Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 15. aprīlis
Ceturtdiena
Aelita, Gastons
+4.6 °C
apmācies

Vārdi pamāca, piemēri iedvesmo

Svētajam Jāzepam veltītajā jubilejas gadā mēs turpinām pārdomas par četriem svarīgākajiem tēva pienākumiem, kas viņam jāveic, lai spētu nodrošināt labvēlīgus apstākļus ģimenes vispusīgai attīstībai. Šoreiz apskatīsim ceturto tēva pienākumu, un tas ir personisks kristīgas dzīves piemērs. Apustuliskajā pamudinājumā „Familiaris consortio” Jānis Pāvils II uzsver, ka patiesa kristīgas dzīves liecība ir vissvarīgākais evaņģelizācijas veids, kam piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus ticībai un Dievam. Uz šādu klusu un neuzkrītošu, bet ļoti auglīgu un nozīmīgu liecināšanu ir aicināts ikviens kristietis, īpaši ģimenes tēvs.

Tiek uzskatīts, ka sievietes savā būtībā ir daudz ticīgākas un dievbijīgākas par vīriešiem. Tā ir patiesība, ka bieži mūsu dievnamos ir vairāk sieviešu nekā vīriešu. Daži pat ironizē, ka mūsu Baznīca ir sieviešu-katoļu Baznīca. Arī ģimenes dzīvē visbiežāk mātes ir tās, kuras māca saviem bērniem lūgties, stāsta par Dievu, ved viņus uz dievnamu, uz Svēto Misi. Mēdz arī sacīt, ka bērns uzņem ticību ar mātes pienu. Ticīga sieviete, par spīti ārējiem apstākļiem, vienmēr ir cerības un mīlestības pilna. Savukārt, pilnīgi maldīgs ir uzskats, ka vīrieša ticība ir vājāka un tai ir mazāka nozīme sabiedriskajā dzīvē. Vīrieša ticība nav pavirša vai sekla, taču tā tiek izteikta un izpausta citādā veidā, nekā sievietes ticība.

ASV veiktie pētījumi liecina – ja visa ģimene ir neticīga un sieva atgriežas pie Dieva, tad no pārējās ģimenes atgriežas tikai 17 procenti. Taču, ja pie Dieva atgriežas vīrs, tad atgriežas gandrīz visa ģimene, – 93 procenti. Tāds ir vīrieša atgriešanās un liecināšanas spēks un iedarbība uz tuvākajiem. Tātad īsti ticīgs vīrietis ir neaizstājams gan ģimenes, gan arī sabiedrības dzīvē.

Audzināšana ticībā balstās ne tikai bērna kristīšanā, Pirmās Komūnijas un iestiprināšanas saņemšanā, bet galvenokārt vecāku konkrētajā piemērā. Jānis Pāvils II sacīja, ka „tikai lūdzoties kopā ar bērniem, izpildot savu karalisko priesterību, tēvs un māte nokāpj savu bērnu sirds dziļumos, atstājot tur pēdas, kuras nespēs izdzēst vēlākie dzīves notikumi.” Un te īpaši svarīga nozīme ir tēva kristīgai stājai, jo bērns, skatoties uz savu tēti, veido sevī priekšstatu par Dievu. To apstiprina neskaitāmi pētījumi. Mazam bērnam tētis ir visvarens. Piemēram, ja bērns ir sasitis glāzi, tad viņš sacīs: „Mans tētis ir stiprs – pats stiprākais, viņš to salabos”. Šis visvarenais tēvs bērnam ir Dieva tēls.

Pirmie Jēzus vārdi par Dievu, kurus Viņš izteica 12 gadu vecumā, bija šādi: „Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?” (Lk 2,49) Šis Dieva vārds viņu pavadīja visu dzīvi un ar šo vārdu Viņš mūs atstāja, sakot: „Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu.” (Lk 23,46) Tēvs – tas ir visvarenā Dieva vārds, kuru mums atklāja Kristus. Bet no kurienes 12 gadīgais Jēzus smēla zināšanas par to, kas ir tēvs? No savas ģimenes pieredzes. Viņš skatījās uz Jāzepu un viņa attiecībām ar Mariju un saprata, ko nozīmē tēvs. Jēzus no Jāzepa mācījās saprast tēvišķības vērtību.

Tēviem arī jāapzinās, ka viņu bērni mācīsies uztvert Dievu kā Tēvu, ņemot viņus par piemēru. Gribat to vai ne, taču jūs, tēvi, saviem bērniem kļūstat par Dieva „tēlu”. Ja jūs dzīvojat tā it kā Dieva nebūtu un rīkojaties nemorāli, tad bērnam var veidoties izkropļots priekšstats par Dievu. Tādu Dievu bērns agri vai vēlu atmetīs. Un tas ir labi, ka viņš noraidīs šādu Dieva karikatūru, taču pats ļaunākais ir tas, ka viņam būs grūti iepazīt, kāds Dievs ir patiesībā. Bez vecāku kristīgās dzīves piemēra, ko bērni saņem ģimenē, vēlāk ir grūti iemācīt jauniešiem ticēt Dievam un Viņu pielūgt.

