Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 26. maijs
Ceturtdiena
Eduards, Edvards, Edvarts, Varis
+17.0 °C
daļēji mākoņains

Rēzeknes apkaime un pilsēta -- Prezma

Mans vectētiņš un vecmāmiņa, kuri sevi sauca par cara laiku cilvēkiem, vienmēr ar milzīgu pietāti minēja Prezmas vārdu.

Prezmā (latgaliski saukta ari Prezmi) katoļu draudze ir no 18. gadsimta1. Bija neliela baznīciņa – koka, ar salmu jumtu. „1858. godā šei vacō kūka bazneica izjaukta un jōs vītā Soltāni taisa jaunu myura bazneicu. Pa tū laiku dīvakolpōjumi nūtyka Prezmas muižas kapleicā. Šū jaunū bazneicu ceļ Oktavija un Vladislavs Soltāni s. Apostolim Seimaņam un Jūdai par gūdu. Bazneicas ceļšonas dorbi nūbeigti 1859. godā, bet svineigi tū īsvēteja 1897. godā veiskups Albins Symons.”2

Jaunā baznīca celta no apdedzināta māla ķieģeliem, kuri gatavoti turpat tuvumā esošajā Baļucku ķieģelnīcā. Kad Antonopolē uzcēla dzelzceļa staciju, Baļuckos gatavotie ķieģeļi vesti un tirgoti uz tālām vietām3.

Prezmas baznīca ir viena no nedaudzajām Latgales mūra baznīcām, kura celta 19. gs. vidū un liecina par tā laika būvnieku varēšanu un fundatoru4 gaumi un mantiskajām iespējām. Uzcelta rekordātrā tempā – pusotra gada laikā! Otra tāda ātrumrekordiste ir Nīdermuižas baznīca, kura lieluma un izskata ziņā ir ļoti līdzīga Prezmas, tikai būvēta pusgadsimtu vēlāk.

Latgalē bija muižas un pusmuižas, kuru īpašnieki mainījās ik pēc desmit gadiem – pārdotas, ieķīlātas un neizpirktas, atņemtas par parādiem, nospēlētas kārtīs vai zaudētas derībās utt. Bet bija arī tādi īpašumi, kuri piederēja vienai dzimtai daudzu gadsimtu garumā.

Vēsturnieks Agris Dzenis raksta, ka „1714. g. Ludzas stārasts Jans Andrejs Borhs muižu pārdeva Inflantijas karodzniekam Janam Peresvetam-Soltanam."5 Boļeslavs Brežgo ir turējis rokās Polijas karaļa Augusta III 1750. gada 11. maijā izdotas privilēģijas norakstu, ka muižniekam Soltanam Prezmu muižā ir atļauts rīkot gadatirgus.6

Vladislavam (1824–1900) un Oktāvijai (1830–1871) Soltaniem bija meitas Antoņina (1860 vai 1865–1870) un Marija (1863–1926), dēli Voicehs (1854–1907), Staņislavs (1862–1940) un Vladislavs (1870–1943), kura Prezmā dzimušais dēls Jeržijs (1913–2005) vēlāk kļuva par pasaulē slavenu arhitektu. Vladislavs bija precējies ar Helēnu Korsaku (1876–1935), bez dēla Jeržija viņiem bija meitas Konstance (1902–1992) un Marija (1905–1996). 1937. gadā abas māsas pabeidza noviciātu Polijā un kļuva par mūķenēm Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas kongregācijā.

Krievijas impērijā iekļautie poļi rīkoja divas sacelšanās. 1830.–1831. gadu sacelšanos dēvē par Novembra sacelšanos, bet 1863.–1864. gados notikušo par Janvāra sacelšanos (poliski powstanie styczniowe). Pēdējās sacelšanās laikā Latgalē notika pāris militāras sadursmes, viens no nemiernieku vadoņiem bija Leons Plāters. Viņa mamma Antoņina bija no Soltanu dzimtas. Prezmas Vladislavam Soltanam bija paredzēts Inflantijas komisāra, resp., Latgales pārvaldnieka postenis. Nav precīzi zināms, vai Vladislavs Soltans par to zināja, taču, kad sacelšanās cieta neveiksmi, Prezmas muižnieks tika izsūtīts, un tikai 1875. gadā viņš atkal atgriezās Prezmā.

Par Soltaniem ir ļoti polāras liecības. Ir ziņas, ka viņi jau 19. gs. vidū Prezmā vai Vertukšnē bija atvēruši skolu zemnieku bērniem, kur mācīts no grāmatām gotu burtos. Ka jau 1854. gadā Prezmā atcelta dzimtbūšana ar īpašiem, viena muižas īpašnieka izdomātiem noteikumiem. Ka 1917. gada aprīlī, vēl pirms Latgales kongresa, Rēzeknē notika Latgales poļu muižnieku sapulce, kurā piedalījās arī Soltani un viņi kategoriski iestājas par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju.

