„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 19. aprīlis
Piektdiena
Fanija, Vēsma
+3.4 °C
apmācies

Kafe „Rēzna"

Šajā vietā agrāk bija baznīca.

„Sv. Nikolaja baznīca iesvētīta 1872. g. To iesvētījis Vitebskas--Polockas arķibīskaps Marķels, kurš tanī laikā bijis vienīgais augstākais garīdznieks Krievijā, pēc tautības latvietis. Līdzekļi baznīcas celšanai savākti ziedojumu kārtā, bet sevišķi lielu pretimnākšanu izrādījis toreizējais Rēzeknes pilsētas galva L. Maslenikovs, kurš kā liels baznīcas labdaris apbedīts turpat baznīcas dārzā”1.

Bīskaps Marķels nebija latvietis; par Polockas-Vitebskas bīskapu viņš bija no 1882. līdz 1889. gadam. Pirmais pareizticīgais bīskaps latvietis bija Aleksandrs (Andrejs Zaķis,1834–1899)2, kurš par bīskapu tika iesvētīts 1883. gadā, bet Polockas--Vitebskas bīskaps viņš bija no 1893. līdz 1899. gadam.

Bīskaps Aleksandrs bieži uzsvēra, ka Latgalē kristietība vispirms ienāca no Austrumiem, tikai pēc tam no Rietumiem. Viņš atbalstīja latgaliešus, kuri bija vai vēlējās kļūt pareizticīgie3, ciemojās Rēzeknē un bija arī šajā baznīcā.

Sv. Nikolaja baznīcas vēsturi skrupulozi ir izpētījis Vladimirs Nikonovs. Šo baznīcu būvēja par godu dzimtbūšanas atcelšanas desmitgadei, būvdarbi tika pabeigti 1871. gada decembrī.

18. gs. Krievijā izveidojās kustība, kura gribēja samierināt, apvienot vecticībniekus un pareizticīgos. Šīs kustības aizsācējs bija mūks Nikodims, tādēļ arī sekotājus sāka saukt par nikodimiešiem. Šī kustība ātri vien ieguva varas iestāžu atbalstu, oficiāli to sāka dēvēt edinoverie.

Edinoverciem ļāva paturēt daudzas vecticībnieku tradīcijas (nēsāt bārdas, ievērot savus rituālus u.c.), taču sistēmiski viņi tika iekļauti oficiālajos rāmjos.

19. gs. sāka veidoties edinovercu kopienas, tika celtas edinovercu baznīcas. Vairākas tādas tika izbūvētas arī Latgalē, viena no tām – Sv. Nikolaja Rēzeknē.

Masveida raksturu edinoverie neieguva, tā drīz vien izšķīda pareizticībā.

No 1911. gada Sv. Nikolaja edinovercu, vēlāk pareizticīgo draudzi vadīja Jevstafijs (saukts arī Jevstratijs) Rušanovs. Kādus tik laikus un pārmaiņas, pozitīvus un negatīvus notikumus viņš savā dzīvē nepieredzēja!

1937. gadā par nopelniem Baznīcas labā Latvijas pareizticīgo baznīcas vadība apbalvoja Jevstafiju Rušanovu ar Zelta krustu. 1938. gadā aizdegās Marijas Tageres mantinieku mūra ēka Atbrīvošanas alejā. „Ugunsdzēsēji no netālās upes laižot spēcīgas ūdensstrūklas, uguni drīz likvidēja. Izdega ēkas piebūve, augšējā stāvā griesti, sienas un grīda. Apakšstāvā dzīvo pareizticīgo Sv. Nikolaja draudzes virspriesteris J. Rušānovs, kuram daudz svētbilžu un vērtīga bibliotēka ar retiem 15. g.s. dokumentiem. Daļu no viņa mantām izdevās glābt.”4

1944. gada vasarā hitlerieši it kā gribējuši Svētā Nikolaja baznīcu nodedzināt5, bet protohierejs Rušanovs ir veikli un lēti atpircies. „Jā, tas ir neticami, bet tomēr tā. Degvīna pudele izglāba svētnīcas sienas Rēzeknē."6

Grūti spriest, vai tiešām tā bija, vai arī tas ir propagandas stāsts par hitleriešu lopiskumu. Pēc kara garīdznieks Jevstafijs Rušanovs bija „Valsts Ārkārtējās komisijas loceklis Rēzeknes pilsētā"7, kura fiksēja hitleriešu nodarījumus, bija arī liecinieks vairākās dažāda mēroga pēckara tiesas prāvās. Tajās kā liecinieki bija arī citi garīdznieki, piemēram, ģenerālais vikārs, prelāts Staņislavs Vaikuļs u.c.