Nesen lasīju interesantu interviju ar kādu tēvu, kurš pats izaudzinājis četrus dēlus, jo ceturtā bērna dzemdību laikā nomira viņa sieva. Uz žurnālista jautājumu: „Kā Jums izdevās izaudzināt tik labus, sportiskus un ticīgus dēlus?”, tēvs atbildēja: „Es nezinu... patiesībā es pieņēmu tikai vienu noteikumu – nekad viņiem neteikt: „Izdari to un to.” Es vienmēr teicu: „Darīsim to kopā” un gāju pirmais. Un viņi, mēģinādami līdzināties man, tiešām ir labi un vispusīgi attīstījušies.” Bērni pieņem tādu tikumu un vērtību pasauli, pēc kādas dzīvo tētis. Tādēļ tieši tēva, nevis mātes ticība lemj par to, vai pieaudzis dēls vai meita būs ticīgi un dzīvos kristīgo vērtību pasaulē.

Reiz sprediķī es stāstīju par laulāto un ģimenes lūgšanas nozīmi, uzsverot, cik daudz laba tā nes ģimenei. Pēc divām nedēļām es saņēmu e-pastu, kurā kāda māte rakstīja: „Liels jums paldies par to, ka esat un par to, ko jūs sacījāt sprediķī par kopīgu ģimenes lūgšanu. Esmu laulībā jau piecus gadus un līdz šim nevarēju saprast, kā īsti pietrūkst mūsu ģimenē, lai mēs būtu laimīgi. Ziniet, es nekad nebiju lūgusies kopā ar vīru. Pēc jūsu sprediķa nolēmu kaut ko mainīt šajā ziņā. Es mudināju savu vīru lūgties kopā ar mani un mūsu trīsgadīgo dēlu, bet viņš man atbildēja: „Kam tas?! Vai nepietiek, ka tu kopā ar viņu skaiti lūgšanas?” Es teicu: „Nē! Jo tu esi ģimenes galva. No tevis ir atkarīgs, kāda būs ticība mūsu mājā!” Un ziniet, viņš kopā ar mums sāka lūgties. Tajā vakarā mūsu trīsgadīgais dēls pirmo reizi kārtīgi pārmeta krusta zīmi. Viņš nejokojās un neākstījās kā agrāk. Ja jūs zinātu, kā dēls skatījās uz savu tēti! Vēlāk es teicu vīram: „Vai tu redzēji, kā dēls uz tevi skatījās? Es domāju, ka viņš vēl nekad nebija tik lepns par savu tēti, kā tad, kad redzēja tevi lūdzoties.” Mēs lūdzamies kopā tikai divas nedēļas, bet es jau redzu, kā mainās mūsu laulība, kā pieaug un stiprinās mūsu mīlestība. No sirds jums pateicos.”

Šī liecība apstiprina un parāda, ko Dievs var darīt ar kopīgas lūgšanas starpniecību. Tādēļ pavaicāsim sev: „Kā ir ar mani? Cik laika ikdienā es veltu lūgšanai? Vai es lūdzos kopā ar savu laulāto draugu un bērniem?” Ir ļoti būtiski, lai bērni redzētu, ka viņu vecākiem lūgšana patiešām ir svarīga. Bez kopīgas lūgšanas nav iespējams nodot ticību saviem bērniem. Vajag nevis runāt par lūgšanu, bet lūgties kopā, jo lūgšana padziļina mūsu attiecības ar Dievu, dod spēku pārvarēt kārdinājumus – egoismu, noslēgšanos sevī, savas baudas meklēšanu.

Mums ir labi pazīstams teiciens: „Dzīve ir cīņa.” Bet ar ko un par ko mēs cīnāmies? Tā ir cīņa starp divām valstībām: Dieva valstību un sātana valstību, kas jau ir uzvarēta. Taču šajā dramatiskajā cīņā uz svaru kausiem ir likta mūsu nākotne: „būt” vai „nebūt” pestītam. Tā ir cīņa par mūsu ģimenes – vīra, sievas, bērnu, mazbērnu – mūžīgo pestīšanu. Tātad kristieša dzīve nav nekāds spēļlaukums, bet gan īsts kaujas lauks. Kamēr to nesapratīsim, mēs būsim zaudētāju pozīcijā.

Patiesība ir tāda, ka mēs ar saviem spēkiem nevaram uzveikt ienaidnieku. Bez Dieva žēlastības un palīdzības mums nav nekādas izredzes uzvarēt cīņā ar tumsas spēkiem. Tomēr, kā teica svētais Augustīns: „Dievs mūs ir radījis bez mums, bet bez mums Viņš nevar mūs atpestīt.” Dievs vēlas, lai mēs apzināti un brīvprātīgi pieņemtu to, ko Viņš mums ir dāvājis un, izmantojot garīgos līdzekļus – lūgšanu, Bībeli, sakramentus, kopienas atbalstu – mēs līdzdarbotos Viņam. Dievs respektē mūsu brīvo izvēli un sagaida, ka mēs iesaistīsimies cīņā par mūžīgo pestīšanu, un Viņš mums palīdzēs šajā cīņā uzvarēt.

Noslēgumā vēlreiz vēlētos uzsvērt, ka vecāku, īpaši tēva pienākums ir no agras bērnības audzināt bērnus ticībā un rūpēties par ģimenes reliģisko dzīvi. Vecāku loma šajā jautājumā ir tik svarīga, ka neviens (ne priesteris, ne bīskaps, ne katehēts) nav spējīgs tos aizvietot.

Lai Dievs bagātīgi svētī vecākus un palīdz viņiem sniegt bērniem pozitīvu ticības un mīlestības piemēru, kas ir pati vērtīgākā mācībstunda dzīvē!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.