Ģimenes tēma ir, bija un būs aktuāla, jo ģimene ir Baznīcas un sabiedrības pamatšūniņa. Šī gada 19. martā, svētā Jāzepa svētkos, iesākās pāvesta Franciska pasludinātais „Amoris laetitia Ģimenes gads”. „Amoris laetitia”, kas tulkojumā nozīmē „Mīlestības līksme”, ir ģimenes tematam veltīts Apustuliskais pamudinājums, ko pāvests Francisks izdeva pirms pieciem gadiem. Šī ģimenes gada laikā – kas noslēgsies 2022. gada 26. jūnijā, kad Romā notiks 10. Pasaules ģimeņu tikšanās – mēs tiekam aicināti lasīt un pārdomāt minēto pāvesta dokumentu, kurā viņš runā par mīlestību ģimenē, tās skaistumu un no tās izrietošo prieku. 2018. gadā izdevniecība „KALA Raksti” šo dokumentu „Amoris laetitia” izdeva latviešu valodā.
Lai mūsdienās ģimene varētu īstenot savu sūtību, tai jākļūst par mīlestības, ticības un dzīvības kopienu.
Ģimene – kristīgās mīlestības kopiena
Grāmatā „Mīlestība un atbildība”, analizējot laulāto mīlestības attiecības, bīskaps Karols Vojtila ir formulējis ļoti svarīgu personālistiskās normas koncepciju – tas ir mēģinājums ētikas valodā tulkot mīlestības bausli. Šajā koncepcijā viņš atklāja divas būtiskas lietas.
Pirmkārt, cilvēks nav spēļmantiņa. Cilvēks ir persona, kurai pienākas cieņa. Tāpēc nekad un nekādos apstākļos nedrīkst izturēties pret cilvēku kā pret lietojamu priekšmetu – izmantot viņu savtīgiem mērķiem. Ciešanas un sāpes ģimenē rodas tad, kad sāk valdīt egoisms, lepnība un liekulība. Svarīgi saprast, ka laulātais draugs ir persona, nevis mans īpašums. Šī cieņas pilnā nostāja ir mīlestības pamatā.
Otrkārt, pret cilvēku kā personu jāizturas ar mīlestību. Apustulis Pāvils saka: „Bet pāri visam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kol 3,14) Mēs izturamies taisnīgi pret tuvāko tad, ja viņu pieņemam un mīlam tādu, kāds viņš ir. Tikai tas, kurš mīl, spēj atklāt otra cilvēka vērtību.
Mīlestību pret Dievu un tuvāko Jēzus pasludināja par visu baušļu bausli. „Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. (...) Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22,37-39) Šie divi baušļi ir cieši saistīti: mīlēt Dievu nozīmē mīlēt tuvāko, un, ne mazāk svarīgi, – otrādi. Tuvākais ir ikviens cilvēks bez izņēmuma. Ja mēs gribam izprast šo mīlestības bausli, tad mums būtu jāatklāj cilvēka dziļākā būtība, viņa patiesais „es”, kas ir saistīts ar viņa prātu un gribu. Kristus atdeva par mums savu dzīvību un augšāmceļoties uzvarēja grēku, sātanu un nāvi, lai mēs būtu brīvi un spētu patiesi mīlēt. Dzīves jēga pastāv mīlestībā – pilnīgā sevis atdevē. Taču šāda mīlestība ir iespējama tikai tad, ja mūsos ir dievišķā dzīve un esam saņēmuši Svētā Gara spēku. Bez Kristus Gara mēs nespējam uzvarēt egoismu un sāncensības garu, tātad arī nespējam patiesi mīlēt tuvāko ar visām viņa vājībām. Tas prasa nemitīgu atgriešanos un lielu pacietību.
Pirms vairākiem gadiem mūsu draudzē kāds laulātais pāris svinēja sudrabkāzas. Pēc svinīgās Svētās Mises es viņiem jautāju: „Kāda, jūsuprāt, ir laimīga ģimene?” „Tāda, kurā vīrs un sieva pastāvīgi rūpējas par savstarpējo mīlestību un viens otram piedod!” viņi atbildēja. Jā, mums arvien no jauna jāmācās nesavtīgi mīlēt – piedot, nenosodīt un arī neiestrēgt pagātnes notikumos. „Lai jums saule nenoriet dusmojoties.” (Ef 4,26) Apustulis Pāvils mudina izlīgt citam ar citu, pirms iestājas vakars – uzreiz, tajā pašā dienā. Nepiedošanas dēļ daudzi laulātie dienām, pat nedēļām nerunā viens ar otru. Ja piedot ir grūti, jāvēršas pie Dieva, lūdzot piedošanas žēlastību. Jau pati šīs žēlastības lūgšana liecina par vēlmi piedot.