1961. gada 12. septembrī Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu slēgt Sv. Nikolaja baznīcu. 13. novembrī šo lēmumu apstiprināja LPSR Ministru padome. Decembrī vienas nakts laikā baznīcas vairs nebija – „cilvēku rokas izjauca baļķus. Tos vēlāk izmantoja kurināšanai”8.

Baznīca nodzīvoja precīzi 90 gadus. Tās vietā tika uzcelta ēka, kur darba cilvēkiem atpūsties un izklaidēties.

Kafejnīca „Rēzna" (arhitekti Juris Pētersons, Jānis Krastiņš) tika atklāta trešdien, 1972. gada 9. februārī9. Jaunā kafejnīca10 bija paredzēta 60 apmeklētājiem. Pa dienu tā darbojās kā ēdnīca, tad bija sanitārā stunda un vakarā „Rēzna” pārvērtās līdz nepazīšanai – te šikoja un izrādījās, lutināja garšas kārpiņas un kuņģi, flirtēja, sarunāja dzeliņas, iekūlās nepatikšanās.

Vārds Rēzna ieviesās 1925. gadā, kad tika pārdēvēti un latviskoti daudzi Latvijas pagasti. Pašvaldību departaments izskatīja priekšlikumus un pieņēma lēmumu Rēzeknes apriņķa Bikovas pagastu pārdēvēt par Gaigalavas pagastu, „Rozenmuižas pagastu par Rēznas pagastu, pēc Rēznas ezera nosaukuma”11. Tā lēnītēm tā Rēzna ieviesās un ir daudzās vietās vēl arī tagad12.

Jau kopš atklāšanas „Rēzna” bija modernākā šāda tipa iestāde pilsētā – īsta Rietumu saldās dzīves oāze. Šādu attieksmi noteica trīs faktori: 1) moderns ārējais izskats13 un interjers14, 2) pilsētā labākā kafija, kuru sākumā gatavoja VDR kafijas vārīšanas automātā „Super", 3) bārā varēja iegādāties uz vietas gatavotos alkoholiskos kokteiļus.

Tie alkoholiskie kokteiļi 70.–80. gados bija īsts modes kliedziens. Slāņaini un vienkrāsaini, dažreiz pat ar ledu! Tiem bija eksotiski nosaukumi un tos varēja sūkt pa salmiņu15! Kokčikus gatavoja šiki cilvēki arī māju ballītēs16, bet pat „Moka” vai „Melnais balzams”, sajaukti ar šampanieti, šķita kaut kas glauns un īpašs!

Par 1986. gadā tipisku situāciju var izlasīt Rēzeknes avīzē.

„– Es taču tāpēc nācu, lai iedzertu! – izbrīnīts paziņoja gaišmatains puisis, kad aizrādīju, ka viņš jau ir stipri iereibis. „Rēznas” zālē viņš ienāca visai nestabilā gaitā, galdiņiem pārlaizdams neko neredzošu skatienu. Tātad atnācis, lai „papildinātos", pamēļotu, lai uzmāktos meitenēm.

– Meitenes, vai jūs šeit bieži mēdzat būt?

– Nē, labi ja reizi mēnesī.

– Tik reti satiekaties?

– Vispār kopā arī strādājam... Nu, bet kur vēl citur Rēzeknē var mūziku paklausīties?

– Ne jau tāpēc! – jaunieti pārtrauc draudzene. – Diskotēka tomēr labāka. Turpretī šeit var garšīgi paēst, protams, arī iedzert. Ja mazliet – kas tad tur slikts?

Jaunietes saskatās un smejās:

– Protams, arī iepazīties. Ja laimēsies. Šodien vīriešu ir daudz".17

Manos jaunības gados piektdienas vai sestdienas vakaros brīvu vietu šeit nebija. Varēja nemaz nekāpt pa kāpnēm, jau no apakšas varēja izlasīt – Свободных мест нет.

Ja palaimējās tikt, tad aiz durvīm uzreiz pa kreisi bija garderobe, tai pretī tualetes. Šajā mazajā placītī parasti visi pīpēja.

Bija cilvēki, kuri te štamgastoja vai katru dienu. Dažādi spekulanti un ēnu darboņi, kuri formāli bija iekārtojušies darbos dažādās glābšanas stacijās vai ugunsdzēsējos18. Oficiāli nestrādāt nedrīkstēja, varēja par tuņejadstvu dabūt arī kriminālpantu.

Dienas laikā kafejnīcā bija pilns sportistu, kuri pusdienoja par taloniem. Cīkstoņi, vieglatlēti, arī t. s. čikovanieši, proti, futbola komandas „Mašīnbūvētājs" spēlētāji. Viņiem to talonu bija tik daudz, ka viņi tos atdāvināja draugiem un paziņām.

