Par ilggadēju pedagoģisko darbību un būtisku ieguldījumu mācību un audzināšanas darbā Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas pedagogam Staņislavam Gribustam piešķirta Cimzes balva. Pedagoga, tautas dziesmu vācēja, latviešu kora mūzikas pamatlicēja un profesionālās mūzikas izglītības aizsācēja Jāņa Cimzes vārdā nosauktā balva ir īpašs Latvijas nacionālā kultūras centra apbalvojums, kuru tas katru gadu piešķir diviem izcilākajiem pedagogiem šādos izglītības virzienos: mūzika, deja vai māksla un dizains. Lai noskaidrotu, ko cienījamais pedagogs domā par viņam piešķirto balvu, kā arī lai gūtu atbildes uz citiem jautājumiem, “Latgales Laiks” aicināja Staņislavu Gribustu uz sarunu.
* Kā vērtējat Cimzes balvas piešķiršanu, ko jums tā nozīmē?
-- Cimzes balvas piešķiršana man bija negaidīts, patīkams pārsteigums. Esmu gandarīts par augsto novērtējumu, taču uzskatu, ka šī balva nav tikai mana. Pamatā ir kolektīvs darbs, kurā piedalījušies arī koncertmeistari, bez kuru ieguldījuma nebūtu iespējama audzēkņu personības veidošana un tālāka pilnveidošana.
* Kā pievērsāties mūzikai?
-- Pagājušā gada 60. gados Preiļos tika organizēts pūtēju orķestris. Mēs, puišeļi, to uzzinājuši, nolēmām iet un pieteikties. Orķestra vadītājs Anatolijs Vaņagins mūs laipni pieņēma. Orķestris strauji attīstījāmies un tā vadītājs ieteica man pievērsies klarnetei. Man tika iedots instruments un es sāku to spēlēt, tobrīd gan bez kādas dižas saprašanas, kā to īsti darīt.
Klarnetes skaņas savaldzināts un orķestra vadītājs iedrošināts, 17 gadu vecumā nolēmu stāties Daugavpils mūzikas vidusskolā. Vēstulē norādīju, ka gribu mācīties neklātienē. Saskaņā ar tā laika likumiem, to varēja darīt tikai tajā gadījumā, ja bija trīs gadu darba stāžs. Lai arī saņēmu atteikumu, spīts manī palika un aizbraucu mācīties uz Jelgavu. Tā nu sanāca, ka pēc darba dažādās vietās atgriezos Daugavpils mūzikas vidusskolā, bet jau kā pedagogs.
Stājoties Jelgavas mūzikas vidusskolā, sastapu savu pirmo skolotāju Jūliju Grūtupu. Cienījamais un pieredzējušais pedagogs, uzklausījis mani, pateica -- nē, dēls, tā mēs nespēlēsim. Es tev iedošu šo lēna tempa skaņdarbu, tu to iemācies un spēlēsi eksāmenā.
Tagad, pēc daudziem gadiem, domājot par to dienu, kāpēc viņš man uzticējās, es saprotu, ka tas cilvēks bija apveltīts ar milzīgu intuīciju. Viņš juta, ka nākotnē šis zēns, kas interesējas par klarnetes spēli, nākotnē sasniegs labus rezultātus.
Reizē ar mani no Salacgrīvas uz Jelgavu atbrauca arī Ģirts Pāže, kurš kļuva par manu kursabiedru un draugu. Četros gados skolotājs no mums abiem uztaisīja brīnumu. Ģirts 12 gadu laikā sasniedza teju neiespējamo -- viņš kļuva par Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesoru klarnetes klasē. Tad nu varam iedomāties pedagoga lielo devumu un viņa intuīciju.
Pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas iestājos konservatorijā (pašlaik -- Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Paralēli strādāju savā pirmajā darbavietā -- Valkas bērnu mūzikas skolā. 1970. gadā, kad pabeidzu akadēmiju, piezvanīja Liepājas mūzikas vidusskolas direktors Valdis Vikmanis un uzaicināja mani strādāt Liepājā. Es šim piedāvājumam piekritu. Strādājot Liepājas mūzikas vidusskolā desmit gadus, es ieguvu milzīgu pieredzi.
Pēc tam atgriezos Latgalē un 1980. gadā sāku strādāt Daugavpils mūzikas vidusskolā, ko daru vēl joprojām.
* Kad nāca pirmie lielākie panākumi?
-- Kad mācījos Jelgavas mūzikas vidusskolā, mums vajadzēja atskaņot skaņdarbus vai spēlēt tehniskās ieskaites galvenokārt pedagogu kolektīvam, jo plašāki konkursi notika ļoti reti. Kad tika organizēti pirmie konkursi, nāca arī pirmie pārsteigumi. 2000. gadā kopā ar savu audzēkni klarnetistu Aleksandru Vilmani Rīgā piedalījos Latvijas mūzikas skolu jauniešu konkursā un, sev par pārsteigumu, uzvarējām. Šo pirmo vietu viņš izcīnīja arī nākamajā gadā. Tas bija arī tāds sava veida grūdiens strādāt vēl labāk un gatavot audzēkņus pēc iespējas kvalitatīvāk.
* Ko uzskatāt par savu lielāko sasniegumu?