Ir arī liecības, ka kāds no Soltaniem bija īsts asinssuns. Tas it kā bijis tajos laikos, kad būvēta Prezmas jaunā baznīca. Muižkungs bija tik ļauns, ka neviens viņu kristītā vārdā nesauca, jo tā būtu Dieva zaimošana. Tikai iesaukā – Sirdeigais kungs. Pēc nāves, kā vēsta teika, muižkungs nokļuva ellē – tādēļ, ka viņu nolādējuši apkārtējo sādžu zemnieki.

No elles viņš nāca spokoties uz Prezmu, tādēļ vietējie, lai vairs nebūtu baiļu un nepatikšanu, izvēlējās rīkoties atbilstoši senām tradīcijām.

„Nakts. Naspūžō luktura gaismas lūkā – krysti, krysti... Uz tikkū atroktō kopa molas – zōrks. Puļceņš veiru stōv klusu, nūlaistom rūkom, golvom, bet dzeļžaini cītom sejom... Pēc breiža kaids nūcērstū kunga golvu nūlīk jō kōjstarpī zamōk par ceļgolim, lai kungs nu guļūšō stōvūkļa tū navarātu aizsnēgt ar rūkom un uzlikt bejušajā vītā."7

Prezmas muižā glabājās dzimtas arhīvs, bija izcila bibliotēka – apmēram 18 000 sējumu. Kā minēts Henriha Soma akadēmiskajā digitālajā krātuvē „Latgales dati”8, Prezmas muižas bibliotēka savulaik bija lielākā Latgalē9.

1909. gada „7 majâ te baznicas škyunî beja pyrmu reizi sataisits latwysks wokors. Tyka nùspeletas 3 komedijas: „Odums un Iwa”, „Padeji diwi rubli” un „Paša audzynots”. Rezeknes kors nùdzidoja tautas dzismes. [..] Kad kors zam k. Runika wadibas aizdzidoja „Cik mìla esi tèwija" un „Latgalinia dìwzemite", daudzi kuras nu skaistom prezmìtem sóka slaucit osoras. [..] Izródes laikâ ti, kam škyunì tryuka wìtas, kope uz škyunia sejom un ti sedeja raitu leidz pašam golam. Pìdzarušu te wokorâ beja moz. Witejam baznickungam Toliušisam jopasoka paldis par akteru sajemšonu un witu.”10

Otomārs Runiks11 (1878–?) bija skolotājs Rēzeknes Tirdzniecības skolā, ar latgaliešu koriem12 piedalījās 5. Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos13 Rīgā (1910), bet Kazimirs Toļušis Prezmā par prāvestu sabija tikai neilgu laiku (1908–1909). Pirmā teātra izrāde latgaliski notika Sanktpēterburgā 1904. gada 6. janvārī, bet pašā Latgalē – 1907. gadā, Rēzeknē.

Soltanu kungu mājai pretī bija ceļš uz Lisovskiem14, pa kreisi uz Silanžiem15, šķībi pa labi uz sūpluok esošo baznīcu, gar kuru no vienas puses bija ceļš uz Zemskim, pa otru pusi uz Dzeņim. Apkārt Soltanu mājām bija parks, aizmugurē netālu Maltas upe, kurai otrā pusē Maltas foļvarka. Ciems Malta atradās attālāk, pie tilta pār Maltas upi – to 1937. gadā pārdēvēja par Silmalu16.

Laikrakstā „Latwijas Wehstnesis" ir publicēts Latgales muižu saraksts17, kuras tika sadalītas jau līdz 1921. gada 1. augustam. Minēta tur arī Prezma, kuras 1 300 hektāri sadalīti 47 gabalos. Agrārās reformas rezultātā muižas bijušajiem īpašniekiem atstāja 40 ha un t. s. centru – pašu muižu.

Novadpētnieks Sergejs Šilovs iedziļinājās Prezmas vēsturē un kopsavilkumu publicēja izdevumā „Silmalas Dzīve".

Viņš raksta, ka Prezmas muiža sastāvēja no 9 dzīvojamām (divas mūra) un daudzām saimniecības ēkām. Ka Soltani ar dzirnavām nav nodarbojušies, bet tās iznomājuši. Viens no nomniekiem vēl cara laikos kļuva par muižkunga sievastēvu.

