuālu pieeju ikvienam darbiniekam. Un tas nav tikai mans personīgais viedoklis. Tā saka visi darbinieki,” šādi īsumā Aleksandru Linkeviču raksturoja viņa vietnieks Deniss Perkuns.
Jāatzīmē arī tas, ka Aleksandrs Linkevičs nevēlējās steigties notikumiem priekšā un piekrita atbildēt uz korespondentam jautājumiem tikai pēc tam, kad būs pieņemts galīgais lēmums par viņa iecelšanu Daugavpils pašvaldības policijas priekšnieka amatā. Toties pēc domes deputātu lēmuma ar atbildēm nevilcinājās.
-- Aleksandr, vai tas, ka tikāt iecelts Daugavpils pašvaldības policijas priekšnieka amatā, jums bija pārsteigums vai tomēr paredzams un likumsakarīgs notikums?
-- Likumsakarības vairāk var attiecināt uz citām lietām, piemēram, komētas atlidošanu vai noteiktu laika apstākļu paredzēšanu (smejas), bet dzīvē, darbā ir maz likumsakarību. Katra jauna diena mums sagādā jaunus izaicinājumus, pārsteigumus, notikumus. Katra jauna diena ir gluži kā balta papīra lapa. Jāuzsver, ka lēmumu par pašvaldības policijas priekšnieka iecelšanu pieņem nevis viens cilvēks, bet gan visa pašvaldības vadība, kandidatūra tiek saskaņota Iekšlietu ministrijā. Protams, es zināju, ka būšu viens no kandidātiem. Bet, vai tikšu iecelts šajā amatā, nebija zināms. Tāpēc var teikt – tas, ka mani iecēla pašvaldības policijas priekšnieka amatā, drīzāk bija pārsteigums.
-- Kādas bija sajūtas, kad bija pieņemts galīgais lēmums?
-- Ir ļoti patīkami, ka man ir izrādīta šāda uzticēšanās, ka deputāti pieņēma lēmumu vienbalsīgi un man netika adresētas nekādas pretenzijas. Tāpēc centīšos strādāt tā, lai attaisnotu šo uzticēšanos.
-- Ir tāds teiciens – jauna slota slauka pa jaunam. Vai plānojat ieviest kādas izmaiņas pašvaldības policijas darbā?
-- Kardinālas izmaiņas pašvaldības policijas darbā netiek plānotas. Protams, būs noteiktas izmaiņas štatu sarakstā, bet tas pastāvīgi notiek visās struktūrās, visos uzņēmumos. Pirmām kārtām tāpēc, ka ir nomainījusies vadība, atbilstoši „pa ķēdīti” mainās arī citu darbinieku amats: mainīsies apakšnodaļu priekšnieki, inspektoru amati. Taču tā ir pilnīgi dabiska darbinieku rotācija, karjeras izaugsme, un nekas vairāk. Turklāt pavisam nesen mums nāca klāt viens darbības virziens – mūsu pārziņā tika nodots glābšanas dienests, un tās jau ir papildu štata vietas. Taču pamatos kaut ko mainīt nav jēgas, jo darbs ir sakārtots. Cits jautājums ir tas, ka savas korekcijas ievieš koronavīrusa pandēmija. Neapšaubāmi, ārkārtējās situācijas, dažādo ierobežojumu dēļ mums ir vairāk darba, nācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem, -- mēs cenšamies darīt visu, lai daļa mūsu darbinieku iespēju robežās varētu strādāt attālināti, lai policijas ēkā nebūtu cilvēku drūzmas un darbinieki būtu pasargāti.
-- Nav noslēpums, ka daudzi darbinieki izslimojuši „Covid-19”. Diemžēl šis vīruss kļuva par līdzšinējā priekšnieka Genādija Kaminska pāragrās nāves iemeslu.
-- Kolektīva morālo un psiholoģisko stāvokli var raksturot kā stabili labu. Darbinieki saprot situāciju, nekrīt panikā, bet turpina strādāt, lietišķi izvērtējot savas iespējas un pienākumus. Lai gan visi saprot, ka no slimības nav pasargāts neviens. To zinu no savas pieredzes, jo arī es esmu izslimojis „Covid-19”. Diemžēl visus pasargāt nav iespējams. Taču mēs cenšamies ievērot visus nepieciešamos drošības nosacījumus un pieprasām, lai to darītu arī padotie.
Bez šaubām, vairākumam Daugavpils un Latgales iedzīvotāju Aleksandrs Linkevičs labāk zināms kā Latgales reģiona galvenais ceļu policists. Taču nebūt ne visiem zināms viņa trīsdesmit gadus ilgais ceļš no vienkārša tolaik vēl VAI (Valsts autoinspekcija) inspektora līdz Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas Patruļpolicijas rotas priekšnieka amatam.
Jāpiebilst, ka par darbu milicijā Aleksandrs domāja, vēl mācoties skolā, taču profesijas izvēlē savas korekcijas ieviesa liktenis.
Aleksandrs Linkevičs sāka strādāt milicijā tūlīt pēc obligātā militārā dienesta – atnesa dokumentus uz kara komisariātu un uzreiz tika nosūtīts uz pārrunām Preiļu rajona Iekšlietu nodaļā. Tajā laikā toreizējo Preiļu miliciju vadīja Imants Jānis Bekešs, kurš piedāvāja Aleksandram turpināt dienestu, bet jau milicijā.
