Ņikita Hruščovs pēc divu nedēļu gara ASV apciemojuma (1959) izdomāja, ka arīdzan visā Padomju Savienībā steidzami un masveidā ir jāsāk audzēt kukurūzu. Būs daudz zaļbarības lopiem, no graudiem varēs iegūt miltus utt. Sākās kampaņa. Vieni ar šīs kultūras audzēšanu rosījās kā apmāti un saņēma godalgas, citi klusībā smējās un stāstīja anekdotes! Kāda nu, pūt man pīlītes, Latgalē kukurūza!
Taču vēl Ulmaņlaikos Latgalē provēja to audzēt. Ne kaut kur tur dienvidos pie Krāslavas vai Dagdas, bet Vipingā!
Te dzīvoja Mihails Bačmanovs. Viņš bija kādreiz jūras flotes virsnieks, viņa dzimtene bija Ukraina. Kādu laiku viņš dzīvoja Polijā, tad nokļuva Latvijā. „Jau agrākos laikos sāku domāt par siltumzemju augu kultivēšanu ziemeļu zemēs. [..] Pirmos kukurūzas graudus saņēmu no Polijas Bidgoščas institūta inženiera M. Krukovska. Uz Latviju atvedu tikai 100 gramu, bet no šiem arī sāku izveidot speciālu Latvijas kukurūzas šķirni"1.
Vipingas tīrumos viņš kukurūzu sēja pēc 15. maija, bet novāca ap 16. augustu. Lai gaisma un siltums labāk piekļūtu graudiem, Mihails noplēsa lakstu lapas, kuras aizsedza sauli. Lai auga spēks koncentrētos tieši vālītē, viņš apcirta daudzās sānu saknes. Mihaila Bačmanovs interese bija tieši kukurūzas graudi, kurus viņš izlietoja cūku un vistu barošanai.
Kukurūzas ieviešana viņam labi padevās, par šo cilvēku un viņa nodarbi zināja daudzi un plašā apkārtnē. Pēc sējas graudiem 20. gs. 30. gadu beigās uz Vipingu brauca lauksaimnieki un agronomi no Daugavpils, Ilūkstes, Maltas, Zilupes, Ezerniekiem, Ludzas, Abrenes, Jēkabpils u.c., paraugsēklas nopirka arī Lauksaimniecības kamera.
Iespējams, ka Vipingā ir auglīga zeme vai īpašs klimats, ka te viss aug griezdamies. Oskara Seiksta izaudzētie ķiploki ir lieli, kūdraini un sarkanīgi. „Vipingys veibūtnēs muni gimalaji”, raksta Oskars. Viņš te vietējais, dzīvo Franča Kempa ielā.
Tieši Vipingā, skuju kūku pakrieslī netālu no bijušā Tuberkulozes dispansera žurnāla „Rīgas Laiks" galvenais redaktors Uldis Tīrons satikās un parunājās ar Oskaru Seikstu, kā rezultātā tapa izvērsta intervija ar zīmīgu nosaukumu – „Apkārtceļā"2.
Mana pirmā nokļūšana Vipingā bija, kad es mācījos mazajās klasēs. Medmāsa skolēniem uz kreisās rokas apakšdelma taisīja tādu kā skrāpējumu. Es to vietu sakasīju, tā apsārta un sapampa, tādēļ bija jādodas uz Tuberkulozes dispanseru uz pārbaudi.
Šī Rēzeknes pilsētas mikrorajona nosaukums ir cēlies no muižas nosaukuma. Tajā muižā it kā bijis krogs, kurā varēja labi aizlīt mūleiti, tādēļ vietu iesaukuši Vipivki. No tā vēlāk it kā radies nosaukums Vipinga, par kura rakstību un izrunu latgaliski ir diskusijas – Vipinga, Vipynga, Vypinga, Vypynga?
1923. gadā Vipingas muiža Agrārās reformas rezultātā tika atsavināta un ieskaitīta Valsts zemes fondā. Ar to i beidzās Vipingā muižnieku laiki! Rozenmuižas (Rēznas) pagastā esošās Vipingas muižas pēdējie īpašnieki bija Jakovs un Grigorijs Korpušenko, Pelagija un Zinaida Petrovas3.