Tas bija, kad mācījos 10. klasē. Kopā ar dažiem ašņikiem19 un bešņikiem pēcpusdienā atnācām uz „Rēznu", iedevām oficiantei kaudzi talonu un pasūtījām katrs pa 100 g viskija. Pirmo reizi mūžā, pa lielu blatu! Daudz kas bija aizliegts, bet visu, ja prati, varēja sarunāt!

Pagaršojām, un sastingām! Visi kā viens! Mans draugs no b klases pat gāja pie bārmenes skaidroties – mēs nopirkām viskiju, bet jūs mums iepilinājāt kandžu! Mēs bijām nikni! Mūs visprimitīvākā veidā ir apšmaukuši – prasītā brīnumdzēriena vietā ielējuši visdraņķīgāko saimonu!

Mēs bijām saskatījušies filmas un mums šķita, ka viskijs ir kaut kāds debesu nektārs vai brīnumjauks sīrups! Mums pat atnesa apskatīties pudeli – tajos laikos oficianti šmigu lēja tikai glāzītēs vai karafē, stipro dzērienu pudeles uz galdiņiem nedrīkstēja būt. Tāda vilšanās! Es nezināju, kam ticēt – filmu varoņiem vai „Rēznas" bārmenei.

Tajos gados „Rēzna"20 nebija apakšā aizbūvēta. Ēkas projektētāju nodoms bija radīt viegluma un lidojuma efektu. Kad 1965. gadā Jūrmalā tika uzbūvēts restorāns „Jūras pērle", Rēzeknes „Rēzna" lielā mērā kopēja šo gaisīgā betona un stikla stiliņu.

Kafejnīcai apkārt bija lieli koki. Kāpnes izskatījās kā traps, pa kuru var iekāpt lainerī, kurš nezin kādēļ stāv mežā. Citreiz man šķita, ka tā ir tāda moderna raganas mājiņa.

Agrāk aiz kāpnēm bija daudz brīvas vietas, te bija betona galdiņi, soliņi. Te vienmēr varēja noslēpties no negaidītas lietusgāzes vai garāmgājēju acīm.

1 – is. Divkāršas draudzes svinības Rēzeknē // „Brīvā Zeme", 22.05.1937.
2 Kreics J. 40 gadu atceres par divām latviešu skolām // „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1936., Nr.7/8.
3 Varakļānos par diakonu bija Nikolajs Pestmalis, bīskapa Aleksandra māsas dēls. Gana daudz latgaliešu pareizticīgo bija Balvu, Viļakas un Tilžas pusē.
4 Ugunsgrēkā bojāti seni dokumenti // „Rīts”, 21.08.1938.
5 Baznīca pamatīgi cieta ugunsgrēkā 1947. gadā.
6 Avtomanovs M. „Rēzeknes akmeņi", 17.09.1977.
7 Tiesas prāva.. // „Cīņa", 02.02.1946.
8 Власова Е. О том, как снесли Свято-Никольский храм // "Панорама Резекне", 23.09.2011.
9 Rīt atver.. // „Znamja Truda”, 08.02.1972.
10 „Lira", „Veldze", „Lāsīte", „Aina", „Vējiņš" – tā saucās tā laika Rēzeknes kafejnīcas. 20. gs. 80. gados parādījās modīgs apzīmējums – kafetērija; populāra bija jaunatklātā „Vālodzīte" un „Takts". Radās arī jaunas, stilīgas kafejnīcas, piemēram, „Madara".
11 ––Ce–- Pagastu nosaukumu grozīšana // „Policijas Vēstnesis”, 08.05.1925.
12 Rēznas ielas ir Rīgā un Rēzeknē, savukārt visu laiku bija Rāznas sanatorija, tagad jau daudzus gadus ir Rāznas nacionālais parks utt.
13 Ārpusē jau 1972. gadā tika uzstādītas firmas „Rīgasvet" gaismas reklāmas, kas kafejnīcu izgaismoja vakaros.
14 Kad es te jaunības gados biju, varēju aplūkot uz sienām Osvalda Zvejsalnieka gleznotos muzicējošos un dancojošos latgaliešus.
15 Nezinu, vai tas tā ir, bet visi toreiz runāja, ka pa salmiņu izsūkts alkohols lobuok dūd pa golvu.
16 Arī punšus, boles utt.
17 Nīlags A. Mūziku patērēt? // „Znamja Truda", 20.02.1986.
18 Arī apdrošināšanas aģenti, sagādnieki, zavhozi utml.
19 Es mācījos a klasē, kura bija ar matemātikas novirzienu. Tie, kuri mācījās b klasē, reizi nedēļā devās uz mācību kombinātu un vidusskolu beidzot ieguva šofera tiesibas vai kādu profesiju.
20 Vēlāk tā pārtapa par „Senatni", „Mazo Itāliju", „Guru" u.c.