„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. novembris
Ceturtdiena
Andis, Zeltīte
+0.4 °C
apmācies

Maija Burima: esmu zinātniece pēc būtības

Literatūrzinātniece, Daugavpils Universitātes (DU) studiju prorektore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, vairāku simtu zinātnisko pētījumu un grāmatu autore, DU "Humanitārās akadēmijas jauniešiem" un "Austrumlatvijas literārās akadēmijas" dibinātāja -- šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl. Maija Burima nesen nosvinēja apaļu jubileju un labprāt piekrita intervijai ar “Latgales Laiku”.

* Kā jūs sevi prezentētu lasītājiem?

-- Pēc Daugavpils 1. vidusskolas absolvēšanas iestājos Daugavpils Universitātē, Latviešu valodas, literatūras un Latvijas kultūras vēstures programmā, kuru arī veiksmīgi apguvu. Uzsāku darba gaitas DU, kur patlaban strādāju par studiju prorektori. Iepriekš esmu vadījusi DU Latviešu literatūras un kultūras katedru, strādāju par Komparatīvistikas (humanitāro zinātņu salīdzināmo pētījumu) institūta direktori un Humanitārās fakultātes dekāni. Man ir liela starptautiskās sadarbības pieredze.


Mana zinātniskā niša ir valodu un literatūras pētījumi kultūras un sociālo zinātņu griezumā. Par saviem zinātniskajiem skolotājiem uzskatu profesoru Fjodoru Fjodorovu un akadēmiķi Veru Vāveri.
Manas zinātniskās intereses saistās ar Ziemeļvalstu literatūru -- Ibsenu, Hamsunu, sociāli politisko diskursu jaunākajā literatūrā, pētu žanru hibriditāti un modernismu.

Tā kā man patīk nodarboties arī ar zinātnes pārnesi, pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidoju "Humanitāro akadēmiju jauniešiem", lai motivētu reģiona “zelta jaunatni” interesēties par humanitārajām zinātnēm, raisītu viņos interesi par latviešu valodas, literatūras, svešvalodu un vēstures studijām. Šajā laikā akadēmijā ir izglītojušies vairāk nekā 1100 jaunieši, par ko esmu ļoti gandarīta.

Šķiet, ka esmu pirmā Latvijas Zinātņu akadēmijas sieviete akadēmiķe Latgalē. Man ir svarīgi atrasties šajā akadēmiskajā zinātnieku kopienā, iesaistīties dažādu jaunu tēmu pieteikumos, reaģējot uz sabiedrības vajadzībām. Esmu arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle. Viens no mūsu tuvākajiem uzdevumiem ir izveidot Rakstnieku savienības nodaļu Latgalē. Vadu “Austrumlatvijas literāro akadēmiju”, kurā sadarbībā ar rakstniekiem un universitātes pasniedzējiem tiek gatavoti topošie rakstnieki. Akadēmijā mācās pārstāvji no visas Latvijas, kā arī ārzemēs dzīvojošie latvieši, publicējam jauno autoru tekstu kopkrājumus.

Lai nodrošinātu zinātnes un akadēmisko tradīciju pārnesi uz plašāku sabiedrību, esam izveidojuši DU Mūžizglītības, kultūras un zinātnes komunikācijas biedrību “Intelekta parks”. Kā šīs biedrības valdes priekšsēdētāja organizēju mūsu biedrības iesaistīšanos dažādās izglītības programmās bērniem, jauniešiem, senioriem, cenšamies sniegt savu artavu trešo valstu valstspiederīgo izglītošanā, viņu latviešu valodas prasmju pilnveidē. Ar projektu starpniecību vairāk nekā 1300 cilvēku pēc mācībām biedrības kursos ir sākuši uzskatīt Latviju par savu mājvietu, prot sazināties latviešu valodā un kļuvuši lojālāki mūsu valstij.

Ja ir vēlme mainīt un pilnveidot kādus procesus, ir jāvelta laiks arī menedžmentam. Tādēļ esmu piekritusi darboties Daugavpils Universitātē studiju prorektores amatā un esmu pievērsusies augstākās izglītības kvalitātes jautājumiem.

 

* Kādēļ izvēlējāties veidot karjeru tieši latviešu filoloģijā?

