Jau no seniem laikiem zemnieku dzīvē Jurģa diena ir ievērojams notikums, kas svinama 23. aprīlī – vidū starp Lieldienām un Jāņu dienu. Tā ir pirmā vasaras diena un tiek dēvēta arī par Ūsiņdienu, kurā Ūsiņš – saules zirgu braucējs – uzved sauli debesu kalnā, atnes gaismu, svētību un bagātību. Mūsu dienās Jurģa diena zaudējusi savu agrāko nozīmi, taču ar šo dienu saistās daudzi tautas ticējumi, parašas un izdarības. Jurģu dienu svinēja daudzas tautas un kā jau visās zīmīgās dienās, arī 23. aprīlī vēroja arī laiku, jo “Jurģu dienā vēji kaujoties, kurš uzvarot, tas tai gadā pūšot” vai arī “ja Jurģu dienā līst, tad gaidāma slapja vasara”.
Kristīgajā pasaulē šo dienu svin kā sv. Jura jeb Georga dienu, kurš miris mocekļa nāvē. Svētais Juris, kurš parasti tiek attēlots kā bruņinieks, kas jāj uz balta zirga, ir dzimis Mazāzijā. 20 gadu vecumā viņš jau vadīja lielu karaspēka daļu un iemantoja ķeizara Diokletiāna labvēlību, arī galmā viņu mīlējuši drosmes dēļ. Kad ķeizara Diokletiāna laikā sākās lielas kristiešu vajāšanas, Juris iestājās par saviem brāļiem kristiešiem, kas tika mocīti un vajāti. Par to Diokletiāns viņu iemeta cietumā, briesmīgi mocīja un 303. gada 23. aprīlī nocirta galvu.
Latvijā Jurģu dienai ir sava vēsturiska nozīme. Vidzemes zemnieku likumi 1891. gadā noteica, ka nomas līgumi notek Jurģu dienā un zemnieki drīkstēja pārcelties pie citiem saimniekiem. Šai dienā tūkstošiem ļaužu gan kājām, gan ar sainīti padusē, gan pajūgos ar visu savu nabadzīgo mantību plūda pa Latvijas ceļiem, bet saimnieki savās mājās gaidīja jaunos strādniekus.
Latviešu folklorā tie ir seni pavasara un gaismas svētki, kad govis laiž ganībās un zirgus ved pieguļā. Ar šo dienu sākas pavasara sējas un aršanas laiks. Šai dienai atnākot “palaida sauli debesīs un atnesa zaļu zāli", bet saimnieki darināja alu, cepa karašas un Ūsiņam upurēja melnu gaili deviņiem cekuliem. Gaili tūlīt izvārīja brokastīs, bet sievietes to nedrīkstēja ēst.
Jurģa diena apvīta daudzām parašām, ar kuru palīdzību ļaudis visu ļaunumu cenšas atstāt vecā vietā: “Jurģu dienā saimniece vāra cūkas kājas, lai saime būtu naudīga, dod ēst olas un saldenu putru, lai mājā valda saticība”, bet “jaunām meitām nedrīkstēja dot ēst zirņus un kāpostus, lai nebūtu pļāpīgas un saskābušas visu gadu”, “Brokastis Jurģu rītā jāsteidz ēst agri, lai kāds viesis neienāktu pirms brokastīm, ja tas notiek būs nelaime. Ja ienākušais viesis vēl mājās nav paēdis, tad ir labi, bet ja paēdis, tad pavisam slikti”.
Jurģu dienā ir dažādas parašas un izdarības, lai veicinātu lopu labklājību. Latgales sādžās darīja tā: sapina no liniem garas bizes, kuru pīnēs ielika “kazu ragu”, kas ir ļoti ciets un nejauki smird (parasti kazu ragus iznēsāja seno ebreju tirgotāji, kas staigāja apkārt, pārdodami sīkas preces). Pīnes aplika govīm ap kaklu, lai ļauna kaimiņiene nenoskaustu.
Jurģu dienas nakts, kad pirmo reizi zirgus ved pieguļā, nosaukta latviešu zirgu patrona un sarga Ūsiņa vārdā. Jājot pieguļā katrs ņēma līdzi pa olai, lai zirgi būtu veseli un gludi kā olas. Saimnieks savu līdzpaņemto olu svieda zirgu vidū: “ja ola nesaplīst zirgi būs veseli, ja saplīst – tas nozīmēja, ka zirgi pie pirmās izdevības ir jāpārdod”.
No pārējām olām gatavoja Ūsiņa vakara mielastu pentogu – veselīgu, spēcinošu, vitamīniem un uzturvielām bagātu ēdienu. Pentogs tika gatavots pieguļā uz ugunskura. Recepte ir šāda: 1 ola, 1--1,5 ēdamkarotes ūdens vai piena, 1 tējkarote kviešu miltu, sviests vai tauki cepšanai. Olu sakuļ, pievieno ūdeni vai pienu, sāli, miltus un visu samaisa, lej uz pannas taukos un kad olas sāk sarecēt, ar karoti maisa, līdz veidojas lieli kunkuļi. Ēda ar rupjmaizi, teikdami “lai tad nu Ūsiņš, vecais tēvs, sargā mūsu zirgus un pasargā tos no visām nelaimēm un kaitēm.”
