Koronavīrusa pandēmijas dēļ ieviestie ierobežojumi pamazām tiek mīkstināti, taču līdz pilnai to atcelšanai vēl ir tālu. Par to, kā pagāja šis laiks, kā cilvēki to pārcieta un tika galā ar depresīvo noskaņojumu, kā motivēja sevi nepadoties un priecāties par dzīvi, avīzes „Latgales Laiks” reportiere jautāja Daugavpils ielās satiktajiem cilvēkiem.
Vanda: „Manā vecumā – 84 gados – jau ir grūti gaidīt, ka nākotnē būs kaut kas labs, jādzīvo šodien un tagad, necerot uz kaut ko. Man palīdzēja un palīdz dēls, šodien nolēmu pati aiziet uz veikalu pēc kartupeļiem, jo pienācis laiks izkustēties, citādi kopš pagājušā gada oktobra, sēžot gandrīz sešus mēnešus, esmu pavisam „ierūsējusi”. Jau sākušas sāpēt kājas, tik tikko kustos, lai gan agrāk tā nebija. Mājās jau nav daudz iespēju izkustēties – televizors, virtuve, vannas istaba. Ierobežojumu dēļ neaizbraucu uz Rīgu, lai veiktu izmeklējumus. Nezinu, kā būs tālāk ar veselību. Līdz šim dzīvoju gaidās – tūlīt viss beigsies, jo nespēju pat iedomāties, ka viss ievilksies tik ilgi.”
Inga un Veronika: „Mēs pa šo laiku mājās izlasījām visas grāmatas, ieviesām kārtību. Mācījāmies mājās, izmantojot internetu. Mums uzdeva daudz mājasdarbu – spēj tik pildīt. Laiks paskrēja ātri, jo nesēdējām dīkā. Tagad jau ejam uz skolu, viss pamazām atgriežas ierastajās sliedēs.”
Nadežda: „Tik tikko spēju paiet. Centos nekur nestaigāt, lai pasargātu sevi no „kovida”, taču šo ierobežojumu sekas ir daudz nopietnākas. Tagad cenšos sevi piespiest vairāk kustēties, staigāt, lai sajustos tā kā bija pirms ierobežojumiem. Taču runā, ka slimība vēl nav uzveikta, tāpēc iziet no mājām joprojām nav droši. Ar māsu runājos pa telefonu, atbalstām viena otru. Komunicēju ar kāpņu telpas kaimiņieni – stāvam katra pie savām durvīm un runājamies, un tad atkal dzīvoklī iekšā. Neko negribas, nav noskaņojuma un spēki galīgi izsīkuši. Šad tad kopā ar kaimiņieni aizejam uz parku pasēdēt uz soliņa – vērojam citus, un prāts kļūst priecīgāks. Plānoju braukt pie dēla uz vasarnīcu – tur ir mazdārziņš, daba, dažādi darbi, -- šī iespēja mani priecē.”
Jevdokija: „Regulāri dodos pastaigās, skatos televizoru, lasu avīzes, žurnālus. Lai gan runāja, gan rakstīja, ka šo laiku labāk pavadīt mājās, nekur neiet, veselība tādēļ neuzlabojās, kļuva tikai sliktāk, un tagad šādā stāvoklī var ātrāk „noķert” kādu vīrusu. Plānoju aizbraukt uz laukiem pie radiem – tur ir daba, svaigs gaiss, drīz sāksies dārza darbi, varēs papļaut zāli, arī „kovida” tur nav.”
Irēna: „Aizrāvos ar rokdarbiem – pa šo laiku daudz ko uzadīju, uzšuvu, pāršuvu -- citā laikā to nepaveiktu. Arī mājās daudz ko paspēju izdarīt. Ja ir vēlēšanās, vienmēr var atrast nodarbošanos, lai nebūtu jāsēž dīkā. Ļaujoties slinkumam, vienmēr tiks meklēts iemesls tam, lai neko nedarītu. Es motivēju sevi ar darbu, „Covid-19” meta man līkumu, itin kā tā nemaz nebūtu. Mani iedvesmo daba, tā palīdz saglabāt labu garastāvokli. Sekoju jaunākajām ziņām, taču mūs „Covid-19” nesasniedza, savukārt uz pilsētu bieži nebraucu, lai šeit nejauši nesatiktu „kovidu”.”