-- Mans vectēvs Latvijas brīvvalsts laikā bija mācījies mežkopību Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet vecmamma – Kaucmindes Mājturības seminārā. Bērnībā mēs dzīvojām kopā lielā saimē, atrados spēcīgā manu vecvecāku inteliģences, dzīves gudrības un profesionālo prasmju starojumā. Līdz pat vidusskolai gribēju kļūt vai nu par mežzini, vai konditori. Bet sākās Atmodas laiks, kļuva pieejama iepriekš mums, jauniešiem, nezināma vai nepieejama informācija par vēsturi, literatūru un kultūru. Sapratu, ka studēšu DU, kur bija “svaigi” izveidota Latviešu valodas, literatūras un kultūras vēstures programma. Konkurss uz šo programmu bija pamatīgs -- seši cilvēki uz vietu. Tikām uzņemti 99 cilvēki trīs grupās. Apskaužams studējošo skaits šajā specialitātē no mūsdienu perspektīvas!

Tad nāca atskārsme, ka nevar iztikt bez angļu valodas. Kādu laiku mācījos to ASV. Atgriezos un DU gaitenī satiku profesoru Fjodoru Fjodorovu, kurš teica, ka man ir jāmācās doktorantūrā. Nebija iespējas nepiekrist vai atteikties. Pēc brīža viņš pateica, ka arī tēmu man jau ir izdomājis – Jāņa Akuratera un Knuta Hamsuna prozas salīdzinājums. Neteikšu, ka jau tolaik dziļi pārzināju šo autoru daiļradi. Un pēdējais ultimāts bija tāds, ka man ir jāiemācās norvēģu valoda, lai varētu kvalitatīvāk veikt šo salīdzināšanu.

Tā kā norvēģu valodu varēja iemācīties tikai Rīgā, ilgāku laiku katru nedēļu vienu dienu nācās braukt uz norvēģu valodas kursiem galvaspilsētā.

 


Patiesībā esmu ļoti pateicīga profesoram, jo tādējādi mana dzīve ilgus gadus bija saistīta ar Skandināviju un Norvēģiju. Norvēģu valodu, literatūru un vēsturi mācījos arī vasaras skolā Oslo Universitātē.

Man ir arī “norvēģu vecāki” -- profesori Dagruns Skjelbreds un Olavs Refsdals, kas mani savulaik, veicot pētījumus Norvēģijā, pieņēma dzīvot savā ģimenē, palīdzēja ar rekomendācijām un kontaktiem. Esmu viņiem ļoti pateicīga par to, ko viņi man ir devuši. Patlaban Norvēģijā man ir daudz gan draugu, gan sadarbības partneru.

* Esat daudz ko sasniegusi, strādājat vadošos amatos, un, droši vien, esat gana aizņemta. Kā tas iespaido jūsu ģimeni?

-- Cenšos noorganizēt visu tā, lai mājas solī būtu iesaistīti visi ģimenes locekļi. Man ir ļoti izpalīdzīga mammīte Mārīte Burima. Viņa ir tas „labais eņģelis”, kas palīdz ar padomu vai sadzīves jautājumos gan man, gan maniem dēliem Imantam un Gustavam, kuri, pašai to nemanot, nu jau ir pieauguši – 26 un 18 gadi. Es daudz ko nespētu paveikt bez savas ģimenes, savas dzimtas atbalsta, kas ir “mans cietoksnis”.

* Kā nosvinējāt jubileju?