Ģimene – ticības kopiena
Man pazīstams prāvests stāstīja par kādu laulāto pāri, kuru bija salaulājis pirms vairākiem gadiem. Laulību ceremonijas laikā abu jaunlaulāto acis mirdzēja priekā un sirdis kvēloja mīlestībā. Bet tad kādu dienu vīrs nokļuva slimnīcā. Pēc operācijas viņš vairs neatguva samaņu, bet sieva katru dienu nāca pie viņa uz slimnīcu. Kādu dienu dežurējošais ārsts viņai teica: „Pažēlojiet pati sevi. Jums ir bērni un jums jādzīvo tālāk. Jūs viņam tik un tā neko nevarat palīdzēt.” Taču viņa joprojām katru dienu pēc darba devās cauri visai pilsētai, lai dažas stundas pasēdētu pie vīra, kas gulēja bezsamaņā. Prāvests reiz viņai jautāja: „Kristīne, ko tu dari šajās dažās stundās, atrazdamās pie vīra?” „Kad neviena nav palātā, es saņemu vīra nespēcīgo roku, skūpstu laulības gredzenu un skaitu uz viņa pirkstiem Rožukroni... Es esmu kopā ar viņu, jo Dieva priekšā viņam reiz apsolīju, ka būšu viņam uzticīga kā laimē, tā nelaimē, kā veselībā, tā slimībā, ka mīlēšu un cienīšu viņu visās sava mūža dienās. Viņš, kaut arī ir bez samaņas, taču ir dzīvs! Es esmu kopā ar viņu. Vai jūs mani saprotat?” viņa jautāja. „Saprotu...”
Saglabāt uzticību dotajam vārdam vai kristīgajām vērtībām ir ļoti grūti, brīžiem pat šķiet neiespējami. Uzticīgi ievērot Laulības sakramenta laikā doto zvērestu ir iespējams vienīgi ar Svētā Gara palīdzību, kuru vienmēr piesauc Laulību liturģijā.
Noslēdzot Laulības sakramentu, pāris ielūdz Jēzu savā jaunajā ģimenē un no Viņa saņem lielas žēlastības un dāvanas visai turpmākai dzīvei. Lai labāk to saprastu, izmantosim šādu salīdzinājumu – Laulību laikā pāris saņem no Dieva lielu lādi, pilnu ar dažādiem dārgumiem. Lai citi tos nevarētu nozagt, lāde tiek aizslēgta ar divām atslēgām un viena no tām tiek pasniegta vīram, bet otra – sievai. Šī atslēga ir kopīga lūgšana, kas garīgi vieno laulātos draugus un māca paļauties uz Dievu, dod spēku pārvarēt ikdienas grūtības, palīdz atrisināt konfliktus un ļauj laicīgās problēmas uzlūkot mūžības perspektīvā. Lūgšana ir arī svarīgs ticības apliecinājums, kuru bērni saņem no vecākiem. Ja bērni redz savus vecākus lūdzamies kopā, tad šī liecība paliek viņu atmiņā uz visu mūžu.
Ģimene – dzīvības kopiena
Laulības sakraments ir īpašs, jo visus citus sakramentus cilvēks pieņem viens pats; divatā – tikai laulību. Laulātie kļūst viena miesa un dvēsele, viņi kļūst nedalāmi. Laulībai ir divi galvenie mērķi: laulāto vienotība un bērnu radīšana. Bērni ir Dieva dāvana, kā arī vīra un sievas mīlestības auglis. Ja mīlestība nav atvērta dzīvībai, tad tā pamazām apdzisīs. Ja vīrs vai sieva saka: „Es tevi mīlu, bet negribu bērnus”, – tad rodas jautājums – vai tā ir mīlestība?
Lēmums lietot pretapaugļošanās līdzekļus rada nopietnus draudus laulībai, jo tiek skartas gan laulāto savstarpējās attiecības, gan viņu attiecības ar Dievu. Pirmkārt, kontracepcija ir reliģiskas dabas problēma, jo cilvēks liek Dieva vietā sevi un pats izvēlas lemt par savu bērnu dzīvību, – kuru pieņemt, bet kuru nepieņemt. Tas ir lepnības grēks un sacelšanās pret Dievu kā Radītāju. Tā ir arī ētiska problēma, patiesībā – Laulības sakramenta laikā dotā zvēresta laušana. Es meloju, jo dāvāju otram nevis sevi visu, bet tikai savu neauglīgo daļu. Tāpēc agri vai vēlu šāda laulība izirst, vai arī laulātie atsvešinās viens no otra, kaut arī turpina dzīvot kopā zem viena jumta. Tas negatīvi iespaido arī attiecības ar bērniem. Visbeidzot, tā ir fizioloģiska problēma, jo bieži neatgriezeniski izjauc sievietes ķermeņa integritāti un var izraisīt nopietnus veselības traucējumus.
Svētais Jānis Pāvils II bieži atkārtoja: „Jo svētāki jūs kļūsiet, jo vairāk rūpēsieties par otra cilvēka labumu, aizmirstot savas intereses.” Aizmirst par sevi, domājot par otru cilvēku, – tā ir kristīgās dzīves pamatpatiesība. Taču aizmirst par sevi, pārvarēt egoismu un mīlēt otru vairāk kā savu dzīvību spēj tikai tie laulātie, kuri uztur pastāvīgas attiecības ar Dievu. Uzticīga, dzīvībai atvērta mīlestība uz mūžu ir iespējama! Patiesa un nesavtīga mīlestība ir vienīgais spēks, kas var pārveidot pasauli un kļūt par prieka avotu arī pārbaudījumos un grūtībās.
Lai Svētā ģimene – Jēzus, Marija, Jāzeps – palīdz mūsu ģimenēm iegūt evaņģēlisku skatījumu uz laulību, dzīvot savstarpējā sapratnē un cienīt ikviena cilvēka dzīvību!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