Mūsdienu acīm skatoties, no juridiskā skatu punkta Agrārā reforma šķiet nedaudz pretrunīga. Dzimtbūšana Latgalē bija atcelta jau pirms 60 gadiem, bet Kurzemē un Vidzemē vairāk nekā pirms 100! Kopš dzimtbūšanas atcelšanas liela daļa muižu bija pārdotas, nopirktas un atkal pārdotas. Nepaveicās pēdējiem īpašniekiem! Nereti tie bija no pašām apakšām izsitušies zemnieki, kuri smagā darbā bija sabeiguši veselību un ieslīguši kredītu jūgā. Lauku īpašumi (Agrārā reforma praktiski neskāra pilsētniekus – finansistus, tirgotājus, fabrikantus, īres namu turētājus utt.) tika atsavināti bez kompensācijām, piešķirti jaunajiem īpašniekiem bieži vien aizdomīgā, necaurspīdīgā kārtībā. Citiem vecajiem īpašniekiem atstāja muižu centrus, bet citiem nē. Korupcija un savējo būšanas bija ne pa jokam, palasiet Matīsa Kaudzītes nepabeigto romānu „Jaunie mērnieku laiki"!
Pēc atsavināšanas Vipingas muižā tika ierīkota Bērnu patversme. Tās darbība bija dažādu ķezu un skandālu pilna, arī bērnu skaits ar katru gadu saruka. Tādēļ 1936. gada sākumā Rēzeknes apriņķa pašvaldība nolēma patversmi likvidēt4, bet īpašumus nodot Zemkopības ministrijai, kura te atklās Lauksaimniecības skolu5. Jau 1936. bija ieplānots, ka uz Vipingu pārcelsies arī mācību iestāde no Vidsmuižas.
Starpkaru periodā nozīmīgs lauksaimniecības izglītības centrs bija Vidsmuiža, kur 1927. gadā darbu uzsāka Lopkopības skola6. „14 izlaidumos skola sagatavojusi 381 lopkopības pārraugu. Skolas kurss līdz 1941. gadam bija viengadīgs. Skolas pirmajos gados skolnieku vairums sanāca no Vidzemes, bet Latgales lopkopībai plašāk attīstoties, to apmeklēja arī Latgales meitas un dēli.”7 1941. gadā Vidsmuižas lopkopības skola tika pārcelta uz Vipingu un kļuva par še esošās mācību iestādes sastāvdaļu.
Vipingā mācījās jaunieši ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet arī no tālākām vietām. Arī Kristīnes Pokratnieces vectēvs.
„Patiešām, stāstot par savu skolas laiku Vipingā, viņš mēdza pieminēt, ka skolas biedri esot bijuši no dažādām Latgales pusēm – Gauriem, Kārsavas, Balviem, viņš pats no Bērzpils. Vectēvs Pēteris Pokrotnieks (1922–2018) Rēzeknes divgadīgajā lauksaimniecības skolā mācījās traģisko pārmaiņu laikā – no 1940. līdz 1942. gadam. Skolu pabeidza sekmīgi, izstrādāja savas saimniecības projektu, pēc kura vēlāk esot tikusi uzcelta kūts. Mācību priekšmetu klāsts bija bagātīgs – augkopība, dārzkopība, būvniecība, biškopība, lauksaimniecības ķīmija, dziedāšana, ētika u.c. Sākumā arī politiskā audzināšana, kuru esot mācījis kreisi noskaņotais direktors Valdmanis.
Uz skolu no Bērzpils bieži devies ar velosipēdu, arī tajā 1941. gada jūnijā, kad Latgalē ienāca vācu karaspēks. Ar klases biedriem esot bijis sarunāts vēl nosvinēt Jāņus, bet pēc balles visi devušies atpakaļ. Armijas ienākšanu vectēvs piedzīvojis dzimtajās mājās. Oktobrī skolas dzīve tika atjaunota, atgriezās iepriekšējais skolas pārzinis Kārlis Liniņš, mācībām tad pievienojuši arī lopkopības virzienu.