-- Izbaudīju šo dienu. Bija ļoti daudz negaidītu pārsteigumu, visu dienu jutos pacilāti, saņēmu lielu iedvesmas un enerģijas devu. Rītā mani mīļi sveica ģimene, darbā mani sagaidīja kolēģi ar apsveikumiem, protams, ievērojot distancēšanos. Saņēmu DU rektores profesores Irēnas Kokinas Atzinības rakstu. Saviļņojoši bija saņemt arī bijušo kolēģu apsveikumus, kas nu jau ir devušies pelnītā atpūtā, viņu pulkā -- Valentīna Liepa, no kuras tik daudz esmu mācījusies. Arī citu augstskolu kolēģi un sadarbības partneri no Amerikas, Indijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas sūtīja labus vārdus un vēlējumus sociālajos tīklos.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija manu studentu un doktorantu no dažādām Latvijas pilsētām kopīgais apsveikums. Vistuvākie kolēģi aizkustināja ar videofilmu, kurā bija ierakstīti daudzu man svarīgu cilvēku apsveikumi. Tos no dažādām valstīm un daudzām Latvijas pilsētām bija atsūtījušie tie, kas man ir svarīgi un tuvi, labi mani pazīst un jūt. Tāpat saņēmu apsveikumu no populārā režisora Jāņa Streiča, kurš ir arī "Humanitārās akadēmijas jauniešiem" aizbildnis. Mani apsveica arī “norvēģu vecāki”, Kaboverdes Universitātes rektors, rakstnieki, zinātnieki, jaunības dienu draudzenes, kas tagad izklīdušas pa daudzām valstīm.


Visbeidzot, atgriežoties mājās, pie griestiem ieraudzīju daudz, daudz balonu, kurus bija piegādājis kurjers. Vēlāk uzzināju, ka tos bija sarūpējuši mani fakultātes kolēģi. Fantastiska diena!

* Par ko no līdz šim paveiktā jums ir vislielākais gandarījums?

 

-- Pēc būtības es esmu zinātniece un vislabāk jūtos, kad esmu klusumā, starp savām grāmatām, arhīvos, kad varu pētīt, sistematizēt, izdomāt un formulēt jaunas teorijas. Mans lielākais sasniegums ir grāmatas, kolektīvās monogrāfijas, kur man izdodas pieteikt ideju, sapulcināt domubiedrus un kopīgi veikt pētījumu. Viena mana grāmata ir par modernismu XX gadsimta sākuma latviešu literatūrā. Esmu gandarīta, ka to bieži vien izmanto studenti. Otra grāmata ir veltīta Ibsenam Latvijā. Tai ir liela loma arī Latvijas un Norvēģijas kultūras kontaktu veicināšanā. Patlaban rakstu pētījumu par Aspaziju, gandrīz esmu pabeigusi arī pētījumu par hibrīdžanriem literatūrā.

* Sakarā ar plānotajiem grozījumi Augstākās izglītības likumā pirms kāda
laika ir aktualizējies jautājums par universitātes statusa saglabāšanu
DU. Kāds ir jūs viedoklis šajā jautājumā?

 

-- Man nav skaidra Izglītības un zinātnes ministrijas pozīcija, kādēļ tieši divām reģionālajām universitātēm ir jāiznes viss reformas konsolidējošā uzsvara smagums. Nepieņemami šķiet arī tas, ka, diskutējot par šo reformu, no ministrijas nāk spekulatīvi argumenti par minimālo studējošo skaitu zinātnes universitātē, ko plānots limitēt ar maģisko skaitli 4000. Nav un pēc būtības nevar būt pētījumu, kas apliecinātu sasaisti starp 4000 studējošajiem un izglītības kvalitāti.

 


Tie jaunieši, kas aizbrauc studēt uz Rīgu, atpakaļ lielākoties neatgriežas. Savukārt DU sagatavotie speciālisti galvenokārt strādā reģionā. Tādēļ jautājums par universitātes statusa saglabāšanu DU ir daudz plašāks -- būt vai nebūt reģionam, būt vai nebūt izglītotam reģionam un būt vai nebūt drošam reģionam.

 


* Kas darbā jums ir īpaši svarīgs?

 


-- Ļoti svarīga man ir sadarbība ar jauno paaudzi. Esmu gandarīta par to, ka ir daudz doktorantu un maģistrantu, kas izvēlas mani kā savu zinātnisko darbu vadītāju, studentu, kas klausās manas lekcijas un iesaistās manis vadītajos projektos.

 


Man ir patīkami redzēt, ka zinātniskā skola, humanitāro zinātņu tradīcijas, ko esmu ieguvusi no saviem profesoriem, kuras esmu bagātinājusi ar jaunām atziņām, tiek nodotas tālāk un turpinās, ka man ir sekotāji, kas ne tikai veic pētījumus, bet arī iesaistās kopā ar mani un maniem kolēģiem dažādu projektu un ideju iedzīvināšanā.