-- Man dzīvē laikam veicas, jo līdzās vienmēr ir bijuši vai nu izcili pedagogi vai izcili mūziķi, kas tieši vai netieši virzīja manu attīstību uz priekšu. To varu pateikt arī par savas pirmās darbavietas -- Valkas mūzikas skolas direktoru Tālivaldi Bērziņu, kas iemācīja man darba mīlestību, nopietnu attieksmi pret darbu, jo pirmie pieci darba gadi bija ārkārtīgi grūti.
Otra izcila personība bija Valdis Vikmanis Liepājā. Nebaidoties no tā, ka man nav pieredzes, viņš uzreiz uzaicināja mani spēlēt Liepājas simfoniskajā orķestrī, kur desmit gadus nospēlēju pirmo klarneti un guvu milzīgu rūdījumu. Mums bija ļoti plašs repertuārs, sākot ar klasiķiem un beidzot ar visām deviņām Bēthovena simfonijām. Ne velti tobrīd paši Rīgas mūziķi jokoja, ka Latvijā ir nevis viena, bet divas filharmonijas, otra -- Liepājā, lai arī oficiāli tur tādas nebija.
Daugavpilī mēs labi sastrādājamies ar pašreizējo skolas direktoru Aivaru Broku. Viņš man ļauj eksperimentēt, brīvi strādāt, lai atraisītu radošu pieeju audzēkņiem.
Protams, visvairāk esmu pateicīgs savam pirmajam skolotājam Jūlijam Grūtupam. Lielā mērā pateicoties tieši viņam esmu kļuvis par to, kas es esmu.
* Kādi ir jūsu mīļākie skaņdarbi?
-- Nerunājot par mūziku pūšamajiem instrumentiem, man ļoti patīk simfoniskie skaņdarbi, tostarp Ferenca Lista simfoniskās prelīdes, kuras man ļoti patīk un es tās labprāt klausos.
Tad vēl arī Šopēna Revolucionārā etīde. Šopēns ir viens no mīļākajiem komponistiem, kas radījis ļoti daudz skaņdarbu ar skaistām neatkārtojamām melodijām. Tas ir melodiju kalngals, ārkārtīgi izsmalcinātas melodijas.
* Katram pedagogam, droši vien, ir gandarījums par savu audzēkņu panākumiem.
-- Nebūtu audzēkņu, nebūtu arī balvu nevienam pedagogam, tai skaitā arī man. Man ir gadījies strādāt ar dažādiem audzēkņiem -- ļoti apdāvinātiem un arī viduvējiem. Vislielāko gandarījumu esmu guvis tieši strādājot ar viduvējiem. Daudzi no viņiem ar savu darbu un latgaliešiem raksturīgo spītību sasnieguši ļoti daudz. Viņi pabeiguši ne tikai bērnu mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu, bet arī savā laikā konservatoriju vai akadēmiju un strādā par pedagogiem, viņi ir arī izcili mūziķi.
Mani audzēkņi strādā mūzikas skolās Rīgas apkaimē, Ķekavā un Ādažos, Cēsīs, Liepājā un citviet Latvijā. Pieci mani klarnetisti spēlē Nacionālo bruņoto spēku orķestrī. Tas ir tāds nebijis gadījums, kad visi pieci klarnetisti ir manējie.
Daugavpilietis Guntars Gedroics Nacionālo bruņoto spēku orķestrī ir nodibinājis klarnetistu kvartetu, kurš spēlē ļoti profesionālā līmenī. Tas ir vienīgais klarnetistu kvartets, kas skan ne tikai Latvijā, bet arī reprezentē latviešu mūziku tālu aiz Latvijas robežām, tostarp Kanādā un ASV.
Ar apdāvinātajiem ir bijis viegli strādāt, bet reti kurš no viņiem sasniedzis mērķi. Daudzus no viņiem sabojāja agrīna slava un pirmās vietas. Ne velti mūziķu vidū bieži vien dzird teicienu, ka panākumu pamatā tikai 5% ir talants, bet 95% -- darbs.
* Vai jums ir arī kāds hobijs?
-- Man ir lauku māja Aglonā. Ziemā patīk zemledus makšķerēšana. Patīk ņemties ar bitēm, man ir sešas līdz astoņas saimes. Darba ar bitēm ir daudz, bet tas ir interesants. Bites ir strādīgas un viss to darbs ir ļoti mērķtiecīgs.
* Kā ģimenē uztver to, ka visa jūsu dzīve saistīta ar mūziku?
-- Jāsaka paldies sievai. Mūziķa darbs un dzīve ir tāda neprognozējama, bez laika limita. Viens ir pedagoģiskais darbs, otrs -- kad tev ir jāpiedalās koncertos, jāspēlē ansambļos, kapelās, jādodas izbraukumos. Viņa visu to ir pacietusi, un tā mēs kopā dzīvojam jau 53 gadus.
Tradicionālā Cimzes balvas pasniegšanas ceremonija, klātesot publikai, šogad izpaliks. Balvas laureātu godināšana reizē ar Kultūras ministrijas apbalvojuma saņēmēju -- talantīgāko kultūrizglītības jomas jauniešu un viņu pedagogu -- sveikšanu būs skatāma video formātā ar pirmizrādi 21. maijā Kultūras ministrijas un Latvijas nacionālā kultūras centra tīmekļvietnēs.