Bērna vecumā 1870. gadā mirusī Antoņina Soltane apglabāta pie Prezmas baznīcas, bet vēlāk mirušie Soltani Prezmas kapu kapličā. Tā vēlākos laikos rakņāta un demolēta, līdz nekas no tās nav palicis pāri. Ka Vladislavs Soltans jau Pirmā pasaules kara gados pārcēlās uz Poliju, kur vēlāk bija ļoti augsta ranga ierēdnis. Latvijā palika viņa brālis Staņislavs, kurš pārsvarā dzīvoja Daugavpilī. Kad braucis uz Prezmu, viņam pretī uz dzelzceļa staciju (1932. gadā tika izveidota stacija „Prezma” starp „Maltu” un „Pūpoliem”) tika sūtīta kariete. Brauciena laikā kaisījis ceļmalā stāvošiem zemniekiem naudu, tādēļ kalnu netālu no kapsētas iesaukuši par Naudas kalnu.

„Pēc Staņislava Soltana nāves 1940. gadā muiža palika neapsaimniekota, bet saglabājās kara laikā. Palika te arī bibliotēka. Pēc kara sākās muižas iznīcināšana, īpaši kolektivizācijas laikā. No sākuma tajā tika ierīkota cūku kūts, pēc tam teļu kūts, pēc tam tika izjaukta un paņemti būvmateriāli. Pat akmeņi, kuri bija pamatos, tika izvilkti un aizvesti, lai nekas neatgādinātu par „grūtajiem" panu laikiem. Kas notika ar bibliotēku, nav zināms. Iespējams, ka to vienkārši izlaupīja vai izmeta kā padomju ideoloģijai svešu. No visa saimniecības ēku kompleksa brīnumaini ir saglabājusies tikai viena klēts.”18

No iudiņs patmaļom (iesauktām par Dedumeta19) kaut kas arī ir vēl palicis. Mums ir iespēja paskatīties, kas notiek ar īstām dzirnavām, kad tās lēni maļ neredzamās Laika.

1 Pirmā baznīca šeit uzcelta 1781. gadā.
2 Draudžu vizitacija 1935. godā // „Katōļu Dzeive", 1935., Nr. 12.
3 Maltas un tās apkārtnes vēsturi ir pētījusi Silvija Pīgožne, Skaidrīte Svikša, Jana Indričāne u.c.; daudz vērtīgas informācijas ir atrodams grāmatā „Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” (2018).
4 Tā sauca kādas baznīcas celšanas iniciatorus un finansiālos atbalstītājus.
5 https://www.google.com/amp/s/latgalesrevizijas.wordpress.com/2018/01/28/prezmasmuiza/amp/ (skat. 02.04.2021.
6 Brežgo B. Latgola dažu XIV–XIX g.s. dokumentu gaismā // „Latgolas Škola”, 1938., Nr. 3.
7 Prezmu muižas Sirdeigais kungs (pīrakstejuse L. Basankoviča) // „Mōras Zeme", 01.06.1991.
8 Latgales Pētniecības institūta valdes sēdē 1994. gada 11. maijā tika apstiprināts datu bāzes „Latgales Dati” nolikums. Šobrīd šai datu bāzei ir jauns statuss; 2021. gada martā tajā bija informācija par 11 192 personām un 7 215 notikumiem.
9 https://latgalesdati.du.lv/persona/9369 (skat. 17. 03. 2021)
10 N. Prezma // „Drywa", 27.05.1909.
11 Aktīvs 1905. gada nemieru dalībnieks, no 1906. līdz 1918. gadam dzīvojis un aktīvi darbojies Latgalē.
12 Bija kori no Daugavpils (E. Alberts) un Rēzeknes (K. Petrulis).
13 Šajos Dziesmu svētkos pirmo reizi iemirdzas visas trīs simboliskās Latvijas zvaigznes. Svētki notiek Rīgā, dziedātājus apsveic Vidzemes, Kurzemes un Latgales (F. Kemps) pārstāvji.
14 Cara laiku kartē Lesovski. 19. gs. bija liela apdzīvota vieta.
15 Te dzimis starpkaru periodā populārais sabiedriskais darbinieks, literāts Vladislavs Silanžs (arī Silandžs, 1902–1975). Dzimis nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, viņa tēvs Jānis miris 1904. gadā un apglabāts Prezmas kapos.
16 Par šīs apdzīvotās vietas agrāklaiku diženumu liecina bruģa paliekas un krāšņas, lielas veco laiku mājas.
17 Muižu sadališana Latgalē // „Latwijas Wehstnesis”, 04.08.1921.
18 Šilovs S. Pa pagasta vēstures pēdām. Prezma // „Silmalas Dzīve", Nr. 5 (141).
19 Masaļskis K. Vecajās dzirnavās // „Ausma", 12.07.1961.