Klausoties man vienmēr šķitis, ka Rēzeknē pavadītais laiks viņam bijis ļoti mīļš – tādi noteikti mums visiem atmiņā ir jaunības gadi! Vectēvs teica: "Beja labi, jautri mums guoja. Tikai piec tam izkleidom vysi, kur kurais..." Ir saglabājusies vectēva t. s. atmiņu klade, kurā atrodami sirsnīgi ieraksti no skolas biedriem. Daži izdarīti tieši 1942. gada 19. septembrī, izlaiduma dienā. "Un kad skolas gaita galā/Jāiet plašā pasaulē,/Diezin kādā pasauļ's malā/Pūtīs laimes stabule. Atceries Vipingu. Atceries, jel atceries..."."8
Vipinga ir vienīgais Latgales pilsētu mikrorajons, kuram veltīta dziesma. Un ne vienkārši kaut kāda, bet blūzs9! Dziesmas autors10 Arnis Slobožaņins atceras:
„Ka runoj par dzīsmi „Vipingys blūzs”, juostuosta par divejom dzelom. Pyrmuo ir muna sazatikšona ar blūza muzyku, a ūtrei – par Vipingys vuordu.
Suokšu ar pyrmū: ar blūza muzyku mani īpazeistynuoja Edgars Skrāgis Italejā, mozā mīstā Erba. Tī jis maņ paruodeja blūza kvadratu i cytu kū. Tys beja kaids 2004. gods.
Tod muna ūtrei sazatikšona ar blūzu nūtyka 2005. goda rudinī Bristolī. Blūza kvadratā pa viersu improvizēja spāņu gitarists. Maņ tys lykuos apbreinuojami! Viņ nazynuoju, kai sauc tū skaņkuortu, kuru jis izmontoj. Atbiļde guoja 2006. goda vosorā, kod maņ itū pentatoniku paruodē „Dabasu Durovu” bundzinīks Juoņs Veliks. Pīcys notys pa minoru, bez ūtruos i sastuos pakuopis. Tai es apgivu blūza suokumškolu.
Niu par Vipingu. Itū vuordu izdzierdieju 90. godūs Buozovā. Tūreiz beja puslegaluo Rēzeknis TV. Tys pat nabeja Ef-Ei, tys beja nazkaids kanāls pyrms juo. I tī stuostē nazkū saisteibā ar Vipingu. Maņ tūreiz beja kaidi 6 godi, i pasauļs vēļ lykuos lels. Vyss, kas beja aiz dzeda sātys, beja saplyuds kūpā... I nazyn deļ kuo maņ lykuos, ka Vipingā ir naftys terminals.
A tod, 2006. goda vosorā, itys vyss sazalyka kūpā. Es dzeivuoju Rieznī, pa piļsātu braukalē dzaltonys 21. numera maršrutkys, kas kursē iz Vipingu. A es struoduoju „Latgolys radejā", tī dīdžeju telpā ari tyka saraksteits „Vipingys blūzs”. Beja i blūza kvadrats, i pentatonika, i nūskaņa."11
1 Arī Latvijā audzē kukurūzu // „Latgales Vēstnesis", 12.08.1938.
2 Tīrons U. Apkārtceļā // „Rīgas Laiks”, 2019., augusts.
3 Valsts zemes fondā.. // „Valdības Vēstnesis", 23.05.1923.
4 Šeit esošos bērnus pārvietoja uz Adamovas patversmi.
5 D.L. Pašvaldībām nodotos īpašumus izlietos lietderīgiem mērķiem // „Latgales Vēstnesis”, 25.02.1936.
6 Marta Binduka paskaidroja, ka skola atradās muižā. Ap muižu bija arī ļoti daudz ēku, kuras p noderēja šīs skolas vajadzībām. Bija te arī izmēģinājumu un selekcijas lauki utt.
7 620 lopkopības darbinieku sagatavotāja // „Daugavas Vēstnesis”, 18.04.1944.
8 Intervija ar Kristīni Pokratnieci, 14.03.2021.
9 Muna dzīšmu gruomota (sast. E. Husare) – [B.v.]: LgSC, 2020., 417.–418. lpp.
10 Gan vārdu, gan mūzikas.
11 Intervija ar Arni Slobožaņinu, 15.03.2021 (saglabātas viņa runas īpatnības).