„Toreiz dienestu padomju milicijā viņš izreklamēja tā, ka nebija iespējams atteikties,” ar smaidu atceras Aleksandrs Linkevičs.
Kad Aleksandrs iestājās darbā milicijā, ierindnieka un seržanta vakances bija tikai VAI un konvojā. Aleksandram nebija lielas vēlmes konvojēt noziedzniekus, tāpēc izvēlējās autoinspekciju. „Uz ceļa” Aleksandrs Linkevičs nodienēja divpadsmit gadus, pēcāk sākās kāpiens pa karjeras kāpnēm.
2000. gadā Jānis Imants Bekešs, kurš 1998. gadā tika iecelts par Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes vadītāju, uzaicināja Aleksandru Linkeviču uz Daugavpili strādāt Ceļu satiksmes uzraudzības nodaļas priekšnieka amatā, un Aleksandrs piekrita.
Pēc reorganizācijas un reģionālo policijas pārvalžu izveidošanas tika ieviesti jauni amati, tostarp arī Latgales reģiona pārvaldes Patruļpolicijas rotas priekšnieka amats. Tā nu Aleksandrs Linkevičs sāka strādāt šajā amatā līdz pat laikam, kad pameta darbu Valsts policijā.
Jāpiebilst, ka no darba Valsts policijā Aleksandrs Linkevičs aizgāja, jo devās izdienas pensijā.
Kad Valsts policijā ir nostrādāts noteikts laiks, ministrijā lemj, kam un uz cik ilgu laiku drīkst un vajag pagarināt šo termiņu. 2017. gadā Aleksandram beidzās pagarinātais dienesta termiņš. Un viņš nolēma negaidīt, ko teiks augstās amatpersonas galvaspilsētā, bet brīvprātīgi aizgāja no darba Valsts policijā.
„Es nostrādāju policijā vairāk nekā trīsdesmit gadus, gribējās kaut ko mainīt savā dzīvē, izmēģināt spēkus jaunā jomā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka spēka pietiek. Tāpēc nolēmu pamēģināt pašvaldības policijā, jo abas jomas ir diezgan līdzīgas. Tāpēc piedāvāju savu kandidatūru konkursā, un tā tika atbalstīta. Un jāteic, ka ne mirkli neesmu to nožēlojis,” saka Aleksandrs Linkevičs.
Jāteic, ka daudziem rada neizpratni tas, ka bijušais Latgales galvenais ceļu policists kļuva par pašvaldības policijas priekšnieka vietnieku. Jo sanāca, ka viņš strādāja zemākā amatā.
Aleksandrs uz to atbild ar tikai viņam vien piemītošo humoru: „Katram priekšniekam ir augstākstāvošs priekšnieks. Man arī Valsts policijā bija gana daudz gan tiešo, gan augstākstāvošo priekšnieku. Es gan neteiktu, ka tā bija pazemināšana amatā. Otrkārt, es mainīju sistēmu, vajadzēja iedziļināties darba niansēs, saprast kopīgo un atšķirīgo, un šis amats man nāca tikai par labu.”
-- Aleksandr, kādi ir pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka pienākumi?
-- Pirmkārt, pildīt vadītāja pavēles. Otrkārt, pildīt priekšnieka pienākumus viņa prombūtnes laikā. Treškārt, palīdzēt organizēt darbu, lai visas struktūras apakšnodaļas darbotos savstarpēji saskaņoti. Runājot vienkāršā valodā – priekšnieka pienākums ir vadīt, vietnieka – vairāk nodarboties ar saimnieciskiem jautājumiem.
-- Kādas bija jūsu attiecības ar Genādiju Kaminski?
-- Mēs sastrādājāmies jau no pirmās dienas. Bija sajūta, ka mēs visu mūžu strādājam kopā, lai gan tā bija tikai pirmā mana darba diena un bijām tikko iepazinušies. Pašvaldības policijas kolektīvā es iekļāvos gluži kā ģimenē. Man tika sniegta vispusīga palīdzība un atbalsts. Genādijs bija komunikabls, inteliģents cilvēks un īsts profesionālis.
-- Darbs ir darbs, taču katram, vienalga, priekšnieks vai padotais, ir brīvais laiks. Kā jūs to pavadāt? Runā, ka esat aizrautīgs makšķernieks.
-- Es vairāk esmu brīvdienu makšķernieks. Protams, vasarā patīk pasēdēt ar makšķeri ūdenstilpes krastā, tas palīdz atslābināties. Taču aizrautīgs makšķernieks gan nekad neesmu bijis un lielas trofejas nekad nav bijis mans mērķis. Bet pamakšķerēt sanāk diezgan reti. Mantojumā no vectēva man palika 21 hektārs zemes ar mežu. Tāpēc visu brīvo laiku veltu tēvu zemei, jo tā ir jākopj.
-- Kas jums palīdz saimniecības darbos?
-- Mana ģimene – dzīvesbiedre un meita.
-- Paldies par interviju! Vēlam veiksmi turpmākajā darbā!
Komentāri